Pazīstamā svešiniece (4)0

Pēc mammas atnākšanas Lauris aizgāja mājās. Un es beidzot varēju pabīt viena ar domām. Sociālajos tīklos man bija draudzības uzaicinājumi no klasesbiedriem. Viņi visi šķita tik draudzīgi. Ja es nezinātu, kādi viņi var būt, es laikam nekad tam neticētu. Bet varbūt viņi ir mainījušies? Ar tādām domām es aizgāju gulēt.

No rīta mani nežēlīgi piecēla modinātājs. Apsolīju sev nomainīt to šausmīgo skaņu un izslēdzu modinātāju telefonā.

Miegaina iegāju nomazgāju zobus un iegāju dušā. Pēc tam gāju pakaļ drēbēm. Šodien izšķīros par labu sarkanai žaketītie, baltiem šortiem, baltai maiciņai un sarkanām laiviņām. Matus es atstāju izlaistus. Tajos vēl bija vakardienas skaistās lokas. Ātri saliku somā vajadzīgās mācību lietas un gāju uz virtuvi.

- Labrīt, mammu. - samīļoju viņu un apsēdos pie galda. No prieka iespiedzos, kad ieraudzīju brokastis.

- Pankūkas! Paldies, mamm! - iesaucos un sāku ēst. Jau pēc otrās pankūkas ar banāniem biju paēdusi.

- Nu labi, es iešu. - atvadījos un piecēlos, lai ietu prom.

- Lai veicas, Patrīcij! - mamma novēlēja un es uzsmaidījusi viņai izgāju no mājas.

Liels bija mans pārsteigums, kad uz ielas ieraudzīju Lauri.

- Labrīt, zaķi! - puisis mani apskāva.

- Čau. - sāku smaidīt. Tas bija tik jauki. Vismaz šodien man nebūs jāmēro šis ceļš vienai.

- Kā gulēji? - draugs painteresējās.

- Perfekti. Kā jau vienmēr darbdienās. Deram, ka sestdien es pamodīšos neizgulējusies un dusmīga. - mēs abi sākām smieties.

Man patika draudzēties ar Lauri tieši šī iemesla dēļ. Viņš vienmēr man lika smaidīt par spīti citu apsmieklam.

Tā smiedamies mēs atnācām uz skolu un devāmies uz ķīmijas kabinetu.

Man nekad nebija patikusi ķīmija. Šajā stundā pat skolotāja mani apsmēja. Vismaz tagad viņai nevajadzētu būt iemesliem, lai man piekasītos.

Lauris apsēdās blakus Mārim, bet es sēdēju ar Paulu. Pie viņas vienīgās bija brīva vieta. Arī šī meitene uzvedās duezgan draudzīgi. Arī tad, kad es biju resna, viņa mani neapsmēja. Taču arī neaizstāvēja. Neviens nekad mani neaizstāvēja. Arī Lauris ne.

- Sveiki, klase. Apsveicu jūs ar jauno mācību gadu. Apsolu, šogad būs ļoti grūti. - ķīmijas skolotāja jau no sliekšņa sāka runāt. Tad viņa pārlaida skatienu pāri klasei un ieraudzīja mani.

- Kas tad tas? Svaiga gaļa? - viņa jautāja. Neviens nesmējās, jo visiem tāpat kā man nepatika šīs sievietes humors.

- Svaigu gaļu jūs varat nopirkt veikalā. Nejauciet cilvēkus ar ēdienu. - atcirtu un vecajai skolotājai atvērās mute no pārsteiguma. Klasesbiedri ieinteresēti uz mani paskatījās.

- Un kā tad sauc šo rupekli? - skolotāja šķiet atguva savu pašapziņu.

- Anna Riekstiņa. - nosaucu ķīmijas skolotājas vārdu. Visa klase bija vēl pārsteigtāka.

- Nu viss, es eju pēc direktores! - Anna Riekstiņa dusmās nosarka un izskrēja no klases. Telpā valdīja pilnīgs klusums līdz atgriezās vecā riebekle ar direktori.

- Krūmiņas jaunkundz, kas notiek? - direktore jautāja. Viņa pat neizskatījās dusmīga. Dīvaini.

- Cik zinu, ķīmijas stunda. - naivi teicu un direktore pasmaidīja.

- Un kāpēc skolotāja Riekstiņa man sūdzas par tavu uzvedību? - direktore sāka runāt bargāk.

- Jo viņasprāt nosaukt cilvēku par svaigu gaļu nav rupji. - es tēloju pavisam naivu meitenīti. Taču iekšēji es smējos. Šajā situācijā es visu pagriezu sev par labu.

- Skolotāja Riekstiņa, jūs šo meiteni nosaucāt par gaļu? - direktore sāka smaidīt. Varēja redzēt, ka sieviete valda smieklus. Laikam arī viņai nepatika šī sieviete.

- Ko? Nē taču! - viņa ieķērcās.

- Nemelojiet, skolotāj. Melot taču ir tik slikti. - es vēl tēloju eņģelīti.

- Riekstiņas kundze, man šķiet, jums vajadzētu atvainoties šai jaunajai lēdijai. Viņa tikko pierādīja, ka ir ļoti pieklājīga un labi audzināta meitene. - direktore paskatījās uz ķīmijas skolotāju.

- Ko? Tas nav taisnīgi! - vecā riebekle iesaucās.

- Te es lemju, kas ir taisnīgi un kas nav. - direktore stingri noteica.

- Es atvainojos. - Anna Riekstiņa pagriezās pret mani un noteica. Pēc tam viņa kā bulta izšāvās no kabineta. Arī direktore aizgāja prom.

Mirkli bija pilnīgs klusums, bet tad atskanēja applausi. Visi klasesbiedri skatījās uz mani ar apbrīnu.

- Malcis, Vasja! - Elvis iesaucās un es pasmaidīju. Cik ilgi viņš mani sauks tajā muļķīgajā vārdā?

Drīz pēc tam beidzās stunda. Ķīmijas skolotāja tā arī vairs neatnāca atpakaļ un visu stundu mēs neko nedarījām.

Tālāk diena pagāja bez starpgadījumiem. Taču visu dienu kāds mani uzrunāja un izteica komplimentus par to, kā es noliku pie vietas ķīmijas skolotāju. Vārdu sakot, es biju uzmanības centrā. Un man tas pat ļoti patika.
Mājās es gāju viena, jo Laurim bija vēl viena stunda. Tas tāpēc, ka viņš mācījās vācu valodu, bet es krievu.

Pie skolas mani kāds saķēra aiz rokas un pagrieza pret sevi. Tas bija Elvis.

- Tev kaut kas ir ar Andersonu? - viņš dusmīgs jautāja.