Ienākusi savā dzīvoklī, noāvu kedas, noģērbu virsdrēbes un iesoļoju virtuvē. Šeit bija ļoti klusi un atskanēja tikai mana elpošana, un manu soļu skaņa. Uzliku vārīties tējkannu, bet pati apsēdos krēslā un sāku lūkoties ārā pa logu.
Mani atkal pārņēma tā sajūta, kad saproti, ka nevienam neesi vajadzīgs. Šķiet, ka neviens nepamanīs, ja manis vairs nebūs. O, nē! Džonijam gan! Džonijs ir mans darba devējs, tā varētu sacīt.
Pirms vairākiem gadiem, tas ir pirms vienpadsmit, kad man bija četrpadsmit man bija tēvs. Viņš patiešām mani loloja un mīlēja, taču viņš bija iekūlies lielās nepatikšanās pie Džonija. Tēvs bija algotā slepkava, un sāka spēlēt azartspēles. Viņš sāka pazust no mājām un atstāja mani vienu pašu. Sākumā man bija bail par tēvu, taču pēc tam viņš sāka parādīties piedzēries, un es vairs nepievērsu viņam nekādu uzmanību, jo viņš nāca un gāja. Tēvs visu naudu nospēlēja, un man nācās zagt, lai pati sevi pabarotu. Atceros, ka man tas nepatika, bet mans izdzīvošanas instinkts lika to darīt. Es pašai sev riebos, jo man nācās arī aptīrīt cilvēku kabatas, ko necietu. Taču viss mainījās. Tēvs bija Džonijam parādā lielu summu, tā viņš sacīja pie galda, kad es pārrados mājās. Stāstīja, ka sākumā viņam veicās, bet tad nekā. Veiksme aizpeldēja tālu prom kā nebijusi. Es noklausījos visu, ko viņš sacīja un atstāju vienu pašu virtuvē, kur nākošajā rītā viņš bija miris. Visa virtuves grīda bija noplūdusi ar asinīm ,kuras jau bija sarecējušas. Es nezināju ko iesākt, tāpēc devos prom, un atstāju tēva līķi turpat virtuvē. Kad biju ārā turpat ,uz ielas stūra izvēmos. Es bezmērķīgi klaiņoju pa ielām, mēģinot aptvert ,kas ir noticis. Tēvs miris, un ko lai es iesāku? Tā es tur staigāju pa ielām, līdz satumsa un nolēmu, ka man tomēr jādodas uz mājas pusi, vismaz mantas jāsavāc. Taču tur mani jau sagaidīja vīrietis , apmēram, trīsdesmit gadu vecumā, ar bārdas rugājiem, un salts acu skatiens, kurš mani biedēja un biedē joprojām. Tāda bija mūsu pirmā tikšanās.
Tēvs bija atstājis mani Džonijam, lai es atdodu viņa parādu, strādājot par algoto slepkavu, tāpat kā viņš. Tā teikt, mana tēva parāds tagad ir mans parāds, kuru jau piecus gadus atmaksāju, ar citu cilvēku nogalināšanu. Man šķiet, ka esmu kļuvusi par nedzīvu lelli, kas tikai izpilda pavēles. Tēvs savas problēmas atstāja man, taču es sevi joprojām vainoju. Man vajadzēja kaut ko darīt, bet es to nedarīju.
Pie Džonija man klājās normāli, tā varētu sacīt. Viņam ir divi dēli- Jans un Dens. Viņi ir piecus gadus vecāki par mani. No sākuma viņi mani mēdza apvainot, taču pierada un pieņēma. Skolā mēdza pastāvēt par mani, viņi kļuva par maniem brāļiem. Es ieguvu ģimeni, kas ir svarīga Džonijam, viņš man tā mēdza sacīt. Džonijs man iemācīja ģimeniskās vērtības, smagu darbu, uzticību. Tiesa gan, Jans un Dens ir precējušies, un man nesanāk ar viņiem tikties. Ar Janu vispār jau piecus gadus neesmu tikusies, jo viņš ar savu sievu pārvācās prom. Viņš nevēlējās savu dzīvi saistīt ar tēva pagrīdes biznesu. Jans no tā visa atteicās un devās prom ar savu sievu, kur dzīvo labi. Cik dzirdēju, tad Jans kļuva par inženieri labā kompānijā. Man par viņu patiešām prieks.
Manas pārdomas iztraucēja telefons, kurš uzstājīgi zvanīja. Paķēru to un nemaz nepaskatījos, kas zvana.
-Sveika, Lilij!- ierunājās Dena balss, kura šķita mazliet aizelsusies.
-Sveiks!-priecīgi iesaucos, jo patiešām priecājos saņemt viņa zvanu, kaut arī negaidīts.
-Klausies, es varu palikt pie tevis šonakt?- viņš jautāja un šķita mazliet uztraucies.
-Kaut kas noticis?-jautāju un sāku pamazām uztraukties.
-Garš stāsts. Tad es drīkstu palikt pie tevis?- viņš atgādināja savu dīvaino lūgumu.
-Jā, protams.- atbildēju viņam.
-Paldies, tu esi vislabākā!- viņš noteica un pārtrauca sarunu. Labākā, ka tik ne arī, pie sevis nosmējos. Noliku telefonu turpat uz galda, piecēlos un piegāju pie plauktiņa, kurā stāvēja krūzes. Paņēmu vienu, ar Vinnija Pūka apdruku, un pagatavoju sev melnu kafiju bez cukura.
Mani pārsteidza Dena pēkšņais zvans, jo mēs jau piecus gadus neesam tikušies, un pēdējo reizi runājāmies pirms diviem gadiem, taču tad mūsu kontakts pazuda, un neviens no mums necentās to atgriezt. Bet še tev! Tagad pēc vairākiem gadiem, viņš piezvana un lūdz man naktsmītnes. Dīvaini, patiešām! Viņš taču varēja doties pie Džonija vai kaut kur citur, bet nē, viņš izvēlējās mani. Tātad, viņam kaut kas būs vajadzīgs no manis. Bet kas?
