local-stats-pixel

Pazudušās saites (8)5

108 0

Pazudušās saites (7)

Nokāpjot no motocikla, es dzirdēju gaviles. Marija un Dženna arī aplaudēja, taču viņu sejās es neredzēju īstu smaidu. Roberts izskatījās apkaunots zaudējot meitenei.

- Apsveicu Elīz, - Roberts pasmaidīja.

- Paldies, - atteicu ar smaidu uz lūpām. – Kur ir mani 100 dolāri?

- Še, - pasniedzot divas piecdesmitnieku banknotes.

Es domāju, vai nepieņemt šo summu, bet tomēr biju gandarīta un paņēmu. Ejot pie sava kvadracikla, lai dotos mājās pie manis pienāca Marija:

- Apsveicu draudzenīt, - meitene mīļi samīļoja mani, - mēs izdomājām plānu, kā atriebties.

- Piedod, es nepiedalīšos, - atteicu. – Man tiešām negribas būt tai ļaunajai.

- Un tu noteikti ar mums vairs nedraudzēsies... – Dženna prātoja.

- Pietiek! Es draudzēšos, bet nepiedalīšos jūsu, nu mūsu, atriebībās un tā tālāk, - nedaudz saniknot pastāstīju.

- Nu labi, viss taču kārtībā, - Marija noteica.

- Nekas nav kārtībā! Ja viņa mums nepalīdzēs, mēs pastāstīsim tavu noslēpumu, - skatoties man acīs Dženna piedraudēja.

Vai tiešām man dēļ viņām būs jācieš?

- Es jums nepalīdzēšu, - noteicu. – Negribu jusites pati ļaunākā.’

- Nu tad pastāstīsim visu pārējiem, - Dženna skrienot pateica.

- Dženna, lūdzu! – abas ar Mariju kliedzām.

Dženna noteikti pastāstīja, ka esmu augusi bērnu namā, un mani vecāki cieta avārijā. Vēl viņa pastāstīja, ja Natālija nebūtu mani adoptējusi, es nebūtu, kas es pašlaik esmu. Tas tiešām nebija nekas slikts, bet tas atsauca atmiņā manu pagātni un tas bija kā duncis sirdī.

Tā nedara labākās draudzenes, - nodomāju.

Iedarbinot motociklu es devos uz māju virzienā.

- Elīza! – mans brālis Toms mani sauca.

Es paskatījos uz viņu. Viņa motocikls tika spārdīts un vēl visādos veidos ārdīts. Bija jau par vēlu palīdzēt. Satumsa vēl vairāk, un spīdēja pilnmēness. Zvaigznes man neļāva doties mājup. Es apgūlos uz mitrās zāles, un dziedāju dziesmiņu, kuru mamma man pirms gulētiešanas nodziedāja. Tā lika asarām sariesties manās acīs. Kļuva ledaini auksts. Kad beidzot tiku mājās, es nepaspēju ieiet pa parādes durvīm, līdz man pienāca īsziņa no Džennas:

‘’Mēs visu pastāstījām ;) Vari droši nenākt pie mums rīt!’

‘’Tā arī darīšu :)’’

Ieliku telefonu kabatā un devos iekšā. Tur mani sagaidīja mamma. Viņa sēdēja uz dīvāna un raudāja. Es apskāvu viņu cik cieši vien varēju.

- Kas noticis? – es paskatījos uz viņas acīm, kuras bija pilnas ar asarām.

- Tava tante šodien nomira, - mamma pasakot šo bēdīgo teikumu sāka izplūst vēl lielākās asarās. – Un viņa man ir atstājusi šo vēstuli.

Kad viņa to pateica, es arī sāku raudāt. Lai gan es viņu pazinu nedaudz vairāk kā 365 dienas, es biju viņu iepazinusi. Viņa bija ļoti jauks cilvēks.

Natāija,

Es tuvākā laikā atvadīšos no Jums. Es to nespēju nevienam pateikt. Slimība ir ņēmusi virsroku, un sola atņemt manu dzīvību. Kad pēdējo reizi Tevi redzēju un atvadījos, Tu nezināji, ka teikši ardievas. Taču, es jūtu, ka tas drīz notiks. Mana meita Marta, paliks viena. Tēvs, kurš mūs pameta diez vai atgriezīsies. Es ceru, ka tu pieņemsi viņu, kā ģimenes locekli. Pasveicini visus no manis – es Jūs mīlu.

Ardievas, Stefānija.

Pazudušās saites (9)

108 0 5 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 5

0/2000
Taa iisti nesapratu to veestuli!
0 0 atbildēt
Cik dusmiiga!!!
0 0 atbildēt
Nekas, nekas
0 0 atbildēt
Kad naakamaa?!
0 0 atbildēt