http://spoki.tvnet.lv/literatura/Paula-Kristiana-68/686144
- Tātad, tagad gaidu patieso iemeslu, - nopietni uzlūkoju Rūdolfu, - Tu ilgu laiku nebrauci, bet nu brauc katru nedēļas nogali, - skaidri parādīju savu nostāju, liekot puisim saprast, ka meli šeit nelīdzēs.
- Gribēju tev kaut ko izstāstīt, - puisis beidzot atzinās, - Vēlējos, lai uzzini to no manis, - viņš ātri piebilda.
- Stāsti, - sakrustoju rokas uz krūtīm, lai izskatos nopietnāka.
- Tu taču zini, ka mans tētis ir smago mašīnu šoferis, - Rūdolfs atgādināja, - Tieši darba dēļ viņš biežāk ir prom nekā mājās, - manī viss sagriezās, jo nepameta sajūta, ka drīz viņš teiks ko tādu, kas pilnībā mainīs it visu.
- Jā, atceros, ka reti varēja satikt tavu tēti, - piekrītoši pamāju.
- Bet ne par to ir stāsts, - puisis nedroši uzsmaidīja, - Tas vairāk skar mammu, - viņš paskaidroja.
- Kādā ziņā? - ieinteresēta turpināju klausīties.
- Mamma jau gadiem strādā vienā un tajā pašā veikalā, - Rūdolfs atteica, - Pēdējo gadu viņa ir veikala vadītāja.
- Atceros, kā mēs nosvinējām viņas paaugstināšanu, - ar smaidu piebildu. Es tiešām atcerējos it visu, kas notika tajā vakarā, bet avārijas diena manai atmiņai ir kā melna bilde. Kāpēc tā?
- Īpašnieks piedāvāja mammai strādāt savā lielākajā veikalā, - Rūdolfs lepni paziņoja, - Un tas veikals atrodas Rīgā, - puisis noslēpumaini piebilda.
- Tavai mammai būs katru dienu jābrauc tāds gabals? - tas likās nejēdzīgi.
- Tieši tāpēc, mamma meklēja iespēju izīrēt kādu dzīvokli Rīgā, precīzāk Juglā, - puisis joprojām likās noslēpumains.
- Un kas būs ar tevi? - nespēju iedomāties, ka mamma viņu atstātu vienu Valmierā, kaut vai tikai pa darba dienām.
- Es pārcelšos kopā ar viņu, - Rūdolfs smaidot paskaidroja.
- Tātad jūs dzīvosies Rīgā, - secināju no viņa stāstītā.
- Nē, - puisis noraidoši purināja galvu, - Juglā nevarējām atrast piemērotu mitekli, bet tad es nejauši uzgāju, ka izīrē trīsistabu dzīvokli, kas ir tikai nedaudz tālāk par plānoto, - Rūdolfs nedroši uzlūkoja mani.
- Kur? - joprojām nesapratu, kāpēc viņš nesaka uzreiz un vilcinās.
- Ādažos, - viņš klusi atbildēja, liekot man uz mirkli pārstāt elpot. Jau tagad zināju, ka šie jaunumi nepatiks Mārcim.
- Andris laikam ir priecīgs, ka šeit mācīsies vēl kāds viņa draugs, - izteicu minējumu, lai gan joprojām biju šokā par dzirdēto.
- Neesmu viņam vēl izstāstījis, - Rūdolfs atzinās.
- Neesi? - viņš pārsteidza mani vēl vairāk.
- Nepaspēju, - viņš it kā attaisnojās.
- Tēja gatava, - mamma atkal jau ieradās īstajā brīdī, lai pārtrauktu mūsu sarunu, - Vai vēlaties arī kaut ko ēdamu? - viņa pārjautāja.
- Nē, paldies, - man šobrīd galīgi negribējās ēst.
- Andris jau mani pabaroja, - Rūdolfs arī atteicās.
Ko? tikko viņš teica, ka nav paspējis pastāstīt brālim par pārcelšanos, lai gan viņi abi ir kopā ieturējuši pusdienas? Ieraugot mani, vajadzēja desmit minūtes, lai izstāstītu ko tādu? Kāpēc viņš to visu dara? Kāpēc viņš mani tā mulsina? Un kāpēc man joprojām nav vienalga tas viss?
- Es laikam vēlētos pagulēt, - klusi ieminējos, nevēloties aizvainot puisi.
- Jā, protams, - viņš kā parasti bija saprotošs, - Tad jau tiksimies vēlāk, - viņš nedroši uzsmaidot, devās kāpņu virzienā uz brāļa istabu.
Šobrīd labprāt dotos paskriet, lai padomātu. Vai vismaz izietu ārā, svaigā gaisā, bet tas nozīmētu, ka man jāprasa palīdzība kādam, tāpēc nācās samierināties un palikt tur, kur biju.
- Meitiņ, tev ciemiņi, - biju tā aizdomājusies, ka nedzirdēju pat durvju zvanu. Es taču Mārcim teicu, lai nāk ap sešiem, bet neviens cits nezināja, ka esmu mājās.
- Lai nāk iekšā, - atsaucu, gaidot, kad parādīsies mans puisis.
- Sveika, - pirmo reizi redzēju Signiju tik pazemīgu un nožēlas pilnu. Vai es tiešām izskatījos tik slikti, ja viņa bija tāda. Varbūt viņa vēlas atvainoties, ka vainoja mani par to, ka pāriet uz citu skolu. Es taču tā arī nenoskaidroju, kur Signija tagad mācās, jo man tas nelikās svarīgi.
- Sveika, - pieklājīgi uz piesardzīgi sasveicinājos, nezinot, kas viņai padomā. Varbūt tā atkal ir kāda spēle, kuras noteikumus zina tikai viņa un Natālija.
- Kā tu jūties? - Signija tiešām izskatījās savādi.
- Ja jau esmu mājās, tad noteikti labāk, - noteicu acīmredzamo.
- Piedod, man lūdzu, - pēkšņi viņa strauji pienāca pie manis, un viņas acis bija asaru pilnas. Gribēju jau kaut ko iebilst, bet viņa man neļāva, turpinot atvainoties, - Piedod, ka tā sanāca. Es tiešām nedomāju, ka tu to visu tik asi uztversi, - meitene runāja neapstājoties, - Un tā avārija! - Signija nopētīja manu ieģipsēto roku un kāju, - Tam tā nevajadzēja notikt, - viņa tiešām patiesi raudāja, mulsinot mani vēl vairāk.
- Laiku atpakaļ nepagriezīs, - paspēju iebilst. Galvenais taču, ka biju dzīva un vesela. Avārija ļauj man novērtēt to, kam kādreiz nepievērsu nekādu uzmanību.
- Tev nevajadzēja redzēt to skūpstu, - viņa trīcošā balsī paziņoja, - Ja tu nebūtu redzējusi kā mēs skūpstāmies, tu nebūtu bēgusi prom un pakļuvusi zem tās mašīnas, - pēkšņi pār ķermeni pārskrēja nepatīkamas trīsas.
Acu priekšā uzplaiksnīja bildes. Vienā no tām Mārcis runā ar Signiju. Nākamajā viņi abi skūpstās. Natālija, ko satiku skrienot. Es skrēju un skrēju. Mārcis mani sauca. Es apstājos, lai pateiktu, lai viņš neseko. Mašīna! Trieciens! Esmu sastingusi un nespēju pakustēties.
Un atkal bilde, kur Mārcis skūpsta Signiju pat nepretojoties.
- Tad tāpēc tas notika? - skaļi teicu vairāk sev kā viņa, - Tad tāpēc es izskrēju uz ceļa, - neticīgi lūkojos vienā punktā. Harijs solīja, ka atmiņa var atgriezties negaidīti, tomēr es nedomāju, ka tas notiks šādā veidā.
- Tu nezināji? - Signija izskatījās pārsteigtāka par mani, - Tu neatcerējies? - nu viņa noteikti saprata savu kļūdu.
- Paldies tev, - bez emocijām atbildēju, - Es tiešām nespēju atcerēties, bet tu man palīdzēji, - kokaini uzlūkoju viņu. Es šobrīd nejutu pilnīgi neko. Ne dusmas, ne naidu, ne pārmetumus.
- Es nezināju, - Signija atvainojoties teica, - Man likās, ka tu zini, - viņa izklausījās patiesa. Pirmo reizi viņa izklausījās patiesa.
- Tev likās, ka Mārcis man to būs izstāstījis, - papildināju viņas teikto, - Šķiet, mēs abas saprotam, kāpēc viņš to neteica, - joprojām runāji salti.
- Piedod man, lūdzu, - Signija vēlreiz atvainojās.
- Es vēlos palikt viena, - atklāti teicu, - Man vajag laiku, - vienkārši piebildu. Šobrīd es neko nesapratu, tāpēc arī neko neatbildēju.
- Es saprotu, - Signijas balss aizlūza, - Veseļojies, - meitene novēlēja un aizgāja.
Nu mana atmiņa bija atgriezusies pilnībā, tikai tas nemaz nelika justies labāk. Visvairāk uztrauca tas, ka neko nejutu. Šī vienaldzība bija patiesi biedējoša.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Paula-Kristiana-70/686276
