local-stats-pixel

Pazaudētā Cerība -9-11

 61  0

Kā reiz šī nodaļa ir tāda garāka...

Nuu šeit gluži jūs vēl neuzzināsiet, kpc netika dotas ziņas par citiem elementu pāstāvjiem. Nākošajā nodaļā būs tieši par to vairāk teikts :)

-9-

Piecelties nākošajā rītā bija grūtāk kā jebkad, jo biju pieradusi celties aptuveni vienpadsmitos. Bet tomēr piecēlos vajadzīgajā laikā, sakrāmēju somu, nomazgājos, paēdu brokastis un atvadījos no Svetas tantes, visiem suņukiem un no Dāvja. Bija nepierasti neatvadīties no Filipa, jo viņš nemaz nebija šeit.

Es aizgāju uz pieturu un kā jau parasti sagaidīju autobusu. Tas man aizveda uz skolu (protams!). Es atkal pārāk daudz nerunāju ar pārējiem. Bet skolā mani pārsteidza Natālija un Lelde.

-Čau, Linda! – Natālija iesaucās un piuenāca pie manis.

-Ehm… Čau…? – nedroši sacīju.

-Piedod par to, kā uzvedāmies! Tas bija vienkārši drausmīgi! – Lelde sacīja.

-Nekas… Es saprotu. Es saprotu, kāpēc jūs tā darījāt. Un… jā… šodien pēc skolas jums kaut ko pastāstīšu, - teicu. Es biju priecīga, jo efekts bija nogājis no Leldes un Natālijas.

-Kur Oskars? – vaicāju.

-Nezinu… Viņam drīzumā būtu jābūt, - Natālija atbildēja.

-Kas jauns Rejlidā noticies? – prasīju.

-Nu, it kā nekas tāds. Tikai cilvēki sapratuši, ka labāk šeit neveikt noziegumus, - viņa iesmējās. – Pa brīvlaiku netika pieķerts neviens noziedznieks.

-Tad jau labi! – iesaucos.

Mēs kādu laiku vēl pļāpājām, tad es atcerējos, ka nebiju izpildījusi it nevienu mājasdarbu uz šodienu, tāpēc norakstīju tos no Klifa, kuru sastapu, kad viņš gāja garām.

-Zini ko es dzirdēju? – Lelde, kamēr norakstīju algebras mājasdarbu, ierunājās.

-Nu?

-Tavā klasē jauniņais.

-Ja? – mazliet vienaldzīgi nobēru. – No kurienes ta’ šis ir? –

-Nezinu. Es vienkārši dzirdēju no Lailas. Jau sākusi pielīst viņam. Viņš esot baigais smukulītis, - Lelde klusināti atbildēja. Es drusku iesmējos.

-Eh… Nu, kas cits jāsaka? Stulba viņa ir, - tagad mēs visas trīs ieķiķinājāmies. – Pielienot jauniņajiem, tas viņus tikai izbiedē. Zinu pēc savas pieredzes, - iesmējos.

-Tu par Oskaru, ne? – Natālija palika drusciņ domīga.

-Mhm… - nomurmināju, cenšoties iedziļināties mājasdarba norakstīšanā. Tas bija diezgan grūti, ja man arī jārunā!

Kad biju pabeigusi norakstīt mājasdarbus, līdz pirmajai stundai bija atlikušas vien trīs minūtes.

-Labi, man jāiet, līdz vēlākam! – iesaucos un salikusi visu somā devos uz klasi. Pie pašām durvīm apstājos. Ja nu visiem es vēl riebšos??? Eh… Nekas cits neatlika, kā vien doties iekšā.

Atvērusi durvis, es nesaņēmu vairākus naidīgus skatienus. Ja kāds uz mani tajā brīdī paskatījās tas skatiens it nemaz nebija naidīgs. Draudzīgs vai vienaldzīgs, es teiktu.

Es apsēdos savā vietā un gaidīju, līdz sāksies mācību stunda.

Noskanēja zvans, un visi no manas klases apsēdās savās vietās. Klasē ienāca skolotāja un aiz viņas kāds zēns brūniem matiem un smaragdzaļām acīm. Atmiņā uzreiz izleca Ralfa tēls.

-Labdien! – skolotāja Pilova sacīja. Visi reizē arī teica Labdien. Visi, kas bija piecēlušies (tādu nebija daudz) apsēdās.

-Jūsu klasē ir jauns skolēns. Viņa vārds ir Ralfs, - skolotāja sacīja. – Apsēdies kaut kur, kur ir brīva vieta.

Ko, sasodīts, tas nozīmē? Kāpēc Ralfs ir šeit? Kādēļ viņi man nepateicu par to, ka pārvācas uz šejieni?

-Vari apsēsties blakus Lindai, - skolotāja piebilda. Ralfs paskatījās uz tukšo vietu man blakus, kur pagaidām atradās mana soma. Es to noņēmu un pieliku pie sava sola uz zemes. Zēns devās uz manu pusi un apsēdās man blakus.

-Čau! – nočukstēju. Es negribēju, lai pārējie uzskata, ka mūs kaut kas vieno, bet nesasveicināties arī negribējās.

-Čau, - viņš atmeta.

Skolotāja sāka kaut ko runāt. Katrā gadījumā tas nebija svarīgi, jo šī bija klases stunda, un tajās gandrīz nekas nav svarīgs. Kamēr citi sarunājās savā starpā vai klausījās skolotājas runā, es paskatījos uz Ralfu. Kaut kas viņā šķita savādāks kopš pēdējās reizes, kad viņu redzēju.

-Linda, kas tu jau met acis uz jauniņo? – Tā, protams, bija Laila.

-Nē, vienkārši… es viņu pazīstu, - atcirtu. Uh! Laila pati kāri lūkojas uz viņu. Laila beidza kaitināt un pārmaiņas pēc pievērsās normālai sarunai ar kādu no viņas draudzenēm. Vēl joprojām es neko nebiju teikusi Ralfam, bet tad es ierunājos.

-Kāpēc tu man nepateici? – sacīju.

-Nez… Tas bija diezgan… negaidīts pavērsiens. Un es gribēju, lai tas būtu kā pārsteigums, - viņš ieminējās.

-Un Luīze…?

-Viņa… viņa arī ir šeit, - viņš teica.

-Tas taču ir loģiski. Bet kāpēc jūs pārvācāties?

-Uhm… N… Nensija atrada šeit darbu, - viņš teica.

-Baigā sagadīšanās… - nomurmināju.

-Zinu…

Mūsu saruna uz kādu laiku beidzās.

-Hei, jauniņais, no kurienes esi? – kāds no klases prasīja.

-no Seiloras.

Daži viņu prašņāja, bet es nelikos ne zinis. Jācer, ka Ralfs atcerēsies nodēvēt mani par viņa māsīcu, kā mēs to jau reiz izdarījām vasarā.

Stunda beidzās, un es vēl joprojām biju mazliet šokēta par Ralfa un Luīzes pārvākšanos.

Mēs devāmies uz nākošo stundu. Es pamanīju arī Luīzi. Viņa laikam gāja septītajā klasē, jo viņa stāvēja pie septītajiem. Viņa mani laikam vēl nebija pamanījusi, jo pat nesasveicinājās.

Pēc trešās stundas bija garais starpbrīdis, pa kuru pusdienas ēda sākumskola un piektās, sestās klases. Tā kā es nebiju starp viņiem, es sameklēju nevis Leldi vai Natāliju, kā sākumā biju iecerējusi, bet sameklēju Luīzi. Viņu sākumā nepamanīju, tāpēc paprasīju viņas klasesbiedriem, kur ir jauniņā. Izrādījās, viņa bija klasē, jo runāja par mācību grāmatām. Pēc pāris minūtēm viņa iznāca no klases un es viņu pārsteidzu.

-Čau!

-Ah! – viņa sākumā salecās, - Sveika! Jau uzzināji par mūsu pārvākšanos?

-Kā tad ne? Ralfs iet manā klasē.

-Ā… - viņa novilka. Mēs sākām iet tālāk no septītajiem.

-Kur jūs tagad dzīvojiet? Es to domāju – kurā ielā? – prasīju.

-Vēlāk pateikšu. Vari parādīt, kur te tualete atrodas? Viss tik nepazīstams liekas.

-Labi. Seko man! – sacīju un devos uz trešo stāvu. Dzirdēju, ka Luīze man seko.

-Vispār brīvlaikā Leo kaut ko ieminējās par to, ka jūs pārvācaties, - teicu, lai nebūtu pilnīgs klusums. Luīze kaut ko nomurmināja. Jocīgi, bet arī viņa likās diezgan savāda. Eh… Visdrīzāk mana iztēle!

Mēs jau bijām uzkāpušas uz trešo stāvu. Es gāju tālāk, jo tualete atradās gaiteņa galā.

Es pamanīju Oskaru un pamāju viņam.

-Kā patīk jaunā klase? – ieminējos un uz brīdi paskatījos atpakaļ.

Pātagas cirtiens satricināja gaisu aptuveni desmit centimetru attālumā no manas sejas. Es iepletu acis un pavisam pagriezos. Luīze, nē, meitene, kas izskatījās pēc Luīzes bija radījusi ūdens pātagu. Vēl uz viņas rokām varēja manīt ūdeni.

-Lilī, - klusi nomurmināju.

Lilī skaļi un ļauni iesmējās, sūtot vēl vienu pātagas cirtienu, kuru es aiz apmulsuma nespēju atvairīt. Pātaga ietriecās manā rokā un tagad to rotāja līnija ar asinīm.

Sajutu visu skolasbiedru skatienus, kas pavērsti uz mums abām.

-Linda…? – Oskars ierunājās.

-Oskar, nejaucies! – iesaucos un radīju bīstamas liesmas ap rokām. Lilī reaģēja uz manu rīxcību un radīja pārdesmit draudīgas ūdens pātagas. Viņa strauji parāva roku uz savu pusi, un pātagas triecās uz manu pusi. Es triecu uguni pret pātagām un tās izkūpēja. Lilī nepadevās. Kad grasījos viņu apdedzināt, viņa ļoti prasmīgi apmeta kūleni un nu bija aiz manis. Es strauji pagriezos un sūtīju liesmas virsū meitenei. Lilī toties pēdējā brīdī radīja ūdeni, kas mazināja liesmas, kuras piekļuva meitenei. Viņa atleca nost.

-Atbildi, kur ir Luīze! – uzkliedzu, un manās rokās izveidojās divas ļoti draudīgas uguns lodes, kuras triecu pretī meitēnam.

Sajutu vēl vairāk skatienus. Ja man būtu laiks, tad paskatītos, cik daudz cilvēku tagad skatās mūsu kauju. Un tomēr ziņkāre mani pieveica un es uz brīdi palūrēju. Cilvēki bija daudz, tik tiešām daudz. Arī skolotāji brīnījās. Izskatījās, ka viņiem bija bail mūs izšķirt.

Izrādījās, ka es paskatījos mazliet, mazliet par ilgu uz skatītājiem, jo saņēmu sāpīgu un stipru pātagas cirtienu mugurā. Sāpēs nokritu uz zemes.

-Pirmais noteikums kaujas laukā: nekas neskaties atpakaļ.

-Mazliet par vēlu tu mani informēji, - iesmējos, kaut gan man sāpēja un cik nu ātri varēju piecēlos. Es radīju liesmas un uzreiz nedomājot sūtīju tās virsū Lilī. Meitene izvairījās, un par mata tiesu to pašu arī izdarīja Natālija, kura bija ļoti izbrīnīta par visu šo.

-Palaidiet mani! – dzirdēju no mugurpuses kādu zēnu.

-Nē, neej! – dzirdēju kādu skolotāju iesaucamies, bet tik un tā sadzirdēju soļus aiz manis. Es atkal paskatījos atpakaļ un tik tiešām nobijos. Tas bija Ralfs. Kaut gan… visdrīzāk tas bija Riku. Es palecu nost, lai viņā nevarētu mani aiztikt no mugurpuses.

Es apgriezos, radot daudz, pat ļoti daudz uguni, ko sūtīju virsū Lilī un Riku. Riku pēkšņi radīja vītenes, kuras tuvojās man. Pēkšņi ne no kā atsprāga vaļā logs un tādas pašas vītenes satvēra Riku un izvilka viņu laukā. Pa logu ieleca Luīze un nostājusies pretī Lilī radīja ūdeni, kurš kā zibens strēle aizjoņoja pie Lilī. Es jutu, ka vairs neesmu tik uztraukusies. Es mazliet, mazliet atkāpos un pamanīju, ka visi cilvēki vēro logu, aiz kura jau prom lidoja zaļais pūķis.

Pēkšņi es sajutu kaut ko spēcīgi atsitamies pret manu galvu…

***

-Linda! – iekliedzos, bet viņa nereaģēja. Kaut kas pa atvērto logu bija ietriecies Lindai pa galvu, un viņa saļima uz zemes. Tikmēr abas meitenes cīnījās, izmantojot ūdeni. Viena izmantoja ledu, otra tādas kā ūdens pātagas. Es nesapratu, kura ir kura. Es zinu, ka viena no viņām ir Luīze. Linda par viņu man bija stāstījusi.

Es gribēju pieskriet pie Lindas, bet skolotāja Pilova mani cieši turēja, lai neskrienu.

-Skolotāj, palaidiet! – iesaucos, bet viņa mani neatlaida.

Pēkšņi viena no meitenēm nokrita uz zemes, bet otra (tik tiešām izskatījās vienādi!) piesteidzās pie Lindas un pataustīja pulsu. Meitenes sejā iegūlās smaids. Tikai vai tas bija labi vai slikti? Meitene izstiepra rokas un no tām izšāvās vairākas ūdens pātagas, kuras uzreiz triecās virsū Lindai.

-Nē… - nomurmināju un aizvēru acis. Visi satraukti kaut ko nomurmināja. Es atvēru acis un redzēju, ka otra meitene, kura visdrīzāk bija Luīze bija satvērusi otru meiteni. Viņas seja bija saspringta. To varēja ļoti labi redzēt. Ūdens pātagas bija sastingušas un tās netraucās pie Lindas nekustīgā ķermeņa. Tās apledoja, tad atkal izkusa un krita lejup, bet nu jau kā parasts ūdens. Pēkšņi vairāki skolasbiedri sāka vērot ārpusi. Es paskatījos turp un redzēju divus vienādus zēnus arī cīnāmies, tikai izmantojot zemes elementu.

Pēkšņi ar acs maliņu saredzēju, ka Linda mazliet sakustas. Šoreiz gan es ar visu spēku izrāvu savu roku no skolotājas tvēriena un steidzos pie viņas.

Es biju pie viņas un centos viņu pēc iespējas maigāk pagriezt. Kad viņa bija gandrīz pagriezta, tā ka viņas seja pagriezta pret mani, viņa atkal sakustējās un pēkšņi viņas ķermenis aizdegās. Es atkāpos, jo apdedzinājos no viņas uguns.

Luīze un viņsa līdziniece vēl cīnījās. Šoreiz izskatījās, ka tā ir Luīze, kas stāv kājās, bet otra ir nokritusi.

Linda atkal sakustējās un šoreiz arī atvēra acis.

Luīze radīja lāstekas un draudīgi lika tām tuvoties viņas līdziniecei.

Linda pieleca sēdus. Pamanījusi abas lāstekas viņa piecēlās. Viņa izstiepa roku.

Luīze apstājās. Viņa pamanīja Lindu.

-Linda, es to darīšu. Man vienalga… Pēc tam es aizbēgšu… - viņa nomurmināja. – Man būs jābēg… - viņa izlaboja un sūtīja straujā ātrumā lāstekas virsū savai māsai. Es nezināju, kas man jādara. Es tikai mēmi vēroju visu.

Linda pēkšņi un strauji atvērto plaukstu savilka stingrā dūrē, un lāstekas kā prasts ūdens nolija zemē.

-Linda, sasodīts! Ko tu dari? – Luīze iesaucās un vēlreiz radīja lāstekas un tagad pati tuvojās savai dvīņu māsai. Savai dvīņu māsai? Protams! Linda negrib, lai viņa nobeidz savu māsu.

Nokritusī meitene cēlās un lēnām atkāpās tālāk.

Es pat nepamanīju, pa kuru laiku, bet Linda jau steidzās pie abām meitenēm.

-Atā! – Luīze iesaucās un radītās lāstekas sūtīja virsū meitenei. Laikam tās otras vārds bija Lilī…

-Nē! – Linda iesaucās, izkausējot ledu un piesteidzoties priekšā Luīzei.

-Kas, pie velna, tev noticis?! – Luīze iekliedzās.

-Es… tev neļaušu nogalināt…

-Nogalināt ko? Slepkavu? Kāpēc ne?

-Nogalināt savu miesīgo māsu! – viņa izkliedza šo frāzi.

-Ko…? – Luīze mazliet apmulsusi pārprasīja un soli atkāpās.

-To ko dzirdēji! Lilī ir tava dvīņu māsa! Ko tu nesaproti?

***

-To ko dzirdēji! Lilī ir tava dvīņu māsa! Ko tu nesaproti? – atcirtu.

-Kā…? Tas nevar būt! Mēs esam pilnīgi savādākas! Tikai pēc izskata vienādas…

-Paklausies! Grūta pagātne rada brīnumainu nākotni. Vai ne tā? Mums bija grūta pagātne. Bet redz viņiem, - norādīju uz Lilī. – Viņiem tādas nebija. Viņi pārtika, viņi tika izlutināti, bet mēs…? Mēs cietām badu, tikām pazemoti. Mūs neviens negribēja. Bet paskaties, kas tagad no mums ir iznācis! Un salīdzini ar otru četrinieku.

-Luīze… viņa ir mana… māsa? – izdzirdēju Lilī. Viņas balsī skanēja skumjas.

Pagāju sānus, lai varētu aplūkot abas. Viņas skatījās viena uz otru.

-Bāc! – peķšņi Luīze iesaucās. – Ralfs! – viņa iesaucās un, pieskrējusi pie loga, uzkāpa uz palodzes un, pagaidījusi Veftiju, uzleca uz viņa.

-Tad… tā ir taisnība? – Lilī piegāja pie manis. – Luīze un es… Mēs… Mēs esam māsas?

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 11

0/2000

OMG! FANTASTISKI!

 2  0 atbildēt

Kad būs tālāk? :?

 0  0 atbildēt

Vai tur vienā brīdī domāts no Oskara skatapunkta?emotion

 0  0 atbildēt