http://spoki.tvnet.lv/literatura/Paula-Kristiana-5/678081
- Kā tas iespējams, ka tev skapī nav nekā rozā krāsā? - Līva jau otro reizi pārbaudīja mana skapja saturu, bet šo jautājumu uzdeva jau kādu piekto.
- Visām blondīnēm piestāv rozā, un tev vajadzētu šovakar izcelties, - Lana piebalsoja draudzenei.
- Vienīgais, kam šajā mājā ir rozā kolekcija ir mana māsa, - atteicu, - Un, ticiet man, viņa savas drēbes sargā vairāk par visu, - par to biju pārliecinājusies vairāk kā vienu reizi.
- Madara ir jau mājās? - Lana painteresējās.
- Vai tad jūs nedzirdat, - jau kādu stundu skanēja deju mūzika pa visu māju, un tas vienmēr liecināja, par māsas pārnākšanu.
- Tā ir viņa? - Līva pārjautāja.
- Jā, - smagi nopūtos. Mani kaitināja, ka Madara nerēķinās ar citiem, domājot tikai par sevi.
- Kur atrodas tualete? - Lana gribēja zināt, tomēr kaut kas viņas skatienā man likās aizdomīgs.
- Uzreiz nākamās durvis pa labi, - es tomēr atbildēju, cenšoties ignorēt viņas viltīgās acis.
- Tūlīt atgriezīšos, - draudzene apsolīja, un gandrīz vai izlidoja pa durvīm.
- Kā tev liekas, es neizskatos pārāk izaicinoši? - Līva gribēja dzirdēt manas domas.
Viņa stāvēja spoguļa priekšā un pētīja savu atspulgu. Līva bija uzvilkusi zilu brīvi krītošu kleitiņu, kas bija krietni virs celīšiem. Viņa vasarā bija daudz laika pavadījusi saulē, tāpēc viņas āda bija šokolādes brūna. Gaišais kleitas tonis tikai izcēla viņas garās kājas, un meitene izskatījās satriecoši. Nevarēju saprast, kā tik skaista būtne, var būt tik nepārliecināta par sevi.
- Krišs noteikti neatkāpsies no tevis visu vakaru, - biju pārliecināta.
- Es viņam neuzticos, - Līva kā parasti atteica.
- Manuprāt, viņš tiešām ir ieķēries tevī, - izteicu savas domas.
- Viņš parasti ir ieķēries kādā līdz viņu iegūst, - Līva paskaidroja, - Tici man, pēdējo gadu laikā viņš ir tusējis gandrīz ar visām skolas simpātiskākajām meitenēm, ar katru ne ilgāk par pāris nedēļām, - draudzene pārliecināta teica.
- Es jau te vēl visus nepazīstu, - piekrītoši teicu, - Bet tas nemaina faktu, ka viņš neatkāpjas no tevis tālāk par desmit metriem, - vēlējos paķircināt viņu.
- Gan jau drīz viņš no manis novērsīsies, - Līva domīgi teica. Kaut kas viņas balsī liecināja par to, ka tajā brīdī, kad Krišs tiešām novērsīsies, viņa būs vīlusies.
- Tu būsi vissatriecošākā, - Lana lepna un gandarīta atgriezās istabā, slēpjot kaut ko aiz muguras.
- Kas tev padomā? - nepārliecināta jautāju. Man bija mazliet bail no tā, kas sekos.
- Izrādās, ka Madara ir ļoti jauka, - Lana mani šokēja, parādot rozā kleitu, ko slēpa, - Es viņai paskaidroju, ka mums šodien klases ballīte, un viņa bija ļoti pārsteigta par to, ka tev nav nekā rozā. Man pat bija grūti izvēlēties īsto no visām, ko tava māsa piedāvāja.
- Tu runāji ar meiteni, kura dzīvo blakus istabā? Viņa bija nedaudz līdzīga man? Tā nebija kāda viņas jaunā draudzene? Varbūt tu viņu esi sajaukusi ar kādu citu? - es tiešām neticēju, tam ko redzēju.
- Paula Kristiāna, tu esi vienreizēja, - Lana sāka smieties, - Es taču zinu kā izskatās tava māsa, - viņa man pameta kleitiņu, - Vari pati aiziet pie viņas un pārliecināties, ka es to kleitu neizvilku no tavas māsas skapja, - viņa ieteica.
- Labāk viņu netraucēt, - biju droša, ka pret mani viņa tā neizturētos.
- Māšēl, - Madara pieklauvējot pie manām durvīm, pavēra tās, - Es iedomājos, ka pie tās kleitas vislabāk piestāv šīs melnās krelles un auskariņi, - viņa pienāca pie manis, un pasniedza minētās lietas.
- Paldies, - stostoties atteicu. Biju vienkārši zaudējusi valodu. Vai Madara centās tagad manu draudzeņu priekšā tēlot labo māsu? Vai arī viņai ir temperatūra, un šobrīd neapzinās, ko patiesībā dara.
- Lai jums jauks vakars, - Madara novēlot, devās atpakaļ uz savu istabu.
- Viņa tiešām ir ļoti jauka, - Līva atkārtoja Lanas iepriekš teiktos vārdus.
- Vai arī vienkārši apslimusi, - tas viss izskatījās pārāk aizdomīgi, tāpēc piecēlos, un atvainojoties draudzenēm, devos uz māsas istabu.
- Madara? - arī es sākumā pieklauvēju pie viņas istabas durvīm, un tikai tad pavēru durvis, lai dotos iekšā.
- Jā, - viņa joprojām bija laipna, un es pat teiktu, ka mīļa.
- Vai tev kaut kas noticis? - nolēmu, ka labāk jautāt tieši, ne aplinkus.
- Kāpēc tu tā jautā? - viņa iesmējās. Madara izskatījās laimīga un ar dzīvi ļoti apmierināta. Viņa nebija slima vai jauka, tikai draudzeņu priekšā. Mana māsa bija iemīlējusies. Kā es to nepamanīju jau iepriekš.
- Kā viņu sauc? - tajās reizēs, kad Madaru pārņēma šādas jūtas, mums pat bija sarunas. Viņa vēlējās dalīties ar savām emocijām, bet es vēlējos dzirdēt savas māsas pieredzi ar puišiem. Ja viņa bija laimīga, tad vienmēr priecājās par visu un visiem. Bet, kad ne tik ļoti, tad es atkal biju tikai mazā neciešamā māsa.
- Ko? - Madara tēloja, ka nesaprot par ko es runāju, tomēr viņas acis nodeva visu.
- Es taču redzu, ka tev kāds ir iepaticies, - mudināju māsu, - Kas viņš ir?
- Viņš ir visizskatīgākais vīrietis mūsu skolā, - Madara sapņaini stāstīja, - Viņa tumšās acis mani vienkārši valdzina, un tās brilles viņu padara tikai pievilcīgāku, - māsa aprakstīja puisi, tomēr es joprojām nespēju izskaitļot, kurš atbilst šim raksturojumam, - Katru reizi viņu ieraugot, vēlos sabužināt viņa brūnos matus. Kā vispār iespējams pretoties viņa šarmam?
- Esmu jau domās atsaukusi visus tavus klasesbiedrus, bet joprojām nesaprotu par ko tu runā, - kautrīgi atzinos.
- Man klasē nemācās neviens, kas kaut nedaudz līdzinātos viņam, - Madara, sirsnīgi iesmejoties, paskaidroja, - Viņi nav pat viņa mazā pirkstiņa vērti, - māsa nopūšoties piebilda.
- Esmu ieintriģēta, - nespēju nolaist no māsas skatienu, - Tu man neteiksi, kurš tas ir? - jutos vīlusies, tomēr centos to neizrādīt.
- Edijs Zariņš, - māsa čukstus atzinās, baidoties, ka kāds sadzirdēs.
- Ko? - es vienkārši nespēju atkal aizvērt muti. Māsas paziņojums mani, maigi sakot, šokēja, - Ne jau tas Edijs Zariņš? - cerēju, ka esmu pārklausījusies.
- Tas pats, - Madara piekrītoši pamāja, - Un, manuprāt, arī es viņam patīku, - māsa sajūsmā atzinās. Viņa bija patīkami satraukta.
- Madara! - vēlējos viņu atgriezt realitātē, - Viņš tev galīgi neder, - tas taču nevarēja tā palikt. Kādam bija jāved māsa pie prāta.
- Lūdzu, nepārmet man neko, un ļauj pasapņot, - viņas acis izskatījās tik lūdzošas, ka nespēju iebilst, - Man nekad neviens nav tik ļoti paticis kā Edijs, - Madara atzinās.
- Bet tu taču saproti, ka starp jums nekas nevar un nedrīkst būt, - nedroši teicu, - Es saprotu, ka jūs abi esat pilngadīgi, tomēr kamēr tu mācies Ādažu vidusskolā, viņš ir tikai un vienīgi tavs fizikas skolotājs! - es cerēju, ka māsa mani tiešām sadzird.
- Jā, - Madara to apzinājās, - Tieši tāpēc es esmu gatava mainīt skolu! - nākamais paziņojums mani šokēja vēl vairāk, - Man tikai sākumā jāpārliecinās, ka nekļūdos savās jūtās. Un viņa jūtās, - māsa bija tik sapņaina, ka jau atkal domās kaut kur aizceļoja.
- Tikai nedari muļķības, - lūdzu viņai, - Man jādodas atpakaļ pie meitenēm, - negribīgi devos durvju virzienā.
- Kristiāna? - Madara mani apturēja, - Nestāsti, lūdzu, nevienam, - viņa vēlējās, lai šis noslēpums paliek starp mums, un mani tas iepriecināja.
- Nekad un nevienam, - apsolīju, silti uzsmaidot viņai.
- Ceru, tev šis vakars tiešām izdosies, - Madara vēl novēlēja, un es zināju, ka šie vārdi nāk no sirds.
- Atā! - aizvēru durvis, atstājot sapņojošo māsu vienatnē. Viņas istabā deju mūziku nomainīja mīlas balādes, un es pasmaidīju. Bija jauki redzēt māsu laimīgu, bet kāpēc tam bija jābūt trīsdesmit divus gadus vecajam skolotājam. Es saprotu, ka daudzas meitenes ir viņā samīlējušās, bet neiedomājos, ka starp viņām ir arī mana māsa. Un, ja Madara, kaut ko ieņem galvā, tad neapstājas, kamēr neiegūst to. Tas mani tiešām baidīja.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Paula-Kristiana-7/678231
