http://spoki.tvnet.lv/literatura/Paula-Kristiana-67/686010
Izrādās gaiss ir tik svaigs un uzmundrinošs, kad ieelpo to pēc vairākām nedēļām. Māsa mani pierunāja sagaidīt mammu ārpusē, jo viņa pati vairs nevarēja nosēdēt uz vietas. Arvils un Aigars kavējās sastrēgumu dēļ, tāpēc Madara kļuva arvien nepacietīgāka.
- Kā man pietrūka šīs sajūtas, - vēlreiz dziļi ieelpojot, skaļi atzinos.
- Šis taču nav gaiss, - māsa iebilda, - Pagaidi, kad tiksim mājās, - viņa iedunkāja mani, un turpināja stumt ratiņkrēslu.
Harijs neiebilda, ka dodos ārā, ar noteikumu, ka neiešu pati. Es joprojām nespēju normāli pārvietoties, jo tālu uz vienas kājas nevarēju aizlēkt. Tieši tāpēc es šobrīd sēdēju ratiņkrēslā, ko māsa stūma tur, kur vēlējās.
- Mamma nāk! - priecīga iesaucos, pamanot viņas tuvošanos, - Un viņa neizskatās priecīga, - laikam mamma satraucās, ka esmu izgājusi ārā, bez viņas ziņas.
- Un puiši arī, - Madara skatījās uz citu pusi, jo beidzot ieraudzīja Arvilu.
- Kāpēc jūs esat iznākušas ārā? - mamma noraizējusies jautāja, - Paulai Kristiānai taču nav rudens jakas, - mamma norāja mūs abas, - Un šodien nav silts, - šodien tiešām bija drēgns laiks, tomēr mani tas neuztrauca, jo biju pārāk saviļņota.
- Es aizbēgu, - nopietni paziņoju. Sākumā es domāju, ka neteikšu ko tādu, tomēr mamma pārāk satraucās un rūpējās, man vajadzēja kaut kā viņu apstādināt.
- Ko tu izdarīji? - mamma izskatījās satriekta.
- Un es palīdzēju, - Madara lepni paziņoja, piespēlējot man. Šķiet, māsa priecājās, ka realizēju viņas plānu.
- Tūlīt pat ejam atpakaļ, - mamma kļuva dusmīga.
- Es gribu mājās! - spītīgi atteicu.
- Jūs taču jokojat? - viņa cerīgi jautāja.
- Protams, ka jokojam, - Madara kļuva iecietīgāka, laikam tāpēc, ka tuvojās Arvils un Aigars. Māsa noteikti nevēlējās kaitināt mammu puišu klātbūtnē.
- Nu tad ejam atpakaļ, - mamma atviegloti noteica.
- Nē, - noraidoši purināju galvu, - Mēs jokojām par aizbēgšanu, bet par došanos mājās gan nē, - smaidot paskaidroju.
- Kādā ziņā? - mamma nespēja noticēt dzirdētajam.
- Harijs mani laiž mājās! - gandrīz izkliedzu šos vārdus.
- Tu nopietni? - mamma izskatījās tikpat priecīga, cik Madara, kad izstāstīju to viņai.
- Dokumenti ir manā somā, - Madara iesaistījās sarunā, - Bet Paulas mantas jau gaida pie durvīm, - māsa piebilda.
- Nu tad dodamies pakaļ mantām, - mammai arī bija apnikušas slimnīcas telpas un tajās valdošā atmosfēra.
- Sveikas, - brāļi beidzot bija pienākuši, un sasveicinājās.
- Sveiki, - priecīga atteicu.
- Palīdziet man atnest Kristiānas mantas, - Madara palūdza puišiem, - Bet jūs jau varat doties uz mašīnu, - māsa mudināja mammu. Otrreiz tas nebija jāatkārto, jo es jau tiku vesta mašīnas virzienā.
- Un ratiņi? - tos taču es nedrīkstēju ņemt līdzi. Tas bija slimnīcas īpašums, un kādam tos vajadzēja aizstumt atpakaļ.
- Es pēc tam aizvedīšu atpakaļ, - Madara atteica, un jau gāja pakaļ manām mantām.
- Kāpēc tu neko neteici? - mamma jautāja, tiekot pie mašīnas.
- Kamēr nebiju droša, nevēlējos nevienam teikt, - atzinos.
- Bet mēs neesam sagatavojuši māju tā, lai tev būtu ērti pārvietoties, - mamma jau atkal sāka satraukties par nevajadzīgām lietām.
- Un tas bija otrais iemesls, - uzreiz atteicu, - Būs labi tā kā ir, - nopietni teicu, - Galvenais, ka es atkal būšu mājās, pārējais mani neuztrauc.
- Bet tu taču nevarēsi pagaidām dzīvot savā istabā, - mamma izskatījās aizdomājusies, - Par trepēm tev jāaizmirst uz ilgu laiku, - viņa jau plānoja ko un kā pārveidot, lai man būtu ērti.
- Mammuci, - apklusināju viņu, - Kad tiksim mājās, tad arī domāsim, - pasmaidot piebildu.
- Tev taisnība, - mamma piekrita, tomēr es redzēju, ka viņa joprojām nespēj atslēgt savas domas no šī jautājuma.
- Kā gāja lekcijās? - lai nomainītu tematu jautāju.
- Joprojām gaidu brīdi, kad man būs kaut kas nesaprotams, - mamma atzinās, - Pagaidām visu, ko māca, es jau zinu, - viņa piebilda.
Ceļā uz mājām, mēs klusējām un klausījāmies mūziku. Māsa, protams, nebrauca kopā ar mums. Puiši piedāvāja viņai pavizināties ar viņiem, un es neiebildu. Zināju cik daudz Madarai nozīmē šis brauciens kopā ar puisi, kurš viņai tik ļoti patīk.
Tas man atgādināja, ka neesmu neko teikusi Mārcim. Es ceru, ka viņš šobrīd nav ceļā uz slimnīcu, lai apciemotu mani. Kur gan es liku savu telefonu? Man noteikti vajadzēja uzrakstīt Mārcim.
„Sveiks :) Esmu ceļā uz mājām :)”
Atbildi saņēmu gandrīz uzreiz.
„Kā uz mājām? Es gandrīz iekāpu autobusā, lai brauktu ciemos”
Puisis izklausījās tiešām pārsteigts.
„Tu nepriecājies? ;) Harijs mani pažēloja un palaida mājās”
Nemaz neliku nost telefonu, jo zināju, ka šis čats ieilgs.
„Es ļoti priecājos ;) Vai gaidīsi mani ciemos? :*”
Šī īsziņa man lika pasmaidīt. Pēdējo reizi satiku Mārci otrdien, jo šī bija smaga nedēļa skolā. Mārcim pēc skolas bija treniņi, tāpēc nebija laika atbraukt līdz slimnīcai, bet tāpēc jau ir telefons. Mēs nepārtraukti sarakstījāmies un sazvanījāmies.
„Protams, ka gaidīšu :) Ap cikiem tu varētu būt?”
„Kaut vai tūlīt!”
Mārcis bija nepacietīgs. Mani tas tikai iepriecināja.
„Dod man pāris stundiņas, lai es iekārtojos :) Tātad sešos gaidīšu tevi!”
„OK”
- Esam mājās! - mamma pārtrauca ieilgušo klusumu, tiklīdz iebraucām Ādažos.
- Super! - nespēju noslēpt sajūsmu.
Braucot pa tik zināmajām ielām, redzēju daudz pazīstamu seju. Skola bija jau beigusies, tāpēc draugi un paziņas pastaigājās. Šodien noteikti tiek plānoti pasākumi, kā katru piektdienu.
- Ko tu tik ātri mājās? - brālis iznāca mammai pretī, joprojām neredzot mani. viņam aiz muguras stāvēja pazīstams stāvs. Rūdolfs atkal bija atbraucis ciemos! Mani tas pārsteidza.
- Ļoti labi, ka ir papildspēki, - mamma priecājās, ieraugot abus puišus.
- Kādā ziņā? - Andris neizskatījās priecīgs, baidoties, ka mamma liks darīt ko nogurdinošu.
- Vajag palīdzēt ienākt Paulai Kristiānai, - mamma norādīja uz mani. tiklīdz tika pieminēts mans vārds, atvēru durvis, lai pievērstu savu uzmanību.
- Mēs plānojām rīt braukt ciemos, - Rūdolfs pirmais pienāca sasveicināties.
- Gribēju jūs pārsteigt, - smaidot atteicu, izkāpjot ar labo kāju jau ārā.
- Nāc, es tev palīdzēšu, - Rūdolfs pasniedza man roku. Uzmanīgi izcēlu ārā kreiso kāju un saņemot puiša roku, centos piecelties, - Būs vieglāk tevi vienkārši ienest! - Rūdolfs atteica un negaidot manu piekrišanu, paņēma mani savās rokās.
- Trakais! - smejoties iesaucos.
- Kur man viņu nest? - puisis jautāja mammai, kas pārsteigta visā noskatījās.
- Uz lielo istabu, - Andris vienkārši atteica, jo mamma klusēja.
- Jā, lielā istaba būtu vispiemērotākā, - viņa piekrītoši pamāja, un Rūdolfs mani nesa norādītajā virzienā.
- Ko tu šeit atkal dari? - kad biju iesēdināta dīvāna, jautāju.
- Atbraucu apciemot, - puisis kaut ko noklusēja.
- Tēju vai kafiju? - mamma pieklājīgi apvaicājās, uz brīdi pārtraucot mūsu sarunu. Andris nemaz neienāca istabā, bet vecmammai laikam bija atkal kāds klubiņa pasākums.
- Tēju, - mēs ar Rūdolfu reizē atteicām.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Paula-Kristiana-69/686161
