http://spoki.tvnet.lv/literatura/Paula-Kristiana-22/680620
- Sveiki visiem, - bikli sveicināju puišus, - Drīkst jums pievienoties? - izmokot pieklājīgu smaidu, apjautājos.
- Mums jau nav izvēles, - Mārcis mani ķircināja, liekot pārējiem iesmieties.
- Nē, tev ir izvēle, - ar ironiju teicu, - Tu mierīgi vari doties prom, - augstprātīgi teicu.
- Tu esi īsta tīģeriene, - Mārcim patika mana atbilde.
- Tu negribētu dzirdēt kā es rūcu, - brīdināju viņu.
- Man šķiet, ka gluži pretēji, - puisis atteica. Visi pārējie klusējot vēroja mūsu vārdu divcīņu, - Jo vairāk tu rūc, jo interesantāk paliek, - Mārcis piebilda.
- Tu nebaidies, ka es ielaidīšu nagus tieši tavā sejā? - jautāju.
- Tas ir piedāvājums? - Mārcis painteresējās. Šie vārdi man lika aizdomāties par saraksti ar nezināmo Ričardu. Vai šobrīd viņš citēja mani? apmulsusi uzlūkoju viņu, tomēr nekas viņa sejas izteiksmē neliecināja par to, ka man varētu būt taisnība.
- Ko tu te dari? - Guntars pajautāja, redzot, ka labāk būtu iejaukties.
- Pavadu vecmammu uz tusiņu, kurš šobrīd norisinās kaut kur augšstāvā, - nogrozot acis paskaidroju, lai viņi saprot, ka tā nav gluži mana ierastā brīvā laika pavadīšanas nodarbe.
- Tāpat kā es, - Guntars secināja, - Arī mana ome šobrīd izklaidējas ar savām draudzenēm, - puisis smaidot teica.
- Jūs vienmēr savācaties, kad vecmammām ir grāmatu pārrunāšanas vakars? - vēlējos zināt.
- Pēdējos mēnešus tā sanāk, - ierunājās Arvils, vai arī Aigars. Pagaidām es viņus vēl nespēju atšķirt.
- Vismaz mums ir iespēja pašiem patusēt un satikties, - puisi papildināja dvīņubrālis.
- Kāpēc te nav nevienas meitenes? - man bija vairāk jautājumu, kā viņi gaidīja.
- Visas atnāk tikai vienu reizi, - Mārcis viltīgi smaidot paskaidroja, - Un visbiežāk nespēj izturēt mūsu kompāniju līdz vakara noslēgumam.
- Ticu, ka tu spēj aizbaidīt gandrīz visas, - piekrītoši teicu, pat īsti neuzlūkojot viņu, jo vēlējos viņu pakaitināt.
- Vēlies aliņu? - Krišs man piedāvāja.
- Pēdējo reizi, kad dzēru, iekūlos vairākās nepatikšanās, - jūtot, ka Mārcis nebeidz pētīt mani, nedaudz nosarku, - Mājas arests, - ātri piebildu, lai viņš nedomā, ka es domāju skūpstu, kas bija starp mums.
- Alkohols tikai atbrīvo cilvēkus, - Mārcis vēlējās, lai paskatos uz viņu, bet es principa pēc to nedarīju.
- Esmu jūs kaut kur redzējusi, - pievērsos puišiem, kurus vēl nepazinu, - Jūs arī mācaties šeit? - pilnībā ignorēju Mārci.
- Jā, esmu Matīss, - pirmais man nezināmais puisis iepazīstināja ar sevi, - Es mācos kopā ar Mārci. Šķiet, viņu jau tu pazīsti, - viņš smaidot secināja.
- Diemžēl, - skaļi nopūšoties, tēloju nožēlu, - Un tu arī mācies desmitajā? - pievērsos otram puisim.
- Jā, - viņš diezgan kautrīgi atteica. Likās viņš ir mazliet samulsis, un ne visai bieži sarunājas ar meitenēm. Mani piesaistīja šī neveiklība, - Mani sauc Ričards, - puisis klusi piebilda. Dzirdot šo vārdu, manī viss sagriezās. Nevar taču būt, ka tas ir tas pats Ričards, kurš sūta man ziņas. Viņš taču mani galīgi nepazīst. Un arī es viņu pirmo reizi esmu iepazinusi šajā vakarā. Nevar būt, ka puisis, kas vēlējās būt slepens pēkšņi ir atklājis sevi. Vairs nesapratu vai viņa biklība bija dēļ tā, ka viņš bija tāds ikdienā, vai arī saprata, ka nu es zināšu, kas viņš ir. Kā gan man to pārbaudīt?
- Prieks iepazīties, - tas bija viss, ko šobrīd spēju pateikt.
- Kriš, uzliec filmu, - Guntars mudināja draugu. Tagad sapratu, ka šis būs kino vakars, tāpēc mazliet nomierinājos. Varēšu mierīgi pārdomāt šī vakara notikumus, kamēr pārējie skatīsies filmu.
- Paula Kristiāna, nāc ieņem labāko vietu, - Krišs kā mājas saimnieks, mani aicināja apsēsties dīvānā, tieši pretī televizoram, - Nekautrējies, - viņš aicināja, lai sēžu blakus tieši viņam.
- Es nekautrējos, - lai pārliecinātu visus, devos ieņemt norādīto vietu. Pie otra sāna man apsēdās Mārcis. Viņš noteikti komentēs visu filmu, un neļaus man mierīgi skatīties to. Uzsvērti nopūtos, lai arī viņš dzird manu neapmierinātību.
- Viss būs labi, skaistulīt, - Mārcis man iebakstīja sānā tā, lai neviens cits neredz. Es satrūkos, bet viņš tikai pasmīnēja.
- Tu mani sāc arvien vairāk kaitināt, - klusi teicu, kamēr gāja titri.
- Tad jau es tuvojos mērķim, - Mārcis izskatījās gandarīts. Nespēju saprast, ko viņš ar to vēlas pateikt, un neuzdrošinājos pajautāt.
Kad filma bija jau pusē, nolēmu paskatīties telefonā, lai uzzinātu, cik ir pulkstenis. Nebiju dzirdējusi, ka man pienākusi īsziņa, bet ieraugot, ka tā sūtīta īsi pēc sešiem, sapratu, ka tajā laikā es taču devos pie puišiem, vai arī jau iepazinos ar viņiem? Vai varēja būt tā, ka brīdī, kad runāju ar Mārci, man slepenais sūtīja ziņu? Bet kā es nemanīju to, ka kāds kaut ko raksta? Vai Mārcis ar nodomu novērsa manu uzmanību?
„Priecājos, ka ieradies... Ričards, kas iespējams nav tas pats Ričards :)”
Viņš taču smejas par mani! Saprotot, ka es neko nenojaušu, viņš izmanto manu apmulsumu. Mani jau bija nokaitinājis Mārcis, ar savām stulbajām piezīmēm, un šī īsziņa bija tikai kulminācija.
„Man nepatīk, ka ar mani spēlējas! Pārāk daudzi to jau dara!”
Nosūtot īsziņu, dzirdēju kā novibrē telefons uz galdiņa, kas stāvēja man tieši aiz muguras. Uzreiz pagriezos uz to pusi, bet neviens pat nepiegāja pie tā. Centos piefiksēt, kurš no puišiem izrāda uzmanību, tomēr neviens negāja pie tā.
- Kurš nav izslēdzis vibrozvanu savam telefonam? - Mārcis neapmierināts norūca.
- Nav ne jausmas, - klusi atteicu. Šī bija mana iespēja, ja Mārcim traucēja šī skaņa, tad es varēju to izmantot. Piespiedu savā telefonā zvanīšanas pogu, un iekšēji sarāvos, jo biju tik tuvu, lai uzzinātu, kurš ir mans slepenais.
Tiklīdz uz galda stāvošais mobilais sāka vibrēt, Mārcis jau atkal sadusmojās.
- Paņem taču kāds to telefonu, - puisis aizrādīja, - Kāds taču cenšas izmisīgi sazvanīt! - viņš valdījās, jo filmā šobrīd norisinājās spraigākie brīži.
- Kam tas pieder? - Guntars pacēla telefonu, - Kādu izmisīgi cenšas sazvanīt viņa meitene, - neredzēju, kas ir rakstīts ekrānā, un nesapratu, kāpēc viņš uzreiz domā, ka zvanītāja ir telefona īpašnieka meitene, - Ja jau neviens nepiesakās, tad pats parunāšu ar viņu, - tiklīdz Guntars piespieda taustiņu, lai atbildētu, es ātri nometu klausuli, - Ak, nepaspēju, - puisis tēloja vilšanos, - Bet kādam būs nepatikšanas.
- Eu, skatāmies beidzot filmu, - kāds norūca, un visi atkal pievērsās ekrānam. Tikai es nespēju vairs domāt neparko citu. Vai viņš nojauta, ka zvanīju es, tāpēc sevi nenodeva. Ja telefons piederētu kādam no manas klases puišiem, tad taču Guntars pazītu īpašnieku. Un, ja telefons piederētu Mārcim, tad viņš nebūtu tik neapmierināts, kad tas sāka vibrēt. Atkrita arī Mārča brāļi, jo viņi bija pārāk veci man un vairs nemācījās mūsu skolā. Tātad atlika tikai Ričards un Matīss, bet viņi taču galīgi nepazīst mani! Vai tiešām Ričards būtu uzreiz atklājis savu vārdu, lai es neturētu viņu aizdomās?
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Paula-Kristiana-24/680989
