http://spoki.tvnet.lv/literatura/Paula-Kristiana-63/685706
Laiks velkas kā mūžība. Paskatoties pulkstenī, secināju, ka pagājušas tikai trīs minūtes, kopš Mārcis iegāja pagalmā, bet sajūta, ka viņš tur jau ir vismaz pusstundu.
- Tas ir pārāk neizturami! - jau atkal runāju pati ar sevi, - Man jāiet paskatīties. Kaut vai no tāluma jāredz, kas tur notiek! - īsti nebiju droša par savu lēmumu, bet manas kājas mani jau veda Signijas mājas vārtu virzienā.
Es kā zaglis lēnām un klusi lavījos, metot skatienu uz visām pusēm, lai būtu droša, ka mani neviens neredz un nenovēro.
- Vārtiņi palikuši vaļā, - klusi secināju, - Tas taču nozīmē, ka man tur ir jāiet, - pārliecināju pati sevi par to, ka mana rīcība ir pareiza.
Māja no vārtiņiem atradās diezgan tālu, un pie durvīm es nevienu neredzēju, tātad Mārcis ir iegājis iekšā.
Taciņai kreisā puse bija apstādīta ar tūjām, kas bija gandrīz manā augumā. Man nācās tikai nedaudz pieliekties, lai būtu neredzama vismaz no mājas skatapunkta. Sirds nežēlīgi sitās tuvojoties, tomēr tas mani neapstādināja.
- Re, kur viņi ir, - secināju, ieraugot divu cilvēku siluetus pirmā stāva istabā, - Vismaz viņi nav devušies uz Signijas istabām, - sajutu iekšēju mieru, un centos saskatīt viņu sejas.
Mārcis stāvēja ar muguru pret logu, tāpēc man bija jāuzmanās tikai no tā, lai mani nepamana Signija. Meitenes sejas izteiksme bija pārliecināta un starojoša. Izskatījās, ka viņa nemaz nav aizvainota vai apvainojusies, drīzāk laimīga un priecīga, par to visu.
- Ja vien es varētu dzirdēt ko viņi runā, - nespēju beigt šo monologu ar sevi, - Man tikai jātiek līdz tam kociņam, kas aug kādu metru no mājas, - pamanot to, ar acīm meklēju iespējas nokļūt pie tā.
Joprojām nepamanīta, es nokļuvu savā mērķī, tomēr mājas skaņas izolācija bija pārāk laba, lai es saklausītu sarunu. Vismaz tagad es skaidrāk redzēju Signiju. vēlreiz pārliecinājos, ka viņa neizskatās pēc meitenes, kas skumtu par to, ka jāpamet skola, tad jau visticamāk, tās tiešām bijušas tikai baumas.
- Bet par ko viņi tik ilgi diskutē? - nespēju saprast.
Pēkšņi mani pārņēma asas sāpes pakrūtē. Skatu, ko ieraudzīju, nespēšu aizmirst ilgi. Viņa tikpat laimīga, cik sākumā, apskāva manu puisi un piekļāva savas lūpas viņa lūpām. Pagāja pāris sekundes, bet Mārcis joprojām nebija viņu atgrūdis!
- Nē! Nē! Nē! - iekšēji kliedzu. Acu skatienu aizmigloja asaras. Es vairs neuztraucos, ka mani kāds pamanīs, vienkārši apgriezos un skrēju prom. Man pietika ar tām pāris sekundēm, lai saprastu visu, kas noticis.
- Ko tu šeit dari? - pie vārtiņiem, mani apstādināja nikna Natālija.
- Uzzinu vairāk, kā man vajadzētu! - aizlūzušā balsī atteicu un pagrūdu viņu malā, jo nevēlējos, lai kāds man šobrīd stāv ceļā.
- Nesapratu, - tas bija pēdējais vārds, ko dzirdēju no Natālijas, jo pēc tam es skrēju prom, neatskatoties.
- Kur man iet? Ko man darīt? - centos uz brīdi sakārtot savas domas, bet man nekas neizdevās, - Kur man tagad iet! - biju nikna uz sevi, jo nespēju sakarīgi domāt.
Ļāvu, lai kājas mani pašas nes un vietu, kas viņām liktos piemērotāka, jo smadzenes atteicās sadarboties. Sirds lūza tūkstoš gabalos, bija sajūta, ka duncis tiek triekts mugurā atkal un atkal.
- Kā es atkal varēju tam uzķerties? - īsti neredzēju ceļu, pa kuru dodos, jo asaras aizmigloja visu, - Kā es varēju viņam noticēt? - nesapratu sevi, - Kurš gan dotu priekšroku kaut kādai jauniņajai, ja pretī ir skolas autoritāte! - biju neizsakāmi nikna pati uz sevi. Es pat tik daudz nedusmojos uz citiem, kā uz sevi.
- Idiote! - lādēju sevi, - Tu taču nekad viņam neko neesi nozīmējusi! - centos visu saprast un aptvert, - Idiote, - tas bija vienīgais vārds, kurš šobrīd mani raksturoja.
- Paula! Kristiāna! - Mārča balss man tuvojās. Laikam Natālija ir paspējusi izstāstīt, ka plāns izgāžas, jo es esmu redzējusi par daudz.
- Liec mani mierā! - apgriezos un uzkliedzu viņam, - Liec man mieru! - kliedzu no visa spēka.
- Paula! - Mārcis izskatījās izbijies, - Uzmanies! - viņš vēl paspēja piebilst, kad pagriezos pa labi un pamanīju, ka stāvu ceļa vidū, un šobrīd man tuvojas mašīna, kas negaidīja, ka aiz līkuma būs kāds.
- Nē! - kājas vairs neklausīja, tās bija bailēs sastingušas, tāpēc aizsedzu seju ar rokām, gaidot triecienu, no kura vairs nespēju izvairīties.
- Kristiāna! - kā pa miglu atceros, Mārča šausmu pilno kliedzienu, pirms mans ķermenis atsitās pret automašīnu.
- Paula Kristiāna! - tik klusi kāds cenšas mani pamodināt, bet man sāp. Man sāp ikviens auguma centimetrs. Man sāp it visur. Kas notiek? Kāpēc man tik ļoti sāp? Es labāk necelšos, jo guļot tik ļoti nesāpēja.
- Paula Kristiāna, jūs mani dzirdat? - sveša balss vēlas zināt.
Dzirdu. Es visu dzirdu. Tikai man sāp. Man ļoti sāp. Baidos, ka runājot, sāpēs vēl vairāk. Es labāk pagulēšu. Es labāk nekustēšos. Vai nebūtu vieglāk to visu redzēt no malas? Kāpēc es nevaru parunāt? Kāpēc es nevaru atvērt acis? Lūdzu, palīdziet. Lūdzu, izdariet tā, lai vairs nesāp. Lūdzu, palīdziet man.
- Pauliņ, meitiņ, - mammas mierinošā balss. Tā skan kā šūpuļdziesma bērnībā. Tā palīdz man atkal iemigt. Tā ļauj aizmirst par to, ka tik ļoti sāp.
- Kristiāna, pietiks ākstīties! - tētis mani bar. Viņš bieži mani bāra, kad neklausīju. Laikam esmu ļoti nogrēkojusies, ja viņš tā baras. Tikai šoreiz balsī vairāk dzirdams izmisums, ne dusmas. Tēt, es vēl mazliet pagulēšu.
- Klausies, tā ilgāk vairs nevar, - arī Madara izklausās nikna, - Mosties taču, un beidz mūs tā satraukt! - māsa uzmanīgi pabiksta mani. Man gribās iesmieties, taču es nevaru. Es taču guļu tikai pāris stundas. Ko visi tik izmisīgi cenšas mani pamodināt? Kad izgulēšos, es visiem atriebšos. Apsolu, ka kādu sestdienu pietriekšu visus augšā jau sešos no rīta.
- Piedod, skaistulīt, - Mārcis. Kāpēc viņš atvainojas? Viņš taču ir pats labākais, kas man ir. Viņš ir mans puisis. Kāpēc arī viņš izklausās tik izmisis, - Mosties lūdzu, un pasaki, ka tev viss kārtībā, - pirmo reizi dzirdēju viņa balsī tik lielas skumjas. Viņš bija cieši satvēris manu roku. Sajūtot siltu pilienu uz savas rokas, sapratu, ka puisis raud. Kāpēc viņš raud? Kas notiek? Kāpēc man tik ļoti sāp?
Man jāpasaka, ka ar mani viss kārtībā. Viņš taču ir pārāk satraucies. Viņi visi tādi ir. Kāpēc es nevaru atvērt acis? Kāpēc to izdarīt ir tik sasodīti grūti?
Roka. Varbūt es varu pakustināt roku? Viņš taču šobrīd tur manu plaukstu! Man tikai nedaudz jāpapūlas, un jāsaspiež tā. Bļāviens! Kāpēc to izdarīt ir tik grūti! Es to varu! Es varu! Kā lai nedusmojos uz sevi, ja pat rokas pakustināšana ir tik sarežģīta.
- Viņa saspieda manu roku! - pēkšņi Mārcis iesaucās, - Viņa saspieda manu roku! - Mārcis ne mirkli neatlaida manu roku, cenšoties kādu pasaukt.
- Vai jūs esat pārliecināts? - kāda sveša balss, viņam jautāja.
- Esmu gan, - Mārcis izklausījās priecīgi saviļņots.
- Atkāpieties, - svešinieks pavēlēja viņam, - Man jāveic izmeklēšana.
Ko tu spīdini to spožo gaismu man acīs? Tas jau ir par traku.
- Liekas, viņa tiešām sāk reaģēt, - nezināmais piekrita Mārcim, - Paula Kristiāna, jūs mani dzirdat? - viņš man jautāja.
Nolādēts! Es taču saku, ka dzirdu! Tikai vārdi neskan skaļi. Vai ar rokas saspiešanu ir par maz, lai jūs būtu pārliecināti? Esmu pārāk nogurusi. Es vēl mazliet pagulēšu, un tad būšu gatava parunāt ar jums. Vēlāk. Ne tagad.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Paula-Kristiana-65/685845
