http://spoki.tvnet.lv/literatura/Patricija-65/676020
Pārbijusies atvēru acis. Kur es esmu? Kas te notiek? Pagāja vairākas minūtes, līdz aptvēru, ka esmu savā vecajā istabā vectēva mājās.
Ārā spoži spīdēja saule, tomēr tā jau tuvojās apvārsnim, tātad pusdienlaiks noteikti jau sen pagājis. Kāpēc gan mani neviens nepamodināja?
Bļāviens! Man bija jāparunā ar Mariju, bet es aizmigu. Un tur lejā ir Tamāra ar Imantu. Bet tur ir arī mana meitiņa, brālis un Signe. Mēs esam vairumā, viss būs labi. Centos nomierināties un saņemties, lai dotos pie pārējiem.
Sākumā tomēr jāsaved sevi nedaudz kārtībā. Iegāju vannas istabā un noskalojos vēsā dušā. Mana āda tiešām bija palikusi bālāka. Apsolīju sev, ka sākšu ēst un rūpēties par sevi. Meitiņai vajadzīga stipra mamma, un tāda es būšu! Apņēmības pilna, uzvilku melnās sporta bikses un tumši zilo krekliņu. Matus saņēmu nekārtīgā copē. Krāsoties būtu muļķīgi, tāpat es raudu par katru sīkumu, tāpēc tā būtu kosmētikas ķēzīšana.
- Tu izskaties tik labi, cik vien ir iespējams šajā situācijā, - mierināju sevi, pēdējo reizi ielūkojoties spogulī. Vismaz loki zem acīm palikuši mazāki. Miegs man ir nācis tikai par labu.
Dodoties trepju virzienā, dzirdēju balsis. Viņi laikam sēž virtuvē, un visi kaut ko cītīgi pārrunā. Dzirdot rupjo un zemo balsi, kas tik ļoti atgādināja vectēvu, es sapratu, ka tas ir Imants. Pa pieciem gadiem var aizmirst daudz. Ierunājās arī maigāka balss, likās, ka katrs vārds tika izdziedēts. Tik skanīga bija Tamāras balss. Tas lika man atcerēties šūpuļdziesmas, kas tika mums dziedātas bērnībā katru vakaru pirms miega. Gandrīz katru vakaru, jo reizēm Imants vienkārši palasīja kādu grāmatu. Viņi to darīja uz maiņām. To es atceros kā tas būtu noticis tikai vakar.
- Mammīte, - Marija pirmā mani pamanīja, un jau skrēja pretī. Visu skatieni bija piekalti man, kā gaidot, kad tūlīt sākšu bļaut un dusmoties. Esmu pieaudzis cilvēks un spēju sevi savaldīt.
- Sveika, sirsniņ, - paņēmu meitiņu klēpī, jo iekšēji vēlējos viņu sargāt, - Kas šodien pusdienas? - prasīju Marijai.
- Mēs jau vakariņas gatavojam, - meita pārsteigta uzlūkoja mani, - Ir jau gandrīz seši, - tikai tagad pamanīju, cik īsti ir pulkstenis. Nez ko es šonakt darīšu, visu dienu noguļot.
- Un pēc cik ilga laika būs vakariņas, esmu izsalkusi kā vilks un spētu apēst pat tevi, - biedēju Mariju, liekot viņai sajūsmā spiegt.
- Neēd mani, - viņa kliedza, cenšoties mani piekukuļot ar kādu cepumu, - Vakariņas būs gardākas, - Marija solīja.
- Manuprāt, nekas nav gardāks par tevi, - pati nespēju apvaldīt smaidu. Marijas smiekli bija lipīgi, un tie lika pasmaidīt ikvienas, kas atradās telpā.
- Es biju tev uznesusi pusdienas, bet redzot, cik cieši tu guli, neuzdrošinājos tevi modināt, - Signe atvainodamās teica, - Vakariņas būs tikai pēc kādas stundiņas, bet ja vēlies es ātri uzsildīšu pusdienās pagatavoto zupu, - draudzene laipni piedāvāja.
- Es taču pati to varu izdarīt, - mierinoši atteicu, lūkojoties tikai uz viņu. Tamāras un Imanta balsis es biju jau dzirdējusi, tomēr neuzdrošinājos uz viņiem skatīties, nebiju tam gatava. Sākumā jāpaēd, varbūt tad būšu spējīga vismaz sasveicināties ar viņiem.
- Kā pavadīji visu dienu? - jautāju Marijai, jo nevēlējos, lai kāds cits šobrīd ko teiktu, vai prasītu man.
- Es ar Imantu spēlējos laukumiņā, - meitiņas balss bija sajūsmas pilna. Tātad pagaidām viņi abi tika saukti vārdos. Iespējams, Marija joprojām nezināja, kas īsti viņi ir man un Robertam.
- Un, ko vēl tu sadarīji? - turpināju meitiņas izprašņāšanu.
- Ar Tamāru mēs bijām dārzā, salasīt visu salātiem, - Marija lepni stāstīja. Viņai vienmēr paticis piedalīties ēdiena gatavošanā, - Un krusttēvs mani aizveda līdz veikalam, kur varēju izvēlēties jebkuru saldējumu, ko vēlos, - viņa mazliet nedroši piebilda. Es neļāvu Marijai īpaši bieži ēst saldējumu, vismaz pagaidām, kamēr nav pienākusi vasara, tomēr es neaizliedzu to pavisam.
- Man arī ir saldējums? - painteresējos.
- Es tev izvēlējos plombīra saldējumu ar dzērvenēm, - meitiņa uzreiz atteica, - Tev taču tāds garšo? - viņa vēlējās pārliecināties.
- Tas ir viens no maniem mīļākajiem saldējumiem, - piekrītoši pamāju.
- Bērnībā tev visvairāk garšoja šokolādes, - dzirdēju skanīgo Tamāras balsi, bet pat nepaskatījos tās virzienā.
- Gadi izmaina ne tikai izskatu, bet arī dzīves uztveri, - mazliet skarbi atteicu un pirmo reizi paskatījos viņai acīs. Nevēlējos, lai Tamāra domā, ka baidos.
Viņa izskatījās daudz vecāka, kā atceros. Grumbiņas pie acīm bija kļuvušas izteiktākas, un iesirmos matus slēpa gaiši brūnais matu tonis. Varēja redzēt, ka viņa tos regulāri krāso. Acu krāsa bija palikusi nemainīga, tieši tāda pati kā manējā. Viņai bija tikpat tumši brūnas acis un tās izskatījās nožēlas pilnas un padevīgas. Viņa vēlējās vēl, ko piebilst, tomēr dzirdot manu balsi, neturpināja iesākto.
Nebaidījos uzlūkot arī Imantu. Viņš toreiz nebilda ne vārda, ļaujot Tamārai paveikt visu. Viņš manās acīs bija zaudējis visu vīrišķību un cieņu, ko iemantoja bērnībā. Imants matus nekrāsoja. Tie bija sirmi, arī ataudzēto ūsu krāsa bija tieši tāda pati. Nekad nebūtu domājusi, ka ūsas viņam piestāv, viņš tām nekad neļāva ataugt. Arī Imants tikai klusēja, nopētot mani. Viņš pat necentās neko teikt, jo zināja, ka nekas neatgriezīs atpakaļ pagātni.
- Mēs sazvanījām visus radus, - brālis iejaucās sarunā, saprotot manu nostāju, - Tie kuriem tālāk jābrauc, būs jau pirmdien vakarā, bet pārējie otrdien no rīta, - Robertam bija izdevies pievērst sev visu manu uzmanību, - Sazvanījām arī mācītāju. Norunājām, ka izvadīšana sāksies vienpadsmitos. Rīt mums jāaizbrauc uz baznīcu, viņš vēlas parunāt ar katru, lai noskaidrotu mūsu spilgtākās atmiņas, kas sasitās ar vectēvu un viņa dzīvi.
- Cikos mums rīt jābrauc? - vēlējos zināt.
- Deviņos sāksies svētdienas mise, pēc tam viņš mūs gaidīs, - Roberts paskaidroja.
- Es labprāt aizbrauktu jau uz pašu dievkalpojumu, - atzinos, - Sen neesmu bijusi baznīcā, - klusi piebildu.
- Tad izlemts, - brālis uzreiz atteica, - Rīt ceļamies astoņos, lai deviņos būtu jau baznīcā, - viņš jau visu domās saplānoja.
- Man arī būs jābrauc? - Marija visu laiku bija cītīgi klausījusies mūsu sarunā, tāpēc tagad jautājoši uzlūkoja gan mani, gan brāli.
- Tu nevēlies? - Roberts uzdeva pretjautājumu.
- Es nezinu, - meitiņa palika pavisam domīga, - Es padomāšu, - viņa nopietni piebilda. Šis mazais cilvēciņš deva man spēku un iedvesmu. Viņa vēlējās būt pieaugusi, un izteikt savu viedokli, viņa vēlējās, pati izdarīt savu izvēli, tāpēc es nespēju iebilst. Ja jau Marija vēlas padomāt, tad dosim viņai tik daudz laika, cik vajadzēs.
- Kad izdomāsi, tad pateiksi arī man? - jautāju viņai tikpat nopietni.
- Jā, - Marija atteica, un pieliekot pirkstu pie lūpām, iegrima dziļās pārdomās. Meitiņa soļoja no virtuves uz istabu un atpakaļ, kā apsverot visus par un pret.
Mums atlika tikai gaidīt, kad vissvarīgākais cilvēciņš šajā mājā, veiks savu izvēli.
- Es braukšu tad, - Marija bija izlēmusi, un pievērsa visiem savu uzmanību, - Ja drīkstēšu sēdēt Imanta un Tamāras mašīnā, - meitiņa paziņoja, pārsteidzot mani. Nezināju kā reaģēt. Tas nebija tas, ko vēlējos dzirdēt no sava bērna, tomēr es nevēlējos arī viņai to kategoriski liegt.
- Bet atpakaļ tu brauksi ar mums, - šajā situācijā atradu kompromisu.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Patricija-67/676133
