Uztraukums manī sita augstu vilni. Kamēr Emma, Endžija, Deniss un Aleksis mierīgi pļāpāja un smējās, es gaidīju Ādamu. Skatījos visapkārt cenšoties viņu ieraudzīt, bet nekā. Viņš kavēja veselas divdesmit minūtes. Godīgi sakot es uztraucos. Viņš patiešām ir jauks un, jā, iedomājoties, ka viņš varētu būt kaut kas vairāk par tikai draugu, liek vēderā parādīties taureņiem.
Tomēr, kad es viņu pamanīju, mans smaids uz lūpām sasala. Viņš nebija viens. Viņam blakus gāja diezgan glīta blondīne, kura nekautrējās grozīt savus gurnus un vilkt virsū izaicinošu blūzi un īsus svārkus. Ādamam virsū bija balts krekls, džinsi un kedas. Un lai cik grūti man nebūtu to atzīt, bet viņi kopā izskatījās ļoti pat skaisti. Var pat teikt, ka ideāls pāris.
-Acīmredzot mēs ar tevi vienādi domājam,- Ādams žilbinoši uzsmaidīja un nostājas man pretī.
-Jā,- pamāju ar galvu.
-Kas viņi ir?- viņš vēl joprojām skatoties uz mani, vaicāja un pamāja ar galvu uz manu draugu pusi.
- Manas draudzenes - Endžija, Emma un mani brāļi - Aleksis un Deniss,- atbildēju.
-Šī ir mana meitene - Alisone,- Ādams aplika savu roku ap meitenes pleciem.
-Prieks iepazīties,- uzsmaidīju meitenei.
-Aha,- meitene atmeta savus matus uz aizmuguri un uzmetusi man nicīgu skatienu, novērsās.
Nobolīju acis un uzmetu pārējiem skatienu, kuri vēroja mani. Emma skumji pasmaidīja, bet brāļi izrādīja kaut ko pa vidu nicinājumam Ādamam un kaut ko pa vidu žēlastībai man. Endžija neredzot neko jocīgu, piegāja man klāt un pieskārās manai kājai.
-Tu ķer!- viņa pateica un smejoties aizskrēja.
Apjukusi skatījos kā Endžija aizskrien un tad pasmaidīju.
-Piedošanu,- vēl paspēju noteikt un metos skriet pakaļ mazai meitenei.
Es speciāli pamazināju gaitu vai paklupu, kad biju viņai ļoti tuvu. Endžija domājot, ka tas viss ir netīšām, smējās par mani un rādija pirkstu. Es tikai rādiju mēli un turpināju skriet viņai pakaļ. Nezinu pa kuru laiku mēs paspējām sadraudzēties, bet tas ir patīkami. Man patīk mazi bērni, it īpaši tik atraktīvi cik šis meitēns.
Un beidzot, kad šo meiteni noķēru, es viņu nedaudz pacēlu, apgriezu ap savu asi un sāku kutināt. Viņai bija skaļi, smieklīgi un mīļi smiekli, kas lika visiem visapkārt arī sākt smaidīt vai pat smieties. Pat tās vecmāmiņas, kuras līdz pat deviņiem staigā pa parku, sāk smaidīt un uz brīdi aizmirst savu nepatiku pret mani.
Endžijai kaut kā izrāvās no mana apskāviena un aizskrēja pie Emmas, kamēr es smejoties apsēdos uz zāles un smaidot vēroju savus draugus (izņemot to Alisoni). Jau sen es tā nebiju smējusies. Pat vakardien, kad staigāju ar Ādamu, man nebija tik jautri. Protams, es biju smējusies, bet ne jau tik skaļi kā šodien.
Pamanīju, ka Aleksis uzmanīgi nopēta blondīni, kamēr Ādama un Denisa skatiens ir pievērsts man. Alisone skatās uz Ādamu un kaut kur saka, bet Emma vēro Aleksu, kurš nepievērš viņai ne mazāko uzmanības kripatiņu. Tomēr es turpinu smaidīt, jo Endžija smieklīgi lēkā ap visu šo bariņu un dzied dziesmiņu par poniju.
-Nina!- Deniss sauc.
-Ko?- atsaucos.
-Nāksi vai turpināsi sēdēt?- Deniss iesmējās.
-Un ja nu man patīk te sēdēt. Zini kā - cieta zeme ir ļoti pat ērta!- skaļi iesmējos.
Deniss paraustīja plecus un sāka skriet uz manu pusi. Aši piecēlos kājās un skrēju prom. Enerģijas manī nav daudz, jo izliekoties, ka paklupju ir diezgan grūti, it īpaši ja to centies darīt smieklīgi. Skrēju uz Ādama, Alekša, Emmas un Alisones pusi, kad mani pēkšņi saķēra spēcīgas rokas un pārmet pār plecu. Pusis varonīgi devās pie pārējiem.
-Den!- iesitu pa dibenu un iesmējos.
