http://spoki.tvnet.lv/literatura/Patricija-58/675576
Kafija man palīdzēja. Pārskatot visus Leona sūtītos dokumentus, pielaboju to, kas, manuprāt, nebija korekti un nosūtīju Leonam atpakaļ. Ceru, ka viņam noderēs mani ieteikumi. Viņš bija pretimnākošs un ļāva man nebūt darbā, tāpēc jutu pienākumu darīt visu, lai palīdzētu viņam.
- Reksi, laiks ķerties pie tualetes, - saviebjot degunu teicu. Arī Reksis nedaudz savieba savu purniņu, tāpēc man nācās iesmieties, - Tu mani saproti labāk, nekā es domāju, - sabužināju suņuku, un viņš izslēja savu vēderu, prasot vēl.
Tualetei man nevajadzēja tik daudz laika kā lielajai istabai, tomēr arī pusstundā to nevarēja paveikt. Mazākā maisiņā savācu visus izsmēķus, un kārtīgi to nosēju, lai nejustu pretīgo smaku. Arī podu nolēju ar dezinfekcijas līdzekli, jo nezināju, kas uz tā ir sēdējis. Šī neziņa lika nelabumam kāpt man kaklā.
Sapūšot vēl atsvaidzinošo līdzekli, te tiešām atkal izskatījās labi. Pēc vairāk kā stundas, tualete izskatījās kā jauna. Ne miņas no nesenās uzdzīves.
Iepriekš nebiju iegājusi vannas istabā. Tagad ieejot, uzreiz skrēju atpakaļ uz tualeti, un atstāju tur savas brokastis. Nezināju kā saņemties, lai atgrieztos vannas istabā, kur iepriekš visi, kas izklaidējās manā dzīvoklī, atbrīvojās no savu kuņģu saturiem. Es varēju novākt aiz sevis vai aiz meitiņas, kad viņa slimoja, bet ne jau aiz kaut kādiem idiotiem, kas dzēruši un izklaidējušies manā dzīvoklī.
Paņemot lakatu, aizsēju to priekšā mutei un degunam. Ceru, ka vismaz nedaudz tas palīdzēs nesajust smaku, kas tur valdīja. Žēl, ka vannas istabā nav loga, tas noteikti noderētu, lai ātrāk atbrīvotos no šī aromāta.
Divu stundu laikā, biju savākusi visus vēmekļus un izmazgājusi katru mazāko vannas istabas stūrīti. Visus dvieļus uzreiz sametu vaļas mašīnā, pat ja tie neizskatījās netīri. Es taču nezināju, kas ar tiem darīts, un kas tajos slaucījis savas mutes. Labāk laikam to nemaz nezināt, lai atkal nepaliktu slikti.
Pulkstenis bija gandrīz trīs, kad biju tikusi galā ar vannas istabu. Man vēl bija stunda laika līdz Leona atbraukšanai. Tātad man ir vēl laiks vismaz iesākt virtuves uzkopšanu. Kamēr ir enerģija, nevēlos to neizmantot.
Ar slotu uzslaucīju grīdu, lai nevajadzētu staigāt pa lauskām, kas to klāja. Man laikam vajadzēs doties uz kādu trauku veikalu, jo šobrīd to ir vismaz uz pusi mazāk, kā bija. Jānomazgā pārējie, lai precīzi zinu, kas man vēl ir, un kā vairs nav.
- Kāpēc tu neieslēdzies? - sabijos, izdzirdot Leona balsi, - Tev nav mācība pēc notikušā? - viņš izskatījās noraizējies. Es pat sapratu pārmetumu viņa balsī. No manas puses nebija prātīgi atstāt durvis vaļā, jo es taču vairs nezināju, ko gaidīt no Raita.
- Piedod, - nomazgāju pēdējos galda darbarīkus un noslaucīju rokas, lai dotos apskaut savu nervozo vīrieti, - Es aizmirsu.
- Man negribētos, lai ar tevi notiek kas slikts, - Leons čukstus piebilda un ievilka mani savā apskāvienā, - Te izskatās daudz labāk, - viņš novērtēja manis paveikto.
- Virtuvē vēl daudz darāmā, - palūkojos apkārt. Šobrīd tikai grīda bija nedaudz tīrāka un trauki nomazgāti. Galds bija nekārtīgs un ledusskapī nemaz nebiju vēl ielūkojusies, visticamāk pārsteigumi arī tur vēl sagaidāmi.
- Bet istaba un koridors izskatās satriecoši, - Leons mani slavēja.
- Arī tualete un vannas istaba, - piebildu, - Tur bija vistrakāk, - atzinos.
- Brauksim uz slimnīcu? - Leons jautāja.
- Jā, šodienai darba būs gana, - palūkojoties apkārt noteicu, - Rīt noteikti pabeigšu, ja vien neesmu tev darbā vajadzīga vairāk nekā šeit, - jautājoši uzlūkoju viņu.
- Rīt no rīta brauksim tāpat kā šorīt, - Leons atteica, - Bet tagad taisies, lai varam braukt. Kristofers jau Reksi paņēma un izveda pastaigāties, - redzot, ka lūkojos pēc suņuka, Leons piebilda.
- Man tikai jāuzvelk jaka, - devos jau uz koridoru tai pakaļ.
Ceļā uz slimnīcu gandrīz aizmigu. Nemaz nenojautu, ka dzīvokļa savešana kārtībā mani tik ļoti nogurdinājusi.
- Mīļā, esam klāt, - Leons man maigi piebikstīja, kad bija jau atradis stāvlaukumā vietu, - Varbūt tev labāk doties mājās pagulēt? - viņš ierunājās.
- Nē, - plaši atvēru acis, dzenot prom miegu, - Man jāsatiek vectēvs un jāparunā ar viņa ārstiem, - paskaidroju.
- Nu, tad ejam, - Leons man pasniedza roku un palīdzēja tikt ārā no mašīnas.
Vectēvs joprojām gulēja. Viņš jau tā izskatās trešo dienu, tomēr šodien mazliet labāk. Zilumi lēnām nozūd, vismaz mazākie no tiem. Lielie paliek dzeltenīgi, un cerams arī tie drīz nozudīs pavisam.
- Sveiks, Alfrēd, - uzrunāju viņu tā, kā vectēvam patīk, - Šodien kārtoju savu dzīvokli. Tas izskatās gandrīz tikpat labi kā kādreiz, - vēlējos viņam to visu pastāstīt, - Marija ļoti vēlas tevi apciemot. Tu taču neiebilsti, ka rīt atvedīšu viņu pie tevis? - viņš neiebilda. Pēdējās dienās viņš nekam neiebilda, un pat nepakustējās, lai protestētu. Jau sāku aprast pie šāda vectēva stāvokļa. Ja vien viņš dotu kaut nelielu mājienu, ka viss ir labi. Man jāzina, ka ar viņu viss kārtībā, lai cerība nezustu, - Cik ilgi tu vēl domā mani mocīt? - uzdevu tiešu jautājumu, - Cik ilgi tu vēl plāno tik mierīgi gulēt, kamēr es te lēnām jūku prātā? - piegāju un aizskāru viņa roku. Aparāti nebeidza pīkstēt, jau džinkstot man ausīs, - Tie tiešām spēj būt tikpat kaitinoši kā tu, - caur asarām izgrūdu.
- Es atvainojos, - mūs iztraucēja vectēva ārsts, - Man atnākt vēlāk? - viņš līdzjūtīgi pajautāja, saprotot, ka ir iztraucējis.
- Nē, viss kārtībā, - uzreiz atteicu, - Es tieši vēlējos arī ar jums parunāt.
- Jūs jau noteikti redzat pati, ka nav nekādu izmaiņu, - ārsts lēnām uzsāka sarunu.
- Redzu gan, - piekrītoši pamāju. Man kāpa kamols kaklā, saprotot, ka nekas nemainās un ārsts neizskatās tā, ka nācis mani iepriecināt.
- Mēs ceram, ka viņš tuvākajā laikā modīsies, - dakteris atklāti teica, - Mēs uztraucamies par to, kā koma ietekmēs viņa kustības un runas spējas, - beidzot ārsts teica vairāk, par ierasto, kaut gan tas nemaz nelikās mierinoši, - Smadzeņu darbība jau tagad izskatās traucēta, - viņš klusi piebilda.
- Tas nozīmē, ka vectēvs noteikti vairs nebūs tāds kā pirms avārijas? - jautāju, lai pārliecināts.
- Noteikti nebūs, - ārsts atklāti atbildēja, - Man likās, ka jums tas ir jāzina, - viņš līdzjūtīgi uzlūkoja mani.
- Paldies, jums par atklātību, - pateicos, un cerēju, ka viņš dosies prom. Man vajadzēja vēl laiku, ko pavadīt divatā ar Alfrēdu. Man vajadzēja viņu sarāt, un pateikt visu, ko domāju. Lai viņš nemaz necer, ka varēs turpināt mierīgi gulēt, un likt man tā raizēties. Ja vajadzēs, tad iekaustīšu viņu.
- Uz tikšanos, - ārsts atvadījās un devās prom, atstājot mani divatā ar vectēvu.
- Tu dzirdēji, ko viņš teica? - uzrunāju Alfrēdu, - Pietiek gulēt, un laiks doties prom. Tu taču gribi atgriezties pie savām cūkām un vistām, - atgādināju viņam par mājām, tomēr tas nelīdzēja. Viņš joprojām nekustīgi gulēja, ļaujot aparātiem elpot viņa vietā.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Patricija-60/675725
