http://spoki.tvnet.lv/literatura/Paula-Kristiana-30/682365
- Labi, nu man jāiet mājās, - ar nelielu nožēlu atvadījos no pārējiem, - Tiksimies rīt skolā, - pulkstenis bija jau gandrīz septiņi, tāpēc nolēmu pasteigties.
- Man arī laiks doties, - Mārcis piecēlās kopā ar mani, - Es tevi pavadīšu, - viņš vienaldzīgi ierosināja.
- Mēs arī dosimies, - Mārcim piebalsoja draugi. Palikt nolēmusi bija tikai Natālija, kas iepriekš apsolīja Signijai visu novākt.
- Tad jau līdz rītam, - Signija mūs visus pavadīja līdz pat ārdurvīm. Īpaši mīļi atvadoties no Mārča, viņa atvadījās no mums. Nemaz nevēlējos noskatīties, ka viņi abi skūpstās, tāpēc lēnām jau devos mājas virzienā.
- Tu tiešām esi sportiska meitene, - Mārcis mani mazliet izbiedēja, pieskrienot no mugurpuses.
- Kur pārējie? - domāju, ka mums pievienosies arī Krišs, kurš dzīvo netālu no Mārča.
- Krišam vajadzēja kaut kādus pierakstus no Guntara, tāpēc viņi visi trīs devās centra virzienā, - Mārcis paskaidroja, saprotot, ka interesējos tieši par Krišu, - Tev viņš patīk? - Mārcis centās izvilināt no manis.
- Kurš? - tēloju, ka nesaprotu, par ko viņš runā.
- Krišs, - Mārcis tieši pajautāja, - izskatījās, ka jums labi saskan, - puisis vēlējās mani samulsināt, bet viņam tas neizdevās.
- Es zaudēju spēlē, tāpēc izdarīju to, kas man bija jādara, - paraustot plecus atteicu.
- Jā, arī man šoreiz patika zaudēt, - Mārcis gandarīts piebilda, - Es pat jutos kā uzvarētājs, - ja iepriekš es pat nepiesarku, tad tagad lēnām zaudēju savaldību.
- Kāpēc tu tā uzvedies? - nedaudz piesmakusi jautāju.
- Kā tieši? - Mārcis pārņēma manu taktiku, izliekoties, ka nesaprot, par ko es runāju.
- Kāpēc tu man nebeidz atgādināt par manām kļūdām? - mana balss kļuva arvien spiedzošāka.
- Tu tās sauc par kļūdām? - Mārcis tiešām bija vīlies.
- Un kā tad man tās saukt? - ironiski jautāju, - Signija ir mana draudzene, tāpēc tas nebija pieļaujams, - atgādināju viņam.
- Tev neliekas, ka tieši viņa to izprovocēja? - Mārcis mani pārsteidza ar šo jautājumu.
- Nesapratu tevi, - vismaz līdz galam es tiešām neizpratu viņa jautājumu.
- Ja Signija nebūtu vēlējusies, lai tu izspiego mani, un raksti visas tās īsziņas, iespējams nekas no tā nebūtu noticis, - Mārcis atzinās, - Sākumā es pat neplānoju iet uz to ballīti, bet tieši viņa parūpējās par to, lai pārdomāju, - katrs teiktais vārds bija patiess, tomēr es nedrīkstēju aizmirst galveno. Mārcis bija Signijas puisis, un to es atcerēšos vienmēr.
- Kas bijis, tas bijis, - centos aizgaiņāt no prāta visas neatļautās domas, - Notika tā kā tam bija jānotiek, un galvenais, ka jūs šobrīd esat kopā, - atgādināju Mārcim pašu galveno.
- Tev ir vēl kāds? - Mārcis jau atkal mani šokēja, ar kārtējo jautājumu.
- Un ja arī būtu? - neapstiprināju, bet arī nenoliedzu viņa teikto.
- Kas viņš ir? - Mārcis palika tikai uzstājīgāks.
- Tu viņu nepazīsti, - centos būt pēc iespējas pārliecinātāka.
- Es pazīstu visus, kas mācās mūsu skolā, - Mārcis izskatījās tiešām greizsirdīgs. Man pat nācās pasmaidīt, jo tas tiešām bija smieklīgi.
- Tev neliekas, ka tu pārspīlē? - centos atgriezt viņu realitātē, - Un ja arī tu viņu pazītu? - ironija atgriezās manā balsī, - Tev taču nevajag uztraukties par mani. Esmu brīva meitene un drīkstu satikties ar ko vien vēlos. Ne jau tu, manas draudzenes puisis, norādīs, ko un kā man jādara, - nespēju to visu pateikt bez pārmetuma balsī, - Kur nu vēl, ar ko es drīkstēšu un nedrīkstēšu satikties! - spītīgi piebildu.
- Tu taču pati saproti, ka man patīc, - Mārcis mani apstādināja, tikai kādus piecdesmit metrus no manas mājas. No ielas mēs vairs nebijām redzami, tomēr sajutu neaprakstāmu satraukumu.
- Un ko tu ar to vēlies pateikt? - mani sāpināja, katrs viņa pateiktais vārds. Es taču arī nebiju vienaldzīga pret šo puisi, bet šobrīd viņš bija uzsācis tiešām bīstamu spēli, - Tu vēlies, lai es slapstos apkārt, satiekoties ar tevi?
- Es nezinu, ko es vēlos, - Mārcis nopūšoties atteica, - Nē, es zinu gan, - viņš strauji sagrāba mani aiz rokas, un pievilka sev klāt. Es pat nepaspēju iesaukties, kad viņa lūpas jau bija atradušas manējās. Sākumā es pretojos viņa skūpstam, tomēr nespēju to izdarīt. Jau pēc piecām sekundēm manas lūpas pavērās, ļaujot viņam ielauzties un uzsākt nevaldāmu rotaļu ar manu mēli.
Viņa rokas, jau glāstīja manu muguru, un viss ko es spēju, bija tīksmē nomurmināt, ļaujot trīsām pārņemt manu ķermeni. Šķiet ritēja jau vairākas minūtes, līdz beidzot es spēju attapties.
- Tu to nedrīkstēji darīt! - saņemot visus savus spēkus, atgrūdu Mārci no sevis, - Nedrīkstēji! - ar asarām acīs, pārmetoši uzlūkoju viņu.
- Bet arī tu to vēlējies, - Mārcis centās atvainoties.
- Nav svarīgi, ko es vēlos, - nespēju beigt raudāt, - Tu esi aizņemts puisis! Ļoti aizņemts puisis, - atgādināju viņam.
- Bet, Paula... - Mārcis centās vēl ko piebilst.
- Lūdzu, ļauj man iet, - pārtraucot viņu, lūdzos, - Ļauj man doties mājās, - cerēju, ka viņš mani dzird, - Es tiešām jau kavēju, - noslaukot piedurknē asaras, pagriezos un sāku skriet. Jutu, ka viņš nepakustas, vērojot kā es pazūdu viņa skatienam, bet viņš vismaz necentās arī mani apturēt, tāpēc biju pateicīga viņam.
- Pauliņ, tā tu? - dzirdot kā aizsitu ārdurvis, no virtuves mani jau uzrunāja mammas balss.
- Jā, - ātri atbildēju, - Nolikšu somu, un nākšu atpakaļ, - piebildu, lai mamma nepamana, ka esmu raudājusi.
- Vakariņas būs pēc piecām minūtēm, - mamma priecīga iesaucās, nemaz neiznākot koridorā, tā ļaujot man pazust nemanītai.
- Es vairs nevarēju tevi sagaidīt, - Madara man steidzās pretī. Laikam māsa arī bija dzirdējusi manu pārnākšanu, - Kas tev noticis? - viņa čukstus jautāja, ieraugot asaras manās acīs.
- Mārcis, - tikpat klusi atbildēju, un ieskrēju savā istabā. Madara man sekoja.
- Viņš tev kaut ko nodarīja? - māsa izskatījās noraizējusies un dusmīga vienlaicīgi.
- Jā, - piekrītoši pamāju, - Viņš mani noskūpstīja, - lai nerastos nevajadzīgi pārpratumi, uzreiz piebildu.
- Nekauņa, - māsa uzreiz iesaucās, un vēroja manu reakciju, īsti nesaprotot, vai es priecājos vai esmu nikna.
- Idiots, - papildināju māsas teikto, - Viņam ir draudzene, kas ir arī mana klasesbiedrene, bet viņš skūpsta mani, jo neesot vienaldzīgs! - biju tiešām nikna un nespēju šīs dusmas paturēt tikai sevī, - Un ko viņš ar to panāca? - tas bija jautājums, uz kuru pati vēl īsti atbildi nezināju, - Tikai to, ka tagad esmu vēl vairāk apjukusi. Es tiešām cenšos par viņu nedomāt, bet viņš visu laiku panāk to, ka man atkal un atkal tas jādara! Viņš taču ir nelietis! - man vajadzēja kādu, kas man piekrīt.
- Bļāviens! - Madara neatraujot no manis acis, teica, - Ir vēl sliktāk kā man likās. Tu taču esi viņā samīlējusies!
- Un ko man tagad darīt? - asaras atkal atgriezās manās acīs.
- Sākumā nomierināsimies, paēdīsim un tad izdomāsim, - Madara apsolīja, palīdzot man sevi savest kārtībā, - Mamma jau noteikti gaida mūs vakariņās, - viņai bija taisnība.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Paula-Kristiana-32/682761
