http://spoki.tvnet.lv/literatura/Paula-Kristiana-20/680100
- Kas notika? - pieskrienot pie Natālijas, čukstus viņai jautāju. Dinijas matos redzēju makaronus, bet filejas gabaliņi daļēji rotāja gan viņas seju, gan balto krekliņu, kas vairs nebija īsti balts.
- Es esmu tik neveikla, - Signija ar pārspīlētu nožēlu, teica.
- Tu to izdarīji tīšām! - Dinija joprojām spiedza. Meitene īsti nezināja kā rīkoties, nesasmērējoties vēl vairāk. Viņa it kā vēlējās ar rokām notīrīt ēdiena pārpalikumus, tomēr varēja redzēt, ka Dinijai ir nepatīkami tiem pieskarties.
- Es taču atvainojos! - Signija izbolīja acis, izliekoties pilnīgi nevainīga, - Tu taču nedomā, ka ko tādu biju ieplānojusi? - draudzene izklausījās patiesi sašutusi, par iespēju dzirdēt šādus apvainojumus.
- Kā lai es šādā izskatā dodos uz stundām? - Dinija bija tuvu asarām.
- Bet vismaz tu nepaklupi un nesastiepi potīti, - Signija vēlējās, lai tikai Dinija saprot, par ko viņai ir tas viss.
- Es zināju, ka tu to izdarīji speciāli, - Dinija dusmās norūca, bet vairs skaļi nespiedza. Viņas acīs bija neizsakāms niknums. Viņa veltīja man pārmetumu pilnu skatienu, pirms augstprātīgi apgriezās un devās prom, - Man jādodas mājās pārģērbties! - viņa skaļi paziņoja savām klasesbiedrenēm, - Pasakiet Zariņam, ka nevarēju ierasties uz pirmo stundu, šī pārpratuma dēļ, - meitene piebilda.
- Viņai piestāv makaroni, - Signija smejoties pienāca pie manis un Natālijas.
- Kā tu to dabūji gatavu? - painteresējos.
- Tu neredzēji? - draudzene vīlusies pārjautāja.
- Piedod, man vajadzēja atbildēt uz īsziņu, tāpēc paliku nopakaļ, - atvainojos viņai.
- Nekas, es tev tūlīt parādīšu, - Natālija mani mierināja, - Es visu nofilmēju, lai redz visa skola, tagad tikai jāizsūta vispļāpīgākajiem draugiem, - viņa jau meklēja savos kontaktos vajadzīgos vārdus, lai izpildītu pateikto.
- To redzēs visi? - nenojautu, ka tā notiek baumu izplatīšanās.
- Pilnīgi visi, - Signija lepni paziņoja, - Parādi man arī to video, - viņa lūdza Natālijai.
- Tūlīt, - Natālija ātri izdarīja visu, ko vēlējās un atvēra galeriju.
Video bija uzņemts meistarīgi. Varēja redzēt, ka Natālija speciāli palikusi nostāk, un filmējusi kā Signija tuvojas Dinijai. Signijai rokās vairs nebija plastmasas maisiņš, kurā sākotnēji atradās manas vakariņas. Viņa tās bija pārvietojusi uz vienkārši baltas lapas, lai vieglāk tās sasniedz vēlamo mērķi. Dinija bija atvieglojusi draudzenes uzdevumu, jo sēdēja uz apmalītes, cītīgi runājot ar savām klasesbiedrenēm. Viņa pat neredzēja Signijas tuvošanos, jo bija ar muguru pret kameru. Pirms ēdiens it kā netīšām nokļuva Dinijas matos, Signija vēl paspēja pagriezties pret kameru un nopozēt. Viņas noteikti to nedarīja pirmo reizi.
Dinijas straujas palēciens un pagriešanās uz Signijas pusi, ļāva draudzenei atlikušo ēdienu it kā nejauši uzmest arī uz krekliņa. Kāds filejas gabaliņš nonāca arī Dinijas dekoltē izgriezumā.
Pēc tam sekoja izmisušais Dinijas sauciens, un Signijas nevainīgā atvainošanās. Video tiešām attēloja visu situāciju. Dinija izskatījās nožēlojami ar ēdienu uz galvas, un tagad to redzēs pilnīgi visi. Man pat palika viņas mazliet žēl.
Nopīkstēja mans telefons. Ričards kopā ar ziņu man atsūtīja arī video.
„Nemēdies! Nokodīšu tavu mēli. Video ir labs, bet dzīvē izskatījās iespaidīgāk”
Tātad viņš visu laiku ir tepat tuvumā. Ja viņš redzēja visu, kas notika, tad bija man pietiekami tuvu. Atkal jau pacēlu acis, lai apskatītos uz visiem apkārtesošajiem puišiem. Bija jau sanākuši gandrīz visi mani klasesbiedri, redzēju arī Mārci kopā ar saviem draugiem. Skolai tuvojās pat Andris, ejot tieši pie savējiem. Bija neiespējami noteikt, kurš ir ziņu sūtītājs
„Par to nokošanu... Tas ir piedāvājums? :P Man Dinijas tomēr mazliet žēl.”
Nosūtīju atbildes ziņu un šoreiz izslēdzu skaņu, jo līdz stundai bija atlikušas mazāk kā piecas minūtes. Ja arī Ričards man kaut ko atbildēs, tad pagaidām nelasīšu, savādāk nespēšu koncentrēties mācībām. Vairs nespēju domāt neparko citu kā viņu. Ja tāds bija šī slepenā puiša mērķis, tad viņš to bija sasniedzis nepilnas diennakts laikā.
Diena vilkās nenormāli lēni, bet beidzot bija pienākušas pēdējās fizikas stundas minūtes, un tad būs jādodas mājās palīdzēt vecmammai.
Noskanot zvanam ātri centos salikt savas grāmatas somā. Visu stundu nespēju uzlūkot Zariņu, jo joprojām nebiju pārliecināta, ka man nebūs nepatikšanas dēļ nodotās vēstules. Nav taču pieļaujamas attiecības starp skolnieci un skolotāju, un teorētiski es tās atbalstīju, jo palīdzēju māsai.
- Paula Kristiāna, pienāc, lūdzu, pie mana galda, - Zariņš nopietni un stingri teica, liekot man bailēs sarauties.
- Kādai būs lielas nepatikšanas, - Lana pat nesmaidīja čukstot šos vārdus, un tas mani sabiedēja vēl vairāk.
- Tikai nesaprotu kāpēc, - Līva izskatījās apjukusi, - Mums palikt ar tevi? - viņa laipni piedāvāja.
- Es tikšu galā, - centos izskatīties pārliecināta, lai gan nejutos tā.
- Mēs tevi gaidīsim ārā, - Lana mierinoši teica.
- Labi, - piekrītoši pamāju, un gaidīju, kad draudzenes izies ārā pa durvīm, lai dotos pie Zariņa.
- Vai saprati visu, ko šodien stāstīju? - tagad viņa balss izklausījās daudz draudzīgāk kā pirms mirkļa.
- Vairāk vai mazāk, - bikli atteicu.
- Man tev kāds lūgums, - Zariņš kļuva arvien nervozāks, likās, ka viņš jūtas vēl neērtāk kā es.
- Droši, - uzreiz atteicu.
- Vai vari to nodot savai māsai, - viņš man pasniedza glītu baltu aploksnīti. Arī šī bija bez vārda, un es varēju tikai nojaust, kas tajā rakstīt.
- Protams, - ātri paņēmu vēstuli un iemetu to savā somā starp grāmatām, - Es varu doties? - vēlējos pazust. Es joprojām tiku iesaistīta šajā, bet nespēju iebilst.
- Paldies, - Zariņš neveikli atteica, un pievērsās savām mantām uz galda. Ceru, ka tas tomēr nekļūs par ieradumu.
„Tu esi pārsteidzoša meitene :) Signija tāpat vien nekad nedara pāri citiem”
Sapratu, ka viņam ir patikusi man atbilde par mēles nokošanu, tas lika pasmaidīt. Bet piebilde par Signiju lika man aizdomāties. Viņu laikam pazina pilnīgi visi, ja jau zināja, kāda Signija ir. Ja es zinātu to cilvēku loku, kas zina Signiju, iespējams tas sašaurinātu manus meklējumus. Vairs nebūtu jāblandās pa visu skolu, jo pietiktu, piemēram, tikai ar devītās un desmitās klases puišiem.
„Prieks, ka spēju kādu pārsteigt :) Iedomājies man šodien jādodas uz omīšu grāmatu klubiņa sanākšanu :)”
Vēlējos ar viņu parunāt arī par sadzīviskām lietām, lai iepazītu Ričardu kaut nedaudz labāk.
- Ko Zariņš vēlējās? - Lana jautāja, tiklīdz ieraudzīja mani. Viņas abas mani tiešām bija gaidījušas pie skolas izejas.
- Neko īpašu, - centos izdomāt pēc iespējas ticamāku attaisnojumu, - Viņš painteresējās vai man kā jauniņajai jūsu vidū, nav problēmas ar mācībām, - Tas izklausījās diezgan pārliecinoši.
- Viņš nu gan ir jauks, - Līva secināja, dzirdot ko tādu.
- Es arī jutos patīkami pārsteigta, - piekrītoši pamāju, - Labi, meitenes, man jādodas. Vecmamma gaida un arests joprojām nav atcelts, - atgādināju.
- Rīt tiksimies! - abas reizē atteica un devās pretējā virzienā, uz Ādažu centru.
„Tad jau varbūt vakarā tiksimies ;) Mana ome arī dosies pie Gerdas :)”
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Paula-Kristiana-22/680620
