local-stats-pixel

Pazaudētā Cerība -8-4

 65  0

Tām jauna nodaļa klāt

Varbūt liksies mazliet sasteigta, es nez ;D

-8-

Naktī uz 1. janvāri es biju pie Filipa. Jāatzīst, ka iepriekš viņš izskatījās labāk. Aptuveni trešdaļa no viņa sejas bija pārsaitēta, saites arī bija uz viņa ķermeņa. Pašlaik viņš gulēja, tāpēc es tikai skatījos uz viņu. Man bija žēl.

-Piedod… - nomurmināju.

-Tā… nav tava… vaina… - Filips izdvesa un lēni atvēra acis.

-Bet man vajadzēja iedomāties…

-Kuš… - viņš sacīja un vārgi satvēra manu plaukstu.

-Visam dzīvē notiekošajam ir sava nozīme. Padomā pati… es nenonāktu slimnīcā – es drīzumā nomirtu no tā audzēja. Tāpēc priecājies par to, ka es esmu šeit.

-Bet izskatās, ka tev ļoti sāp.

-Nevis izskatās, bet tā ir. Es neko nevaru izdarīt. Neuztraucies. Ar mani viss… būs kārtībā. Es tikai esmu nedaudz noguris…

-Labi… Tad… es laikam iešu, - es ar brīvo roku noņēmu Filipa roku no manas rokas, bet, pirms es to atlaidu, aina manā acu priekšā mainījās.

-Ko tu taisies darīt? – jautri prasīja Filips. Blakus viņam atradās Dāvis.

-Man Svetas tante pateica, lai uzaicinu uz Lindas dzimšanas dienu dažus cilvēkus, - Dāvis atbildēja. Viņi kustējās uz priekšu. Pēc neilga laika viņi nonāca pie pāris mājām, kuras es uzreiz atpazinu. Tās bija Leldes un Natālijas mājas. Laukā bija Natālija un Lelde. Dāvis pie viņām piegāja. Es nesadzirdēju, ko viņš viņām saka, bet redzēju, ka Natālija pamāja un iegāja mājā.

Pēkšņi aina atkal mainījās, bet ne uz ierasto krāsaino formātu. Es vispār neatrados slimnīcas palātā pie Filipa. Es atrados vēl vienā Pagātnes Redzējumā.

Tā bija tā reize, kad mēs visi kopā aizbraucām uz Vonderzu pēc pārvākšanās uz Rejlidu. Viņš noskatījās ar drūmu sejas izteiksmi, kā es aizskrienu uz savu istabu.

Pēc tam atkal cita aina.

Tā bija tā reize, kad mēs aizbraucām uz Seiloru, un es aizgāju pie Luīzes, lai uzzinātu, ko jaunu par mūsu ‘’pienākumu’’. Filips atkal mani vēroja, un tad viņš novērsās, jo bija pamanījis auto, kur izrādījās, ka atradās… kā viņu sauca? Lauris! Jā…

Un beidzot pienāca pēdējā viņa atmiņa.

Tā bija viesistaba mājā ‘’Kaķēni’’. Istabā atradās Oskars un Filips. Mans brālis cieši vēroja Oskaru, tad ierunājās.

-Vispār mani tas neinteresē, tikai es gribu, lai tu zini, ja tu viņu atkal sāpināsi, ne tikai viņa norēķināsies ar tevi bet es arī.

Un viņš izgāja no istabas.

-Ar tevi viss kārtībā?

-Jā, viss kārtībā… - atbildēju.

-Vienkārši, tu nobālēji un skatījies vienā punktā visu laiku, - Filips teica.

-Ko? Parasti, kad man nejauši gadās izmantot Pagātnes redzējumu, es vispār esmu kā aizmigusi.

-Nē, šoreiz tu tikai skatījies vienā punktā un neatsaucies, kad prasīju, kas notika.

-Skaidrs. Tik un tā. Līdz vēlākam. Man jāiet mājās! – sacīju un grasījos apskaut brāli, bet tad atcerējos, ka viņam visas maliņas sāp.

-Ej un nosvini Jauno Gadu. Es kaut kā iztikšu. – Filips sacīja un pasmaidīja. Es smaidīju pretī un devos uz izeju.

-Laimīgu Jauno Gadu! – pirms biju izgājusi no palātas pasveicināju un devos uz izeju.

Izgājusi no slimnīcas es iedomājos par Džefriju, jo zināju, ka viņš man sekoja uz Vonderzu. Ēc neilga liaka arī pamanīju viņa stāvu.

-Nāc šurp! – iesaucos. Viņš iznira no tumsas un devās pie manis. Džefrijs pagrieza glavu uz sānu, kā to dara mazi kucēni, kas kaut ko nesaprot. Es iesmējos, jo skats bija smieklīgs. Uzrāpusies uz viņa muguras, nedomāju par skriešanu, bet par lēni staigāšanu. Džefrijs kustējās lēni, tā kā es to gribēju. Jutu citu izbrīnītos skatienus.

-Linda? – saklausīju vairākus saucienus. Es uz tiem nereaģēju. Man bija vienalga. Vonderza bija mana pagātne, bet es pagātnē nedzīvoju.

Es ieskatījos pulkstenī. Bija 21:35. Līdz Jaunā Gada salūtam vēl krietns laiciņš, tāpēc es turpināju doties tādā pašā tempā.

Ejot, es atcerējos vasaru, jaukos brīžus Detskā, kopā ar Luīzi, Leo un Ralfu, pirmo reizi, kad uzkāpu Džefrija muguras, pirmo reizi, kad nonācu Detskā, pirmo reizi, kad ieraudzīju fēniksu, kad mēs mukām no viņiem. Es smaidīju, jo šī vasara bija lieliska, ja salīdzina ar Vonderzā pavadītajām. Es priecājos par to, kā mana dzīve ir mainījusies. Laikam tā vienmēr ir pirms Jaunā Gada ne? Tāda jocīga kņudoņa tur iekšā. Sevī. Tā liek atcerēties visu šajā gadā notikušo – gan labo, gan slikto. Bet pats galvenais – tās ir atmiņas, kuras diez vai es aizmirsīšu. Tās ir atmiņas, kuras rada manu pagātni. Un tā ir vēlme mainīt kaut ko jaunajā gadā. Tā ir vēlme apņemties jaunas lietas, nesteigties un pārdomāt visu.

Likās, ka es biju mazliet skumīga, bet tomēr priecīga, bet patiesībā es vienkārši biju domīga. Es atcerējos visus gadus šeit, Vonderzā. Tagad padomājot, tie neliekas nemaz tik drausmīgi, kā iepriekš.

Lai būtu mazliet jautrāka noskaņa ejot, es telefonā liku atskaņot dziesmas.

Nez, kā Oskars pavada šo nakti. Vai viņam ir kārtējā ballīte, vai varbūt viņš skumst pēc manis?

Pēkšņi mūzika vairs neskanēja un telefons vbrēja. Es paskatījos uz zvanītāju un pasmaidīju. Kā vilku piesauc, tā vilks klāt. Tas bija Oskars.

-Jām? – domīgi novilku, nospiežot zaļo taustiņu.

-Čau! – Oskars iesaucās.

-Sveiks!

-Ko dari?

-Eju uz mājām. Ko tu?

-Pagaidām runāju ar tevi un pastaigājos.

-Kaut ko konkrēti gribēji, vai tāpat zvanīji?

-Nū… Gribēju apsveikt Jaunajā Gadā.

-Kāpēc tad neapsveic? – mēs abi iesmējāmies.

-Heh… Laimīgu Jauno Gadu!

-Tev tas pats! – priecīgi atsaucos.

-Kad tu atpakaļ būsi?

-Pēdējā brīvlaika dienā, - atbildēju.

-Nu… labi… - likās, viņš grib teikt kaut ko vēl. – Tad līdz vēlākam! – viņš lēni novilka un beidza sarunu. Mūzika atkal atsāka skanēt. Bet jau pēc īsa mirkļa atskanēja īsziņas signāls. Es atvēru īsziņu un izlasīju to. Atkal uz manas sejas iegūlās smaids.

Ar tevi ir grūti, bet bez tevis vēl grūtāk

Pagāja pāris dienas un tētis paziņoja, ka šodien Filipam veiks operāciju. Es uztraucos par viņu un, lai visu laiku par to nedomātu, es uzspiedu Luīzes telefona numuru un gaidīju, līdz viņa pacels. Diemžēl viņai nevarēja piezvanīt. Tad pamēģināju piezvanīt Ralfam. Viņa telefons signālu saņēma, bet neviens nepacēla zvanu. Uzspiedu Leo telefona numuru un zvanīju.

-Čau! – dzirdēju viņa balsi, kas likās mazliet nogurusi.

-Sveiks! – sacīju. Kādu brīdi bija klusums.

-Ehm… Kas jauns Seilorā? – prasīju.

-Nekā tāda jau nav. Kāpēc zvani?

-Tāpat… Vienkāršai sen neredzēts.

-Jā… - viņš novilka. – Pēdējā reize bija… - viņš nomurmināja un apklusa. Viņš apklusa, jo mēs abi labi zinājām, kas notika pēdējā reizē – skūpsts dziestošā liesmas gaismā. Es nosarku, atceroties to reizi.

-Tu zini, kāpēc nevar piezvanīt nedz Ralfam, nedz Luīzei? – prasīju, lai apturēt kārtējo klusumu.

-Es nezinu. Kādu laiku neesmu runājis ar viņiem. Kaut ko dzirdēju, ka viņi pārvācoties, bet iespējams es kļūdos.

-Viņi pārvācas? Uz kurieni?

-Es nezinu. Es tā tik dzirdēju. Iespējams, ka maldos. Es pēdējā laikā esmu diezgan aizņemts, tādēļ nezinu, kas un kā ar viņiem.

-Nu, jā… Izkalusies arī tāds noguris… - nomurmināju.

-Paklau, Linda, man tagad nav laiks. Atzvanīšu vēlāk. Labi? – Leo prasīja. Tik tiešām, viņa balsī bija jūtams nogurums.

-Labi. Tad atā! – sacīju un beidzu sarunu.

Luīze un Ralfs pārvācas? Nez kāpēc Luīze man neko tādu neteica. Bet Leo teica, ka iespējams viņš maldās.

Atlikušo dienu es sadarīju kaut ko un neko. Izklausās jocīgi, bet aptuveni tā jau arī bija. Paskatījos televizoru, paspēlējos ar Rodžeru (rezultātā ieguvu saskrāpētas rokas), uzlādēju telefonu, paēdu un tas apmēram viss.

Vakarā saņēmu zvanu no Leo. Sākumā nesapratu, kāpēc viņš man zvana, bet tad acumirklī atcerējos, ka biju zvanījusi viņam.

-Čau! – teicu.

-Sveika! – viņš nomurmināja. – ko tu īsti gribēji, kad iepriekš zvanīji?

-Ai… Man vienkārši vajadzēja mainīt tēmu, par ko domāt…

-Ja? Kas tad noticis? – viņš prasīja. Es nopūtos.

-Filipam atklāja kaut kādu audzēju, un šodien notiks operācija.

-Skaidrs…

-Un kāpēc tu tāds drūms?

-Darbā nelabi klājas…

-Pastāstīsi?

-Eh… Īsāk sakot, mani vakar atlaida un šodien meklēju darbu, bet neko neatradu.

-Skaidrs… - gari novilku. – Pēdējā laikā tev nav sanācis sastapties ar Lūkasu?

-Ne-e. Kāpēc prasi?

-Ariata baigi uzdarbojas…

-Cerams, tu tiec ar visu galā.

-Nu, nezinu gan. Nesen viņa uzdrošinājās ieiet pie mana tēva un izlikties par mani. Un, protams, cieta ne tikai virtuve…

-Tavs tēvs…? – viņš minēja.

-Arī. Visdrausmīgāk bija Filipam. Tieši tādēļ viņš atradās slimnīcā. Atrodas… - izlaboju un nopūtos.

-Neviens vairāk neuzbāžas par to uguns padarīšanu?

-Ne gluži… Daudzi liekas baigi izbrīnīti, bet nav tik traki…

-Skaidrs… - Leo nomurmināja.

-Tu izklausies baigi noguris. Varbūt parunāsim kādu citu reizi? – prasīju.

-Labi, līdz vēlākam! – viņš atvadījās un beidza sarunu.

Pēc dažām stundām tētis paziņoja, ka Filipa operācija ir izdevusies. Tikai tagad viņš būs īpaši jāpieskata un jāaprūpē. Bet pagaidām – kamēr viņš bija slimnīcā, ne par ko nebija jāuztraucas.

Diemžēl dienas steidzās vēja spārniem un drīz vien pienāca svētdiena, kad man vajadzēja doties atpakaļ uz Rejlidu. Nē, vispār es nebiju apbēdināta, tomēr biju arī mazliet noskumusi, jo neredzēšu nedz tēti nedz mammu kādu laiku. Turklāt man nav ne jausmas, kas notiks ar Filipu!

Pirms es izgāju no mājas tētis pie manis piesteidzās, kaut ko turot aiz muguras.

-Linda, es zinu mums nesanāca normāli Ziemassvētki, bet dāvana jua protams, man bija, - viņš sacīja un parādīja lietu, kas viņam bija aiz muguras. Pēc formas es nospriedu, ka tas ir portatīvais dators, bet lai pārliecinātos, pajautāju, kas tas ir.

-Dators, - viņš atbildēja un pasniedza man iesaiņoto dāvanu un apskāva mani.

-Paldies, tēt! – iesaucos.

Atskanēja mašīnas pīpināšana un tētis atraisījās no manis.

-Vēlu veiksmi! – viņš iesaucās, pirms biju iekāpusi Dāvja sarkanajā auto.

Dāvja auto atsāka kustību un mēs virzījāmies tuvāk Rejlidai un tālāk no Vonderzas.

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 4

0/2000

Ah, beidzot tad parādijās paŗejie elementu parstavji. Gribetos kadu nodalu ar nelielu ieskatu ka ari vieniem iet ;)

 1  0 atbildēt