hei. pēkšņi ienāca šitāda ideja prātā,miegs arī nenāca,tāpēc nolēmu pamēģināt uzrakstīt. atsauksmes un kritiku labprāt sagaidīšu. http://www.youtube.com/watch?v=OoxM17d8g5U#t=68
Es sēžu parkā uz soliņa, rokās turu savu nobružāto skiču bloku un zīmēju rudenīgo ainavu. Vēroju kā krīt rudens lapas, kā cilvēki steidzas un neievēro ierasto burvību mums tepat. Bet viņi aiztraucas garām, prom uz saviem mūriem, kur tup līdz vakaram. Protams, ka nauda ir vajadzīga, bet tomēr reizēm vajag apstāties un pavērot, kas notiek tev blakus.
Ja es kādam pateiktu šo visu, tad klusībā viņš tikai pasmietos par mani, jo kuram gan interesē algotās slepkavas viedoklis? Protams, viņi man atcirstu pretī: ko tu, skuķi, man māci dzīvot, ja savos divdesmit piecos tikai nogalini cilvēkus, ja nebaidītos no manis.
Bailes. Jā, viņi izjūt bailes, kad sastop mani. Viņi baidās no manis, un ir patīkami apzināties, ka no tevis baidās, taču no tevis baidās, un tu nevienam neesi vajadzīgs. Tevi neviens mājās negaida, tu viena aizej gulēt, viena piecelies, tev pat reizēm nav ar ko parunāt. Reizēm patiešām es aizdomājos, vai patiešām es esmu tik drausmīga, ka no manis ir jābaidās? Uz ielas vīrieši uz manis atskatās, taču viņi der tikai vienai naktij, jo vairāk neko par ķermeni nevēlas. Tas mani mēdz grauzt, taču esmu iemācījusies atslēgt jūtas vajadzīgajos brīžos.
Kamēr biju aizdomājusies pie manis ir apsēdies kāds nepazīstams vīrietis un mani vēro. Viņa klātbūtni apjaušu tikai tad, kad viņš pavicina ar plaukstu man gar seju. Neizpratnē palūkojos uz vīrieti, kam mugurā ir melns mētelis, tumšas bikses un tumši zila šalle. Viņam ir vidēja garuma melni mati, kuri izskatās mazliet izspūruši un vērīgas brūnas acis, kuras uzmanīgi mani novēro. Paraujos tālāk līdz soliņa galam un dzirdu kā svešinieks klusi iesmejas. Nepievēršu viņam uzmanību un atšķiru jaunu lapu skiču blokā. Man patīk zīmēt, brīvajā laikā, kad man nav jādara, tā teikt, netīrais darbs. Man patīk zīmēt, vērot, taču neciešu, ja kāds mani vēro. Nicīgi nošņācos, svešinieks iekārtojas soliņā un turpina mani vērot. Goda vārds, ja man būtu ar ko mest, es viņam iemestu un tad pāris reizes iekaustītu. Bet es novaldos un sāku zīmēt meitenes siluetu, kas stāv pie koka un kādu gaida. Tēvu? Brāli? Draugu?
Vienalga, bet viņa ir diezgan neparasta. Viņa šķiet, savādāka, atšķirīgāka no pelēkas masas, kura ir palikusi vienveidīga. Pamazām aizmirstu, ka man turpat sēž svešinieks, pie kura es jau esmu pieradusi, un zīmēju meiteni.
Pirksti slīd pār papīra lapu un ieskicē sākumā tikai kontūras, tad siluetu, bet vēlāk jau ķermeni. Viņai ir skaista seja gluži kā eņģelim, taču tā nesmaida, bet ir skumja. Skumjš eņģelis. Pamazām jau sāku nogurt no neērtās pozas, tāpēc sagrozos solā, sakārtoju savu jaku, šalli, kas ir noslīdējusi no kakla. Nopūtusies, pamanu, ka svešinieks joprojām sēž un vēro mani. Sastopoties ar viņu, viņa acis liekas svešādas, bet tajā pašā pazīstamas.
Viņš tikai pasmaida, pieceļas un aiziet.
Viņš mani atstāja vienu ar savām domām, skiču bloku, problēmām, vientulību, kas mani smacē nost.
