http://spoki.tvnet.lv/literatura/Patricija-63/675868
- Māšel, - Roberts cieši mani apskāva. Ļāvu asarām vaļu, un nemaz necentos tās apturēt, - Es atbraucu ar pirmo reisu, kas bija pieejams, - viņš paskaidroja.
- Es zinu, - turpināju šņukstēt uz viņa pleca, - Man ir tik grūti, tomēr Marijas klātbūtnē cenšos būt stipra, - paskaidroju.
- Tagad tu varēsi būt vāja, - brālis mani iedrošināja, - Signe solīja pieskatīt Mariju, un ļaut mums nokārtot visu ar bērēm saistīto.
- Kur viņa ir? - pacēlu galvu, bet uzreiz nemanīju draudzeni.
- Viņa aizgāja uzmeklēt Mariju, - Roberts paskaidroja, - Bet mēs varētu aiziet līdz ozolam. Man ir aizdomas, ka tu ar nevienu neesi tā īsti izrunājusies, - brālis noraizējies teica.
- Tev taisnība, - piekrītoši pamāju, - Jau kopš atbraukšanas vēlējos aiziet līdz kokam, bet tā arī nesanāca. Vēlējos izstaigāt sākumā māju.
- Daudz atmiņu, - brālis ar skatienu pārbrauca istabai. Arī viņš noteikti atceras kaut ko no mūsu dzīves šeit, - Daudz patīkamu atmiņu, - viņš izlaboja sacīto.
- Kā tu pats jūties? - ejot ozola virzienā pajautāju.
- Man ir tāda nereāla sajūta, - Roberts atteica, - Es laikam līdz galam neesmu aptvēris to, ka Alfrēda vēl nav, - viņš paskaidroja, - Tev gan noteikti ir savādāk.
- Vienā brīdī es runāju ar viņu, un viņa sirds pukstēja, bet jau nākošajā man vajadzēja atvadīties, - klusi atzinos, - Es nezinu vai izturēšu bēres. Pārāk sāpīgi.
- Kur ir Leons? Kāpēc viņš nav ar tevi? - nebiju vēl brālim paspējusi izstāstīt par strīdu ar Leonu. Tā tomēr nebija telefona saruna.
- Viņš ir mana pagātne, - stingri atteicu, pēkšņi man nācās atcerēties visus viņa apvainojumus, un tie man lika palikt tikai niknākai, - Un nemaz nedomā viņam atklāt, kur es atrodos. Viņš nekad nav zinājis vectēva adresi, un nedrīkst to uzzināt.
- Kas starp jums notika? - Roberts izklausījās apjucis.
- Viss beidzies, - īsi atteicu, - Un šī tēma ir tabu šajā mājā. Es vairs neatgriezīšos Rīgā. Esmu nolēmusi palikt tepat, - piebildu.
- Tu paliksi vectēva mājās? - es arvien vairāk pārsteidzu brāli.
- Tā esmu nolēmusi, - teicu, - Es vairs nevēlos saistīt savu dzīvi ar Rīgu, un tur esošajiem cilvēkiem, - skumīgi atteicu.
- Es nezinu, kas starp jums notika, - Roberts noteica, - Bet es apsolu klusēt, - viņš mani nomierināja, jo zināju, ka brālis klusēs.
- Mums jāpaziņo visiem radiem, - pievērsos aktuālākam jautājumam, - Es vēl nevienam neesmu teikusi. Nespēju paņemt telefonu rokā un zvanīt, - atzinos.
- Tad mēs abi kopā sazvanīsim visus, - brālis apņēmīgi teica.
- Jāpiezvana arī Imantam un Tamārai, - negribīgi piemetināju.
- Es to izdarīšu, - Roberts uzņēmās visgrūtāko, jo zināja, ka es nevēlos ar viņiem runāt, - Piezvanīšu pēc mūsu sarunas, - viņš piemetināja.
- Paldies, - pateicos brālim, - Kad mēs rīkosim bēres? - man aizlūza balss, uzdodot šo jautājumu.
- Jārīko nākamās nedēļas laikā, domāju, ka kaut kad nedēļas sākumā, - Roberts sprieda, - Ko tu saki par otrdienu? - brālis ierosināja.
- Otrdiena derēs, - patiesībā man bija vienalga kurā dienā, atvadīties tāpat būs grūti, - Mums ir četras dienas, lai sarunātu ar bēru rīkotājiem un galdu klājējiem. Domāju, ka bēru mielastu taisīsim tepat vectēva mājā, - klusi ieminējos.
- Alfrēds to noteikti būtu vēlējies, - brālis uzlika man roku uz pleca, un mēs abi apsēdāmies uz soliņa, - Jāatrod viņa labākais uzvalks, ko aizvest uz morgu, tur taču viss ir sarunāts? - viņš vēl nebija informēts par to, ko biju paspējusi nokārtot.
- Es jau vakar vakarā sazvanīju viņus, jo vectēva ķermeni solīja atvest šodien no rīta, - atteicu, - Viņi man jau no rīta zvanīja, un izstāstīja visu, kas nepieciešams. Neesmu vēl tikusi līdz vectēva istabai, bet uzvalks noteikti ir tajā.
- Vēlāk mums būs jāaizbrauc līdz turienei, - brālis centās būt stiprs.
- Būs gan, - piekrītoši pamāju.
Sāka zvanīt mans telefons, un ieraugot Kristofera vārdu, es atvainojos brālim, lai noietu malā un parunātos ar viņu.
- Kur tu esi pazudusi? - puisis izklausījās noraizējies, - Dzīvoklī tevis nav jau otro dienu, - viņš piebilda. Biju pavisam aizmirsusi brīdināt kaimiņus par aizbraukšanu, gribēju pazust pēc iespējas klusāk un mierīgāk.
- Vectēvs vakar nomira, - paskaidroju viņam, - Esmu atgriezusies laukos.
- Izsaku līdzjūtību, - kaimiņš uzreiz atteica, - Tev vajadzēja pateikt, es būtu tevi aizvedis, - Kristofers laipni piedāvāja.
- Ar mani viss ir kārtībā, - centos novirzīt domas, - Man vajadzēs lūgt tavu palīdzību, - pēkšņi vēlējos, lai viņš izdara ko tādu, ko iepriekš neiedomājos, - Pieskati manu dzīvokli, - lūdzu, - Signe pēc bērēm aizvedīs tev atslēgas, ieej tur reizēm apliet puķes, lai tās nenovīst, kamēr esmu prom.
- Kad tu plāno atgriezties? - Kristofera balsī dzirdēju nojautu par to, ko vēlos teikt, - Tu vispār plāno atgriezties?
- Līdz mēneša beigām centīšos izvākties, lai īpašnieks var izīrēt dzīvokli kādam citam, - atzinos, - Es vairs Rīgā pati neatgriezīšos, - nebija vajadzības melot, tāpat viņš drīz to uzzinās.
- Un darbs? - lai gan viņš nojauta, ka tā būs, tomēr pārsteigums neizpalika.
- Kāds darbs? - ironiski iesmējos, - Manuprāt, esmu jau atlaista. Ja tas vēl nav noticis, tad pati aiziešu, - piebildu.
- Mums jūs pietrūks, - Kristofers atzinās, - Gan man, gan Reksim.
- Kad iedzīvošos šeit, tad noteikti uzaicināšu ciemos, - apsolīju, - Bet pagaidām es nevēlos, lai kāds zina, kur īsti atrodos.
- Tu negribi, lai Leons uzzina? - Kristofers nolasīja manas domas.
- Šaubos, ka viņam tas vairs interesē, - balss jau atkal aizlūza, - Mani vairs noteikti neinteresē nekas, kas saistīts ar viņu, - cerēju, ka Kristofers nedzird melus manā balsī. Lai kā es centos par viņu nedomāt, man tas neizdevās visai labi.
- Patrīcija? - Kristofers klusi iesāka.
- Nu? - mudināju viņu runāt tālāk.
- Turies! - puisis man novēlēja, - Es zinu, ka tev tagad ir grūti, bet laiks dziedē visas brūces, - viņš centās uzmundrināt mani.
- Es ceru, ka tā, - pateicos viņam par zvanu, un noliku klausuli, lai atgrieztos pie brāļa.
- Kamēr tu runāji pa telefonu, es sazvanīju Imantu, - Roberts vainīgi paskatījās uz mani, - Viņš uzstāja, ka jau rīt ieradīsies šeit, lai palīdzētu organizēt tēva bēres, - brālis piebilda.
- Tieši to man vēl vajadzēja, - ironiski teicu, - Zinu, ka viņiem ir tādas tiesības, bet varēja nedaudz padomāt par mums, kas viņus ne visai vēlas satikt, kur nu vēl dzīvot trīs dienas zem viena jumta.
- Māja ir liela, gan jau tev izdosies izvairīties no viņiem, - brālis mani uzmundrināja, - Mums visiem tas izdosies.
- Viņi nekad dzīvē nav satikuši Mariju, - klusi piebildu, - Un Marijai es neesmu tā īsti stāstījusi par viņiem, - atzinos, - Tava krustmeita ir pārāk ziņkārīga, lai necenstos iepazīt viņus abus, un no tā man ir visvairāk bail.
- Viss būs labi, - Roberts mani apskāva, - Arī viņi noteikti saprot, ka mēs nevēlamies šo satikšanos, tomēr vectēva dēļ mums jāpacenšas. Viņš nekad nezaudēja kontaktus ar savu dēlu un vedeklu.
- Tātad rīt sāksies īsta jautrība, - negribīgi teicu.
- Varam to saukt arī tā, - Roberts nedaudz iesmējās.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Patricija-65/676020
