http://spoki.tvnet.lv/literatura/Paula-Kristiana-15/679458
Neviena no mana skrējiena meitenēm pat neapstājās, jo visas vēlējās pabeigt skrējienu pēc iespējas ātrākā laikā. Dinija šobrīd skrēja visām pa priekšu, tātad viņa bija tā, kas to nodarīja man. Vai tiešām tikai šādā veidā viņa spēj būt labāka par mani? Uz ko gan viņa vēl ir gatava, lai noturētos pirmajā vietā?
- Paula Kristiāna tev viss labi? - skolotāja bija pieskrējusi pie manis, un uzreiz pietupās, lai pārbaudītu potīti, - Kas notika? - šis jautājums mani pārliecināja, ka viņa neredzēja šo grūdienu. Vai viņa man noticētu, ja pateiktu taisnību? Vai Dinija nav apstrādājusi jau viņu, tēlojot pareizo un pieklājīgo meiteni? Es pagaidām nolēmu neriskēt, to noskaidrošu laika gaitā.
- Laikam uzkāpu uz kaut kāda akmentiņa, līdz ar to pēda sašķiebās, un es zaudēju līdzsvaru, - centos izdomāt ticamu atrunu.
- Tev te sāp? - viņa uzmanīgi pagrieza manu potīti.
- Nedaudz, - saviebjoties atteicu, jo kājā atkal atgriezās sāpes, kas gan nebija tik spēcīgas kā pirmajā reizē.
- Tev noteikti jāaiziet pie māsiņas, - viņa uzstāja, - Es tev palīdzēšu piecelties, - viņa pasniedza man roku, lai es varētu tikt augšā, neatspiežoties uz savainotās kājas.
- Es viņai palīdzēšu, - atkal jau Mārcis bija tas, kurš ieradās nesaukts.
- Es pati varu, - noraidoši teicu, bet, tiklīdz liku kāju pie zemes, tā iesāpējās, un es atkal zaudēju līdzsvaru. Mārcis īstajā brīdī mani saķēra, neļaujot nokrist.
- Izskatās, ka nevari gan, - skolotāja iejaucās, - Mārci, aizved viņu līdz dakterei, un ja nepieciešams pavadi līdz mājām, - viņa uzrunāja puisi. Gribēju skaļi protestēt, tomēr tas nelīdzētu, tāpēc laikā apklusu.
- Tiks darīts, - Mārcis apsolīja un uzlika manu roku uz sava pleca, - Atspiedies, lai tev vieglāk iet, - viņš pamācīja. Negribīgi izpildīju viņa komandas.
Ejot jutu mugurā duramies desmitiem acu pāru, tātad baumas būs neizbēgamas. Un šodien vēl tikai pirmdiena.
- Kāpēc tu vienmēr esi visur? - jautāju lēnām klibojot līdzi.
- Kādā ziņā? - Mārcis izlikās, ka nesaprot manu jautājumu.
- Kad vismazāk gaidu, tu parādies, - atteicu.
- Vienkārši sakritība, - puisis atrunājās.
- Man jāpaņem mantas, - ejot garām ģērbtuvei, apstādināju viņu, - Es ātri, - piebildu.
- Diez vai tev sanāks ātri, - Mārcis iesmejoties aizrādīja, norādot uz manu kāju.
- Neņirgājies! - pārmetoši uzlūkoju viņu, savaldot smaidu.
Ātri un nekārtīgi sametu visas savas drēbes somā, un aizvēru to. Uzmetot somu plecā, kliboju uz ģērbtuves izeju.
- Tu tiešām biji ātra, - Mārcis mani uzslavēja, - Pagāja tikai kādas desmit minūtes, - viņš mani turpināja ķircināt.
- Nemelo! - centos viņam iesist ar savu somu, tomēr viņš bija veiklāks un izvairījās no tās, paliecoties pa labi.
- Labi. Nāc turies pie manis, - Mārcis uzmanīgi man tuvojās, ievērojot piesardzību, jo mana soma varēja vēlreiz lidot viņa virzienā, - Un dod man savu somu, - viņš pieklājīgi piedāvāja. Viņš īstenībā bija viltīgāks nekā likās. Piedāvājot panest manu somu, viņš nodrošinājās, ka es ar to vairs necentīšos viņam iesist.
- Paldies, - pametu viņam prasīto, un centos saviem spēkiem tikt uz priekšu.
- Netēlo varoni! - Mārča acīs redzēju pārmetumus, - Tev kāja jāsargā, lai pēc iespējas ātrāk tā būtu vesela. Tu taču neatļausi, ka Dinija par šo izgājienu paliek nesodīta, - šie vārdi mani pārsteidza.
- Tu redzēji? - izdvesu jautājumu, - Vai vēl kāds redzēja? - vēlējos zināt.
- Neesmu pārliecināts, - Mārcis atteica, - Bet nav vērts viņu apsūdzēt, tev tas neko nedos, - viņš pārliecināti teica.
- Man jau tā likās, - piekrītoši pamāju.
- Tagad aizej parādies māsiņai, bet es tevi gaidīšu ārpusē, - bijām tikuši jau līdz medmāsas kabinetam. Mārcis man atvēra durvis, un aicināja iet iekšā.
- Labi, - piekrītoši pamāju un devos pie medmāsas.
Viņa mani izmeklēja, un iesakot aukstās kompreses, palaida mājās. Rīt es noteikti jutīšoties labāk, galvenais šodien īpaši neskraidīt apkārt. To būtu diezgan grūti izdarīt, jo man taču ir mājas arests, un ar sāpošu kāju es nebiju īpaši veikla.
- Jābrauc taisīt rentgenu? - Mārcis izteica minējumu, ieraugot, ka atgriežos.
- Nē, - atteicu, - Jādodas mājās, uzlikt kompreses, - paskaidroju.
- Labi, ka tu dzīvo tik tuvu, - puisis atzina, - Savādāk būtu jāzvana kādam, lai brauc pakaļ, - viņš domīgi teica.
- Es uzzvanīšu māsai, - ierosināju, - Viņa noteikti atnāks man pretī. Nevēlos tevi apgrūtināt, - piebildu.
- Liecies mierā, - Mārcis uzreiz protestēja, - Skolotāja taču man uzticēja tevi nogādāt mājās. Reizēm es tiešām klausu skolotājām, - viņš smaidot piebilda.
- Signija neiebildīs? - šis jautājums mani nomocīja jau no brīža, kad Mārcis mani pavadīja no sporta laukuma.
- Jūs taču esat draudzenes, - Mārcis viltīgi smaidot atgādināja, - Kā gan viņa var iebilst, ja izpalīdzu viņas draudzenei? - abas reizes vārds ‘draudzene’ tika īpaši uzsvērts. Laikam pieļāvu kļūdu pieminot viņas vārdu, jo Mārcis tiešām pārvērtās.
- Esam gan, - īgni atteicu, - Viņa tiešām ir mana draudzene, - pa zilbēm nosaucu pēdējo vārdu, lai pakaitinātu viņu.
- Kad skūpstīji mani, tu to laikam biji aizmirsusi, - viņš atgādināja, ar neparastu mirdzumu acīs. Šī vairs nebija tikai ķircināšana, viņš vēlējās, lai kaut ko saku, kā pierādot viņa taisnību.
- Manuprāt, tu pirmais noskūpstīji mani, - aizsmakusi atteicu. Atlika tikai atcerēties viņa lūpas, kad ķermeni pārņēma trīsas.
- Tev auksti? - viņš izsmejoši jautāja, redzot manu zosādu. Mani arvien vairāk kaitināja šis viņa balss tonis. Pārāk pašpārliecināts un nevainojams.
- Zini, tu augstprātīgais, egoistiskais cūka! - viņš mani tiešām bija saniknojis, - Es tiešām pati tikšu mājās! Nevēlos klausīties tavās izsmejošajās piezīmēs, jo neesmu tās pelnījusi! - atcirtu viņam, - Es tev meloju, jo vēlējos izpatikt draudzenei, bet arvien vairāk to nožēloju, - nenovērsu no viņa acu skatienu. Viņš izskatījās arvien vairāk apmulsis, un tas man lika iekšēji gavilēt, - Zinu, ka tu to visu dari, tikai lai iebāztu man acīs to, kas notika. Tev tā ir izklaide, man nepatīkamas atmiņas, - meloju pat nepamirkšķinot acis, - Ja varētu pagriezt laiku atpakaļ, es nekad nebūtu pieļāvusi to skūpstu, jo tas tikai visu izbojāja, - izrāvu viņam savu somu no rokām, un pati kliboju tālāk. Mārcis apjucis turpināja stāvēt, un skatīties kā lēnām nozūdu viņa skatienam. Tas tiešām bija lēnām.
- Paula Kristiāna! - viņš tomēr sekoja, vēloties kaut ko teikt.
- Pietiek! - apklusināju viņu, - Vairs nevēlos par tevi neko dzirdēt! Un priecāšos, ja arī redzēšu reti, - neļāvu viņam neko teikt, - Tagad ļauj man doties mājās!
Šoreiz viņš nesekoja, jo juta, ka nav vērts. Es tiešām nevēlējos, lai par mani tā ņirgājas. Īpaši puisis, pret kuru nespēju būt vienaldzīga, lai kā arī censtos.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Paula-Kristiana-17/679793
