http://spoki.tvnet.lv/literatura/Patricija-66/676082
- Man jau likās, ka atradīšu tevi šeit, - brālis mani nedaudz izbiedēja, tik klusi piezogoties pie ozola. Vai arī es biju pārāk aizdomājusies, lai viņu dzirdētu.
- Gribēju kaut nedaudz pabūt viena, - atzinos, - Kopš pēcpusdienas māja kļūst tikai pilnāka. Manuprāt, brauc pat tie radi, kas solīja būt tikai rīt. Tās līdzjūtības ir brīžiem neizturamas, - ar asarām acīs piebildu, - Es tiešām nezinu, ko darīšu, ja vēl kāds pateiks, ka izsaka visdziļāko līdzjūtību.
- Jūtu, ka tev tā visa ir par daudz, - brālis apsēdās man blakus, un uzlika roku uz pleca, - Tu šodien esi kaut ko ēdusi? - viņš kārtējo reizi painteresējās.
- Un šī ir otrā lieta, ko vairs nevaru izturēt, - atcirtu mazliet par rupju, - Kad gribēšu, tad paēdīšu. Neesmu mazs bērns.
- Neesi gan, - brālis piekrita, - Tomēr brīžiem uzvedies tieši kā tāds, - viņš man iebikstīja sāna, lai saprotu, ka tas ir tikai joks.
- Es nezinu, kas ar mani pēdējā laikā notiek, - nopūšoties teicu, - Laikam jau neesmu cilvēks, kam patīk lielas pūļu masas. Liekas, ka mani smacē tas viss, kas notiek, tāpēc palieku kašķīga un nejauka.
- Esmu gatavs uzklausīt tavu dusmu lēkmi, - Roberts atzinās, - Īstenībā es nevaru sagaidīt, kad tu liksi ārā visu to, ko pagaidām vēl turi sevī. Tu noteikti dusmojies par to, ka vectēvs mūs pameta, par to, ka vecāki te ieradušies un cenšas visu kontrolēt, par to, ka Leons tevi nepatiesi apsūdzēja grēkos, ko neesi darījusi. Ar tevi noticis tik daudz, bet tu pat nedusmojies.
- Man nav spēka dusmoties, - klusi teicu, - Es tik daudz raudu, ka tas atņem visus manus spēkus, - asaras jau pašas ritēja pār vaigiem, es tās sen vairs necentos apturēt.
- Bet izkliedzies, izbļausties, - brālis mani mudināja, - Tu nedrīksti klusēt. Es zinu, ka tu pēdējās dienas tikai izliecies stipra. Jā, tu raudi, bet ar to nepietiek. Tu piekrīti visam, ko kāds saka, lai nestrīdētos. Tu pat pieņem visus Imanta un Tamāra ieteikumus. Tā nav Patrīcija, kuru pazīstu, atdot man viņu! - Roberts mani nedaudz sapurināja, lai pamodinātu, - Atgriez man spēcīgo un ietiepīgo Patrīciju, kura vēlas dzīvot, jo viņai ir dēļ kā. Patrīciju, kas pārkāps augstākajam mūrim, lai sasniegtu kāroto.
- Brālīt, es sen vairs neesmu tāda, - iesmejoties teicu, - To lieliski pierāda gadi, ko dzīvoju ar Raiti un pakļāvos viņam.
- Nu tas mūris prasīja vairāk laika kā citi, bet tam taču tu tiki pāri, - brālis aizrādīja, - Tagad tev jātiek pāri arī šim visam.
- Dod man vismaz pāris nedēļas, - lūdzu viņam, - Kad viss būs norimis, kad iespējams tik ļoti vairs nesāpēs.
- Labi, no šīs dienas tev tiek dotas divas nedēļas, lai atgrieztu veco Patrīciju, - brālis ielūkojās kalendārā, - Tātad 27.aprīlī es tev piezvanīšu no Amerikas, un nedomā krāpties, es tāpat dzirdēšu tavā balsī, vai ir atgriezusies mana ietiepīgā māsa.
- Tu nekad nepadodies, - šoreiz es iedunkāju viņu. Biju neizsakāmi pateicīga brālim par šo sarunu, viņš lika man nedaudz pamosties un atgriezties realitātē. Es tiešām pārāk piekāpjos visam tā it kā būtu mierā ar notiekošo. Bet tā taču galīgi nav.
- Māšel, tev zvana telefons, - Roberts norādīja uz mirgojošo ekrānu, sola tālākajā pusē.
- Lai mirgo, - atteicu, pat nepieceļoties. Es zināju, kas zvana. Ja nemaldos, tad tas jau būs piektais zvans pēdējās stundas laikā. Ja viņš domā, ka esmu gatava uzklausīt vēl kādu pārmetumu, tad lai iet dillēs. Es varbūt to būtu gatava uzklausīt pēc pāris nedēļām, kad atgriezīsies vecā Patrīcija, bet ne ātrāk. Man šobrīd nav spēka klausīties to, ko vēl esmu nodarījusi viņam un firmai.
- Kas tev zvana? - brālis painteresējās.
- Neesmu pārliecināta, - teicu, jo es taču tiešām nevarēju būt pārliecināta, ka tas tiešām ir Leons.
- Kristofers, - brālis bija garāks par mani, tāpēc paceļot galvu un ieskatoties ekrānā, viņš redzēja zvanītāja vārdu.
- Ja? - uzreiz uztrūkos un centos paspēt atbildēt zvanam.
- Piedod, man likās, ka zvana kāds cits, - uzreiz atvainojos kaimiņam.
- Tas esmu tikai es, - Kristofers, nedaudz vīlies, teica.
- Priecājos tevi dzirdēt, - uzreiz atteicu, lai viņš vairs neizklausītos tik bēdīgs.
- Kā tev iet? - Kristofers šodien izklausījās nedaudz savāds, bet centos tam nepievērst uzmanību.
- Gatavojos rītdienas bērēm, - klusi teicu, - Ja vien kam tādam ir iespējams sagatavoties, - piebildu.
- Domās rīt būšu ar tevi, - puisis čukstus apsolīja.
- Paldies, ka esi tik labs draugs, - vaļsirdīgi atzinos.
- Patrīcija? - tagad Kristofera balss kļuva pavisam dīvaina.
- Kas noticis? - sirsniņa nedaudz notrīsēja.
- Es visu nedēļas nogali centos noskaidrot patiesību, un man tas izdevās, - kaimiņš nedroši iesāka.
- Kādu patiesību? - uzreiz nesapratu viņu.
- Man izdevās atrast saistību par informācijas noplūdi, - Kristofers iesāka, un nu man bija pilnīgi skaidrs par ko iet runa.
- Tad stāsti to savam priekšniekam! - uzreiz pārtraucu viņu, - Manuprāt, es tev jau teicu, ka mani vairs neinteresē nekas, kas saistīts ar manu iepriekšējo darbu un tā īpašnieku, - manā balsī bija dusmas un niknums, es jutu, ka sāku jau vairāk kliegt kā runāt.
- Viņš ir man blakus, - Kristofers piebilda, sadusmojot mani vēl vairāk.
- Un tu domā, ka mani tas interesē? - es jau kliedzu, - Mani vairs nekas neinteresē! - biju gatava to atkārtot kaut tūkstoš reižu, ja vajadzēs, lai visi sapratu.
- Patrīcija? - šī balss lika manai sirdij salūzt vēl sīkākās daļās kā tā bija līdz šim. Balss plēsa mani uz pušu, liekot sāpēm atgriezties ar jaunu sparu. Kad jau liekas, ka tās norimst, viņš atnāk sapnī, vai piezvana. Es ienīstu tās sāpes, ko spēj izraisīt tikai viens viņa vārds.
Un Kristoferam es ko tādu nepiedošu. Kā viņš varēja iedot klausuli Leonam, zinot manu attieksmi? Būs jāizdomā kaut kas cits saistībā ar dzīvokli, jo satikt nevēlos nevienu no viņiem. Vismaz pagaidām noteikti nevēlos. Un pirms brīža, es viņu vēl nosaucu par savu draugu. Pārsteidzos!
- Tev vēl nav gana? - šķiet, pat visi, kas atradās šobrīd mājā mani sadzirdēja, jo kliedziens bija no visas sirds un dvēseles, bet jau nākamajā mirklī, mans telefons lidoja ozola virzienā, un atsitoties tas sadalījās detaļās, - Pietiek! - caur asarām čukstus piebildu, - Pietiek mani mocīt! - ļāvu, lai brālis mani apskauj un mierina. Viņš saprata, ka šobrīd man nepalīdzēs neviens vārds.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Patricija-68/676231
