http://spoki.tvnet.lv/literatura/Paula-Kristiana-66/685867
Jau pagājusi nedēļa, bet es joprojām atrodos šajās četrās neizturamajās sienās. Šeit stundas velkas kā dienas, bet dienas velkas kā nedēļas. Sajūta, ka esmu šeit jau vairākus mēnešus, nevis pusotru nedēļu.
Protams, stundas, kuras nepavadīju viena bija neaizmirstamas. Brīži, kad mani apciemo Līva, Lana un Mārcis paiet nemanot. Tās pāris stundas vienkārši palido, bet pārējo laiku man atliek gremdēties grāmatās, lai nenojūgtos. Lasot grāmatas, varu aizmirsties no ikdienas rutīnas.
Šobrīd nevaru sagaidīt Harija parādīšanos. Harijs ir mans ārstējošais ārsts. Mēs sarunājām, ka uzrunāsim viens otru vārdā, jo esam jau pietiekami labi pazīstami. Kā viņš saka, tad diez vai kāds mani pazīst tik labi. Viņš tomēr mani operēja un tāpēc redzēja vairāk nekā citi. Mēs bieži jokojam, lai kaut kā kavētu laiku.
- Sveika Paula Kristiāna, - atliek tikai par viņu iedomāties, kad Harijs jau klāt.
- Sveiks, Harij, - nespēju nesmaidīt, viņu atkal ieraugot.
- Kā šodien jūtas mana smaidīgākā paciente? - vīrietis apjautājās.
- Atmiņa tikpat laba kā vakar, - tas nozīmēja, ka es joprojām neatceros neko no avārijas, - Tomēr jūtos pietiekami labi, lai dotos prom.
- Tu tiešām vēlies mani pamest? - Harijs uzmeta lūpu.
- Tu labi zini, ka ne jau tevi es vēlos pamest, - joprojām smaidot atteicu.
- Bet tu taču saproti, ka nevēlos tevi laist mājās, - viņš nopūšoties piebilda.
- Es tevi apsolu apciemot, kad vien būšu Rīgā, - teicu to no visas sirds.
- Es tev ticu, - Harijs iesmējās, un veica kārtējo pārbaudi.
Harijs bija aptuveni mana tēta vecumā. Viņš bija tiešām labs ārsts, un es apbrīnoju visu, ko viņš darīja. Viņš spēja mani uzmundrināt pat brīžos, kad nevēlējos smaidīt. Viņš mani uztvēra kā vienu no savējiem, tāpēc viņa klātbūtnē jutos ērti un nepiespiesti.
- Kā ir būt ārstam? - šo jautājumu es vēl nebiju uzdevusi pa šo nedēļu.
- Kad satieku tādas pacientes kā tevi, tad atceros kāpēc to visu sāku, - viņš atzinās.
- Un kad tu to nožēlo? - biju ieinteresēta.
- Tad, kad man nākas satikt pacientus, kuri nedēļām ilgi guļ slimnīcā, bet neviens viņus tā arī neierodas apciemot, - Harijs vaļsirdīgi atteica.
- Tā bieži gadās? - pārsteigta jautāju. Pie manis tomēr katru dienu kāds atnāca, lai vienkārši uzzinātu kā man iet. Šajā brīdī sajutos dīvaini, jo visu laiku pārdzīvoju to, ka laiks velkas. Kā gan vilkās laiks tiem, kuriem nebija neviena?
- Pārāk bieži, - dakterītis skumīgi piebilda, - Bet kā ir ar tevi? Tu gribi mājās? - viņš veiksmīgi nomainīja tematu, un Harija sejā atkal parādījās smaids.
- Un tu vēl jautā! - brīžiem likās viņš tiešām ir savējais. Saprot ikvienu tīņu problēmu un spēj dot padomus. Tā attieksme un runas veids! Vienkārši savējais!
- Zvanam tavai mammai? - ārsta apjautājās, - Vai arī tu joprojām klusē.
- Es uzzvanīšu, - apsolīju.
- Bet es pa to laiku sagatavošu visus papīrus, - Harijs piekrita man, un devās prom.
Es nebiju nevienam teikusi par to, ka šodien tieku izrakstīta. Sākumā neteicu, jo nebiju pārliecināta, bet tad nolēmu, ka tas būtu ideāls pārsteigums. Ja viņi zinātu, ka došos mājās, tad noteikti uzrīkotu kaut kādu pārsteiguma ballīti, bet, tā kā neviens to nezināja, tad es varēšu būt tā, kas pārsteidz viņus. Šī doma mani patiesi iepriecināja.
- Jā, meitiņ! - mamma uzreiz atbildēja pēc pirmā zvana signāla.
- Tev šodien lekcijas? - jautāju ko tādu, uz ko atbildi jau zināju.
- Vēl pusstundu, - mamma klusi čukstēja. Šķiet, viņa pacēla telefonu lekciju laikā, un šobrīd to centās noslēpt, - Tu kaut ko vēlējies? - mamma uzreiz vēlējās zināt.
- Nē, man viss ir, - ļoti centos neizpaust emocijas, lai saglabātu pārsteigumu, - Vienkārši gribēju zināt, kad tevi gaidīt ciemos, - paskaidroju.
- Pēc kādas stundiņas būšu pie tevis, - mamma joprojām čukstēja, - Gaidi mani, - viņa vēl piebilda, pirms saruna pārtrūka. Mamma tiešām nevarēja runāt, ja jau pirmā nolika klausuli.
Sapratu, ka man ir tieši stunda, lai savāktu visas savas mantas un būtu gatava doties prom, kad parādīsies mamma. Savākt mantas man bija sarežģīts uzdevums. Ar lauztu labo roku un ieģipsētu kāju, nebija viegli pārvietoties, tāpēc man bija jāizdomā plāns, kā visu pareizāk un precīzāk paveikt.
- Ko tu dari? - mani pārbiedēja māsas jautājums. Viņa gandrīz vai ieskrēja manā palātā, liekot man pamatīgi satrūkties.
- Izklaidējos, - īsi atteicu, cenšoties nomierināties pēc izbīļa, - Bet ko dari tu? - vēlējos nomainīt tematu, - Vai tu šobrīd basto stundas? - jautāju acīmredzamo.
- Kā lai nebastoju Eleonoras stundu? - māsa to pajautāja kā pašsaprotamu lietu, - Kopš viņa ir kopā ar Ediju, abi ir neciešami, - lai gan nedzirdēju to pirmo reizi, tomēr neapklusināju māsu, ļaujot viņai izrunāties, - Eleonora mani tiešām uztver kā sāncensi, tāpēc novēro katru manu soli. Viņa vairākas reizes ir centusies iegāzt mani ar sarežģītiem matemātikas piemēriem, bet pagaidām viņai tas nav izdevies.
- Un Zariņš? - painteresējos.
- Viņu vispār nav vērts pieminēt, - Madara nopūšoties atteica, - Viņš tik ļoti cenšas mani ignorēt, ka visbiežāk tas ir pat smieklīgi. Pārāk liela cenšanās vienmēr izgāžas, - māsa pārliecināti teica.
- Vai tu pret viņu ko jūti? - gribēju zināt, lai man kļūtu skaidrāka visa situācija.
- Nu nē! - Madara uzreiz iesaucās, - Es pat priecājos, ka toreiz Eleonora mūs pieķēra, - māsa atzinās, - Man liekas, ka Edijs nemāk īsti par sevi pastāvēt. Visu, ko vēlas Eleonora, viņš dara. Bet kam gan vajadzīgs vīrietis, kurš pats neko nespēj? - Madara atmetot ar roku, jautāja, - Un vispār, kur tu taisies? - beidzot viņa pamanīja, ka paralēli viņas runāšanai, turpinu vākt mantas, - Tevi pārceļ uz citu palātu?
- Jā, un tā plāta ir mana istaba Ādažos, - smaidot atteicu.
- Tevi laiž mājās? - Madara neticīgi jautāja.
- Laiž gan, - priecīga pamāju. Beidzot es kādam varēju izrādīt savu prieku.
- Super! - māsa iesaucās, un metās mani apskaut, - Es tev palīdzēšu, - viņa uzreiz pieteicās, haotiski vācot visu kopā.
- Mums vēl stunda laika līdz mamma ieradīsies, - atgādināju viņai, - Kur tu steidzies?
- Būtu taču ideāli, ja mēs mammu sagaidītu nevis palātā, bet pie slimnīcas durvīm, - Madarai bija dzimis plāns, - Mēs varētu viņai iestāstīt, ka tu aizbēgi, nevis tevi izraksta!
- Tu tiešām to esi gatava nodarīt mammai? - nedroši jautāju. Pēdējā laikā mammai uztraukumu netrūka, un šāds paziņojums liktu viņai vienkārši nosirmot.
- Nu labi, - biju pierunājusi māsu, - Bet mums tāpat jāsakārto viss.
- Vai gaidāmi kādi ciemiņi? - izteicu minējumu, jo nesapratu māsas attieksmi.
- Mārča brāļi solīja apciemot tevi, - māsa nosarkusi atzinās.
- Mani vai tevi? - redzot māsas mulsumu, zināju, ka tur kaut kas tiek slēpts, -Tātad Arvils brauc apciemot mani, bet Aigars tevi? - kaut kā taču man vajadzēja uzzināt informāciju.
- Nē, - Madara kļuva vēl sārtāka, - Arvils brauc pie manis! - sen nebiju redzējusi māsu tik apmulsušu.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Paula-Kristiana-68/686144
