No rīta es pamodos ļoti labi izgulējusies par spīti tam, ka man vajadzētu mosties daudz vēlāk. Lēni izstaipījos un nožāvājos.
- Labrīt. - vēlreiz nožāvājos.
- Tava mamma trīs reizes centās tikt iekšā. - Elvis sacīja. Tajā brīdī es sajutos vainīga. Man nevajadzēja tā izturēties pret mammu, lai arī viņai nebija taisnība. Galu galā viņa taču tiešām tikai uztraucās par mani.
- Man vajadzētu parunāt ar viņu. - ieminējos. Cerams, viņa vairs nedusmosies uz mani tik ļoti kā vakar.
- Ja tev tomēr būs mājas arests, es atkal atnākšu. Tad tev nebūs garlaicīgi. Un mēs varēsim atkal skatīties filmas. - puisis piemiedza man ar aci, un es sāku smieties.
- Patīk skatīties šausmenes? - nevainīgi noprasīju.
- Ļoti. It īpaši ar meiteni, kura aizmieg šausmīgākajā brīdī. - Elvis iespurdzās.
- Tā filma bija garlaicīga. - taisnojos. Es tiešām neredzēju tur nekādas šausmas.
- Tagad es zināšu, ar ko skatīties šausmenes. - puisis vēl smējās, bet es piecēlos no gultas un aizgāju uz vannasistabu. Uzreiz aizslēdzu durvis, jo negribēju, lai Elvis ienāk šeit, kamēr esmu dušā. Pēc tam kā noskalojos, apģērbos un izmazgāju zobus, gāju atpakaļ, slaucīdama matus.
- Tev mājās nekas nebūs par to, ka nenakšņoji mājās? - atcerējos, ka arī viņa vecāki noteikti uztraucas.
- Maniem vecākiem jau sen ir vienalga, kur es eju un ko es daru. Viņi ņemas tikai ap sīko māsu. - Elvis atmeta ar roku acīmredzami saskumis.
- Piedod. - apsēdos puisim blakus un apskāvu viņu. Es sajutos vainīga, jo man tiešām nevajadzēja to jautāt. Vienkārši es, muļķe, atkal ielīdu ne savās darīšanās. Kā jau vienmēr, jo Patrīcija taču nevar vienkārši paklusēt.
- Viss ir kārtībā. Bet tomēr mājās vajadzētu parādīties. Es vēlāk vēl atnākšu, labi? - puisis jautājoši paskatījās uz mani. Smaids man sejā izteica vairāk nekā vārdi, tāpēc viņš aši noskūpstīja manu vaigu un izkāpa pa logu.
Uzreiz kā Elvis aizgāja, es atslēdzu durvis un devos sameklēt mammu.
Viņa sēdēja virtuvē pavisam saķerusi galvu ar rokām. Varēja redzēt, ka mamma ir pavisam saskumusi. Tagad es sajutos pavisam vainīga. Visus es saskumdināju. Es biju slikts cilvēks.
- Mammu, piedod man. - apsēdos viņai blakus.
- Es esmu ļoti slikta meita. Es tevi ne par ko nepabrīdinu un domāju tikai par sevi. Lūdzu, piedod. - turpināju. Mamma klusēja, un man jau likās, ka viņa vairs negrib ar mani pat runāt.
- Patrīcij, tu man esi tikai divus gadus. Es jau tā jūtos vainīga, ka tev bija jādzīvo ar tiem briesmoņiem. Un tagad, kad tu man pārmeti netaisnīgumu, es sajutos vēl kā slikta māte. Es zinu, ka es tāda esmu. Bet es vienalga par tevi uztraucos, meitiņ. - tikai tagad pamanīju, ka mamma raudāja.
- Mammu, tu man esi vislabākā. Nekad vairs nedomā tādas muļķības. - beidzot apskāvu viņu un mamma atbildēja apskāvienam. Vismaz bijām salīgušas mieru. Par arestu nemaz nejautāju. Tas vairs nebija tik svarīgi.
Visu vakaru mēs ar mammu runājām par jaunumiem. Izrādījās, ka viņa ir paaugstināta amatā. Man bija tiešām liels prieks par mammu, jo viņa jau sen gribēja strādāt augstākā amatā.
Izrādījās, mums abām bija tik daudz ko pastāstīt.
Beidzot es jutos atvieglota, jo salīgu ar mammu. Agrāk nepateiktais beidzot tika izsacīts, un es priecājos, ka starp mums atkal valdīja miers. Varbūt tas man palīdzēs atrast mieru sevī un aizmirst savu skumjo pagātni.
