http://spoki.tvnet.lv/literatura/Paula-Kristiana-3/677819
- Tev vienkārši skauž, ka tu tā nespēj, - Līva uzreiz mani aizstāvēja.
- Un nespried par citiem pēc sevis, - Lana piebalsoja.
- Paldies, meitenes, - uzsmaidīju viņām, - Skolotāja vienkārši palūdza, lai parādu, ko spēju, un skriet es izrādās māku tīri labi.
- Manuprāt, tas nav īstais vārds, - mūs iztraucēja sporta skolotāja, - Vēlētos vēl paskatīties, cik ātri tu pieveic īsās distances, - viņa paskaidroja, - Un es priecātos, ja tu pārstāvētu mūsu skolu sacensībās, kas būs septembra beigās Siguldā, - viņa piebilda, - Vismaz garajās distancēs noteikti.
- Labprāt, - man nevajadzēja laiku, lai apdomātos, jo man patika šis piedāvājums, un es nevēlējos to noraidīt.
- Atpūtieties, un tad skriesim uz laiku piecdesmit un simts metru distances, - skolotāja skaļi visām teica. Izskanēja gan neapmierinātība, gan sajūsma. Skriešanā domas dalījās.
Kad nostājāmies, lai sāktu skriet piecdesmit metrus, desmitie nekaunīgi pietuvojās stadionam un ieņēma skatītāju vietas. Viņus galīgi neuztrauca skolotāju aizrādījumi, viņi vienkārši vēlējās redzēt, kā meitenes skrien. Stulbeņu bars. Jau tagad viņi mani kaitināja.
- Kā man riebjas šāda attieksme, - caur sakostiem zobiem teicu tā, lai dzird tikai Lana ar Līvu.
- Ja es skrietu kā tu, tad izbaudītu šo procesu, - Lana atzinās, - Tā, ka sadod sākumā man, bet tad arī visām pārējām, - viņa mudināja.
Šeit mēs tikām sadalītas pa pāriem. Lai attīstītu ātrumu, beigās skrēja divas visātrākās. Līdzīgi kā notiek visās sporta spēlēs. Galvenais tikt līdz piramīdas augšdaļai.
Lanu pieveikt tiešām nebija grūti, viņa palika pāris sekundes aiz manis, lai gan centās no visas sirds.
- Nākošreiz pacenties ātrāk, - skolotāja vienkārši atteica, un lika man doties atkal uz startu. Lana palika pie viņas, jo otrreiz skrien tikai ātrākās no mums.
- Man nepatīk tikai garās distances, - meitene, kas vēl nesen pārmeta, ka es tikai izrādos, augstprātīgi teica. Es nezināju viņas vārdu, jo viņa bija no paralēlās klases, šobrīd īsti pat negribēju to zināt.
Viņa savā rozā sporta tērpā atgādināja īstu bārbiju, tomēr skriet viņa mācēja. Nekad neesmu sapratusi, kā var tik ļoti patikt rozā krāsa.
- Dinija, tu esi ātrāka, - viņu uzmundrināja klasesbiedrenes. Tagad es zināju, kā sauc šo tumšmati ar brūnajām acīm.
- Dinija! Dinija! - viņu atbalstīja arī lielākā daļa desmitās klases puišu. Kā lai neatbalsta kādu, kurai apspīlētais sporta tērps izceļ vairāk, nekā nepieciešams.
Uzmetu ātru skatienu puišiem. Visu laiku turējos, pat nepaskatoties uz viņiem, bet šoreiz neizturēju. Ieraugot starp viņiem arī Mārci, nobālēju. Viņš tieši tajā brīdī skatījās uz mani, tāpēc es ātri novēros un lūkojos tikai finiša virzienā.
Ko viņš te dara? Kāpēc viņam te jābūt? Iespējams, ka viņš cenšas saprast, kura no mums sūtīja viņam tās īsziņas. Ja nu viņš jau ir sapratis! Uztraukums pieauga tieši tad, kad to vismazāk vajadzēja.
- Meitenes, esiet gatavas? - skolotāja jautāja. Automātiski piekrītoši pamāju, lai gan domās biju pavisam citur.
- Aiziet! - viņa uzsauca, un mēs sākām skriet.
Domu dēļ, nedaudz nokavēju startu, tāpēc Dinija izvirzījās man priekšā. Nolamāju sevi trīsstāvīgos vārdos, un uzņēmu tempu. Iespējams, tie bija tikai pāris soļi, bet es apdzinu Diniju tieši pie finiša, tas viņu noteikti neiepriecinās.
- Ja nebūtu nogulējusi startu, tu būtu ātrāka, - skolotāja to nebija palaidusi garām, - Bet pie tā mēs vēl piestrādāsim, un Siguldā tu noteikti nenokavēsi startu, - šie vārdi skanēja kā uzslava, - Gatavojamies simts metriem, - viņa aicināja pārējās meitenes.
- Skolotāj, es varu izlaist? - nedroši jautāju.
- Kas notika? - viņa neizpratnē paskatījās uz mani.
- Šķiet, baigās kaut kā ne tā pēdu noliku, tagad nedaudz sāp, - lai gan man tiešām nedaudz sāpēja, es pietēloju. Zināju, ka vairs nenoskriešu tik labi, jo desmitie turpināja vērot.
- Labi, atpūties. Negribu, lai traumē kāju nopietnāk, - viņa norādīja uz stadiona laukuma malu, kur devos apsēsties.
Puiši bija kādus divdesmit metrus tālāk kā es, tāpēc centos viņiem nepievērst nekādu uzmanību, lai gan viņus bija grūti nedzirdēt. Uz laukuma es pat nedzirdēju, ka viņi komentē katru skrējienu. Daudzi no komentāriem bija tiešām aizvainojoši.
- Kretīni, - jau atkal šis vārds izskanēja caur cieši sakostiem zobiem.
- Tu esi Paula? - nepamanīju, ka Mārcis bija man pietuvojies.
- Paula Kristiāna, - izlaboju viņu.
- Klau, es šodien redzēju, ka pusdieno kopā ar Signiju, - atviegloti nopūtos, kad sapratu, ka saruna nebūs par sportu. Un sapratu arī, ka viņš nav gluži vienaldzīgs pret Signiju, ja jau tā jautā.
- Jā, kopš viņa man neļāva maldīties pa skolu pirmajā dienā, esam sadraudzējušās, - neitrāli atteicu.
- Tā galīgi neizskatījās, - Mārcis vienkārši apsēdās man blakus, un turpināja vērot kā meitenes skrien, - Pag, tu biji tā kura mani gandrīz nonesa no kājām pirmdien? - pēkšņi viņš mani atpazina.
- Gandrīz neskaitās, - cenos izturēties pēc iespējas mierīgāk. Kaut kas viņa attieksmē lika man satraukties, nejutos brīvi šī puiša klātbūtnē.
- Pēc šodienas saprotu, ka man paveicās, - viņš skaļi sprieda.
- Kādā ziņā? - neizpratnē palūkojos uz viņu.
- Nu, ja tu man būtu uztriekusies tādā ātrumā, tad es noteikti būtu gar zemi, - viņš atteica, - Tu labi skrien, - Mārcis uzslavēja.
- Paldies, - nezināju, ko citu atbildēt.
- Cik sapratu, tad tu mums pievienosies Siguldas sacensībās, - viņš turpināja sarunu. Īsti vairs nesapratu, ko viņš šeit dara un kāpēc vispār runā ar mani.
- Jums? - ieinteresēta pārjautāju.
- Mēs katru gadu piedalāmies šāda veida sacensībās, - Mārcis paskaidroja, - Aptuveni trīsdesmit skolēni no astotās - divpadsmitās klases, - viņš piebilda.
- Izklausās interesanti, - tātad uz Siguldu dosies arī viņš. Bet līdz tam braucienam Mārcis jau zinās, ka tā esmu es, kas sūtīja īsziņas, un noteikti nevarēs mani ciest ne acu galā.
- Kāpēc Signija īsti neies uz jūsu klases ballīti? - nu beidzot, es visu sapratu. Iepriekšējā saruna bija tikai tāpēc, lai beigās mēs nonāktu līdz šim jautājumam. Varēja jau uzreiz tieši jautāt, nevis tik ilgi vilcināties. Visi viņi tomēr ir vienādi.
- Manuprāt, to dzirdēja vairāk skolēni nekā izlikās, - asi atteicu, - Viņai šodien ir smaga diena, un es viņu saprotu, - liku manīt, ka man ir zināma viņu saruna.
- Pasveicini viņu, - Mārcis piecēlās un atgriezās pie pārējiem. Puiši viņu sagaidīja ar izsmējīgiem smaidiem, noteikti ķircinot, ka viņš runājis ar mani. Puiši nu gan var būt tik bērnišķīgi.
- Ko Mārcis no tevis gribēja? - Lana pēc sava neveiksmīgā skrējiena bija stāvējusi maliņā, un netuvojās mums, kamēr Mārcis neaizgāja.
- Pasveicināt Signiju, - mazliet par rupju atteicu, jo šī situācija mani saniknoja.
- Lai pats sveicina! - Lana pārmetoši paskatījās puišu virzienā.
- Tieši to es viņam atbildēju, - meloju, lai pārtrauktu šo tēmu.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Paula-Kristiana-5/678081
