local-stats-pixel fb-conv-api

Pazudusi sāpēs. 22. nodaļa.4

128 0

Atnācu uz mājām pilnīgi novājējusi. Man ir šausmīgi slikti un es nezinu ko lai dara. Man sāp sirds. Man sāp galva. Man sāp visas maliņas. Es nevaru vienkārši vairs izturēt šīs sāpes. Kaut kādā veidā novilku zābakus un atspiedos pret ārdurvīm. Man nav spēka. Man gribas gulēt. Man gribas ēst. Man ir slikti.

Pēkšņi iedegās gaisma un samiedzu acis no spilgtās gaismas. Saberzu un paskatījos uz cilvēku sev pretī. Nu, protams! Kurš tad cits ja ne Ādams? Kāpēc kaut vienu reizi dzīvē veiksme nevarētu stāvēt manā pusē? Kāpēc te jāstāv Ādamam? Kāpēc ne, piemēram, Emma vai sliktākajā gadījumā Deniss ar Aleksi.

-Izslēdz gaismu!- nošļupstēju.

-Tu esi galīgi piedzērusies, Nina,- Ādams pietupās man pretī un pacēla manu galvu aiz zoda.

-Man vajadzēja…- aizvēru acis.

-Viss ir labi. Es nemaz netaisījos tevi atraidīt,- puisis pasmaidīja.

-Negribu tevi apbēdināt, bet šoreiz tas nav tevis dēļ,- atvērusi acis, atcirtu.

-Kā tad?- viņš apjuka.

Un atkal jau asaras lija atceroties viņu. Es atceros visus pagātnes momentus kopā ar viņu, tikai viņa vārds ir aizmirsies. Tomēr tas nemaina to, ka viņš vienmēr paliks manās atmiņās, lai mocītu mani un es sevi vēl vairāk nīcinātu. Nu, kāpēc tai bija jābūt man? Kāpēc tas nevarēja notikt ar kādu citu? Kāpēc tieši ar mums?

-Es zinu par ko viņa runā,- Aleksis klusām noteica aiz Ādama muguras.

-Par ko?- Ādams neatraujot skatienu no manis, atvaicāja.

-Pauls, vai ne, Sīkā?- brālis vaicāja.

Es tikai pamāju ar galvu un turpināju raudāt.

Es neredzēju, toties dzirdēju kā Aleksis ietriec dūri viesistabas durvīs. Es sarāvos, bet no savas vietas neizkustējos. Man bail pakustēties. Aizvēru acis un nolaidu galvu starp ceļiem. Man bail, ka ja es atvēršu acis manā priekšā stāvēs Pauls, kurš skaļi ņirgāsies par mani un izplatīs vēl vairāk baumu.

Es sajutu, ka kāds mani paceļ augšā. Vēl joprojām neatvēru acis. Es piespiedos tuvāk tam cilvēkam, kurš mani nesa augšā. Paceļam uz savu istabu es dzirdēju kā Aleksis paskaidro visu šo situācija. Es klusēju un manā prātā pavīdēja maza doma - ja no sākuma viņš netaisījās mani atraidīt, tad tagad noteikti.

Kurš gan gribēs sev meiteni, kuru visi apsmej. Kuru ienīst pat vecie ļaudis. Kuru nomelnoja. Kuru padarīja par mēslu cilvēku sabiedrībā. Kurš vīrietis gribēs sev sievieti, kuru ienīst visi un kura, iespējams, ka mūžīgi mūžos paliks par bezdarbnieci. Kurš gan darba devējs gribēs sev tādu darbinieci?

Lēnām mani ielika iekšā gultā un apsedza ar segu. Es riskēju atvērt vaļā acis. Ieraudzījis, ka skatos uz viņu, Ādams pasmaidīja un noskūpstīja manu pieri. Neapzināti pasmaidīju un ieslīgu dziļā miegā.

Nakts vidū es ar kliedzienu pamodos. Manā istabā ar virtuves piederumiem iesteidzās mana trakā ģimenīte, bet pamanot, ka te neviena nav, kautrīgi pakasīja savus pakaušus un noslēpa ieročus sev aiz muguras. Tomēr es nepievērsu tam uzmanību. Es biju pieķērusies pie sirds, kura nežēlīgi ātri sitās. Asaras lija pār vaigiem.

-Kas notika?- Deniss apsēdās gultā man blakus un apskāva mani.

-Nekas. Vienkārši murgs…- nomurmināju un centos nomierināties.

-Var zināt par ko?- Alisone iejautājās.

-Tas ir par visiem jums,- sāku elsot.

-Čšš… Nina, nomierinies. Tagad viss ir labi, ja vēlies varu palikt kopā ar tevi,- Deniss teica.

Es tikai pamāju ar galvu. Negribu palikt viena. Negribu pamosties naktī no kārtējā murga un atkal būt viena. Gribu sajust sev klāt siltu ķermeni, kurš, ja nu kas, tad mani mierinās, kurš tiešām par mani uztrauksies un liks justies mīlētai.

128 0 4 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 4

0/2000
Mmn jaaa vel. Ļoti patīk .
2 0 atbildēt

ļoti patīk tavs stāsts. gaidu nākošo daļu. :))

0 0 atbildēt