http://spoki.tvnet.lv/literatura/Paula-Kristiana/677430
Pirmā nedēļa beidzot gandrīz beigusies. Vēl tikai šī diena, un varēšu uz divām dienām ielīst savā istabā, un nozust no apkārtējo skatieniem.
Ir grūti būt jauniņai skolā, kur visi visus pazīst, bet tu esi svešinieks. Jau otrajā dienā redzēju Madaru, kura bija pilnīgi iejutusies. Ēdamzālē viņa sēdēja gandrīz centrā, un ap viņu bija ne tikai viņas klasesbiedri. Biju pārliecināta, ka tur bija arī citu divpadsmito klašu skolēni.
Arī Andrim gāja līdzīgi. Viņš jau paspēja iepazīties ar saviem klasesbiedriem, bet pēc sporta nodarbības, kurā brālis parādīja, cik ļoti viņam patīk basketbols, Andris jau bija pierunāts, iesaistīties skolas komandā. Tagad viņš tusēja kopā ar visu komandu kā viens no savējiem.
Par sevi varu pateikt tikai to, ka ir bijušas labākas nedēļas. Īsti nezinu, kas notiek manā klasē, bet lēnām saprotu kurš ar kuru draudzējas, bet kuri ir sīvākie konkurenti.
Lai gan man pēc pirmās dienas iepatikās gan Signija, gan Lana, šobrīd saprotu, ka es nevarēšu draudzēties ar viņām abām, lai gan pagaidām tieši to centos darīt. Bet, lai vienmēr neatrastos kā starp ugunīm, tad ar laiku man vajadzēs izlemt.
- Paula? - pie skolas mani noķēra Signija, - Šodien Natālijai jābūt pie zobārsta Rīgā, tāpēc cerēju, ka varēsim sēdēt kopā, - viņa ierosināja. Zinot, ka Lana ar Līvu noteikti sēdēs kopā, sapratu, ka ideja ir lieliska.
- Labprāt, - smaidot atteicu.
- Tev labāk patīk, ja tevi sauc pilnā vārdā? - Signija painteresējās.
- Godīgi sakot, nekad neesmu tam pievērsusi ļoti lielu uzmanību, - atzinos, - Atsaucos gan kad sauc abos vārdos, gan kad vienā no tiem, - paskaidroju.
- Zināšu, - Signija šodien izskatījās ļoti priecīga. Viņa bija uzvilkusi krēmkrāsas kleitiņu, kas bija īsākā, nekā es pati atļautos vilkt, tomēr tā ļoti labi izskatījās un izcēla visas Signijas auguma formas, - Tev ļoti labi izskatās šī zilā žaketīte, - draudzene mani atzinīgi novērtēja.
- Tā ir mana mīļākā, - nopirku to kādā izpārdošanā aptuveni pirms gada. Vienmēr tai pieskaņoju visus pārējos apģērba gabalus. Vēsajos rudens rītos žaketīte ir tā, kas ļauj man nenosalt. Arī šodien no rīta, uzvelkot zilos brīvi krītošos svārkus un balto topiņu, zināju, ka žakete piestāvēs tam visam.
- Tiksimies klasē? - Signija jautāja. Viņas acu skatiens bija vērsts kaut kur tālumā, un paveroties tajā virzienā, ieraudzīju garo puisi, ar tumšajām acīm. To pašu puisi, ar kuru savā pirmajā skolas dienā saskrējos. Joprojām nezinu viņa vārdu, jo nebiju viņu vairs redzējusi, - Vēlos sasveicināties ar Mārci, - Signija paskaidroja.
- Ej vien, - mudināju viņu, un devos klases virzienā. Tātad šis izskatīgais un aizņemtais puisis ir Mārcis. Man jau parasti sanāk saskrieties tikai ar tiem, kuri mani ikdienā pat neredz.
Priecājos, kad klasē ieraudzīju Lanu un Līvu. Līva pirmajā dienā nebija skolā, un īsto iemeslu joprojām nezinu. Viņas vēl līdz galam man neuzticas, un tas ir tikai normāli. Es taču arī viņām pirmajā nedēļā nestāstu par savu ģimeni un vecāku šķiršanos. Pagaidām tas nav jāzina visiem.
- Ko šodien darīsi pēc stundām? - Līva uzreiz apjautājās.
- Došos mājās, ielīdīšu savā istabā, un nelīdīšu no tās ārā līdz pirmdienai, - meitenes smējās, domājot, ka tas ir joks, es darīju to pašu, lai gan katrs teiktais vārds bija taisnība.
- Tas nav pieļaujams, - Lana protestēja, kad bija nomierinājusies, - Mums ir klases tradīcija, - viņa paskaidroja, - Mēs katru gadu pēc pirmā septembra, pirmajā nedēļas nogalē izklaidējamies kopā.
- Pilnīgi visa klase? - biju pārsteigta to dzirdēt.
- Pilnīgi visa, - Līva piekrītoši pamāja, - Ikdienā mēs visi neesam labākie draugi, un arī šodien ne visi savstarpēji sarunāsimies, tomēr būsim kopā, - viņa atteica.
- Man jāpajautā mammai, - pirms devu piekrītošu atbildi, atteicu.
- Mēs viņu pierunāsim, - Lana pārliecināta teica.
- Kur notiks šis pasākums? - vēl vēlējos zināt.
- Pie Guntara, - Lanas vaigos iezagās sārtums, - Viņam ir pirtiņa Gaujas krastā, un viņa vecāki vienmēr priecājas par šādiem pasākumiem.
Jau iepriekšējās sarunās pamanīju, ka runājot par Guntaru, Lana vienmēr samulst, tomēr viņa noliedza šīs simpātijas. Iespējams, tas tāpēc, ka Guntars neizrāda nekāda veida simpātijas pret viņu. Lai gan viņš nebija puisis, kurš varētu iepatikties man, tomēr, manuprāt, Lana ar Guntaru kopā izskatītos labi. Varbūt tas tāpēc, ka puisis man pārāk atgādina Andri, arī Guntaram bija gaiši mati un zilas acis.
- Es mēģināšu sarunāt ar mammu, - apsolīju meitenēm, un devos uz savu vietu, jo noskanēja zvans uz pirmo stundu, kas šodien bija mana mīļākā. Jā, kas gan var būt labāks par ģeometriju jau no paša rīta.
Tieši pirms audzinātājas ienākšanas, klasē ieskrēja aizelsusies Signija. Viņa ātri apsēdās man blakus, un neizskatījās savā ādā, tomēr es nepaspēju pajautāt, kas viņai noticis, jo Eleonora jau lika atvērt grāmatas, un aprēķināt pirmos uzdevumus.
„Kas ar tevi?” es tomēr neizturēju, un uz lapiņas uzrakstīju šo jautājumu, padodot to Signijai.
„Viss kārtībā” viņa ātri uzrakstīja atbildi un atdeva man atpakaļ.
„Ja nevēlies teikt, tad nesaki. Bet es redzu, ka tevi, kaut kas nomāc” jau atkal paslidināju lapu Signijas virzienā.
„Es pamatīgi sastrīdējos ar Mārci :(” bēdīgā sejiņa nebija tikai uz lapiņas, palūkojoties uz draudzeni, pamanīju asaras viņas acīs.
„Signija tikai neuztraucies, viss būs kārtībā” centos uzmundrināt viņu.
„Tu man palīdzēsi?” viņa lūdzoši uzlūkoja mani.
„Kā es tev varētu palīdzēt?” īsti neizpratu viņu.
„Man radās plāns, starpbrīdī pārrunāsim to :)” nezinu kāds bija viņas plāns, bet es priecājos, ka tas atkal atgrieza smaidu draudzenes sejā.
- Paula Kristiāna? Atnāc pie tāfeles un parādi pārējiem kā tiki galā ar uzdevumu, - Eleonora tomēr bija pamanījusi, ka sarakstos ar Signiju, un darīja to speciāli. Protams, es to nebiju paspējusi aprēķināt.
- Man ir aizdomas, ka neesmu veikusi aprēķinus pareizi, - samulsusi atrunājos, cerot, ka viņa pārdomās, un neliks man piedzīvot šo kaunu.
- Nu tad pacenties nākošo uzdevu aprēķināt pareizi, to es noteikti vēlēšos, lai parādi pārējiem, - mani pārsteidza šie vārdi. Es tiešām jau gandrīz samierinājos ar savu izgāšanos, tomēr Eleonora mani saudzēja. Man tas bija kaut kas jauns.
- Labi, - nedroši atteicu, un pateicīgi uzlūkoju viņu. Eleonora izlikās, ka neredz šo skatienu.
- Piedod, - Signija atvainojās, saprotot, ka tieši šīs sarakstes dēļ, man to nācās pārdzīvot.
- Viss kārtībā, - gandrīz nedzirdami atteicu, un pievēros ģeometrijai, lai nākamo uzdevumu nepalaistu garām.
Tiklīdz noskanēja zvans no stundas, Eleonora izgāja no klases, pat nepārbaudot manus aprēķinus. Viņa tomēr bija panākusi savu, jo visu stundu es cītīgi sekoju līdzi notiekošajam, baidoties, ka varu tikt atkal izsaukta.
- Tagad laiks pārrunāt manu plānu, - Signija nepacietīgi teica, - Tev būs jāuzaicina Mārcis uz mūsu klases pasākumu, - draudzene nāca klajā ar savu ideju.
- Manuprāt, tas ir slikts plāns, - uzreiz iebildu.
- Man gan liekas, ka pats labākais, - Signija viltīgi smaidīja, - Tikai viņš pat nezinās, ka tā esi tu, - viņa mīklaini piebilda.
- Tagad es vispār neko nesaprotu, - atzinos, un lēnām savācu mantas, lai sekotu Signijai uz klasi, kur paredzēta nākamā stunda.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Paula-Kristiana-2/677682
