http://spoki.tvnet.lv/literatura/Patricija-12/669834
Braucot mašīnā, uztraukums par vakaru tikai palielinājās. Es baidījos izgāzties vai pievilt priekšnieku. Viņš tomēr man uzticas, ja ņem līdzi uz šādu pasākumu. Viņš noteikti tic, ka es tikšu ar visu galā, un spēšu veiksmīgi sarunāties ar citiem. Bet man taču tas galīgi nepadodas.
Labi, es varu brīvi un nepiespiesti sarunāties ar draugiem. Viņu priekšā man nav bail pateikt kaut ko aplamu, jo, ja arī tā būs, tad mēs kopīgi pasmiesimies.
Arī šī rīta tikšanās bija salīdzinoši vienkārša. Tur es zināju konkrētas lietas, par kurām jārunā, un biju iepriekš labi sagatavojusies. Šādos banketos sarunas var būt par jebko un jebkuru. Ar mani var runāt gan par laikapstākļiem, gan vēsturiskiem kariem. Es gan ceru, ka sarunas vairāk būs tikai par biznesu, un es tikšu uzskatīta kā viena no visiem, nevis kā nezinātāja, kas paņemta vienkārši līdzi.
- Tu esi par kaut ko ļoti aizdomājusies, - Leons maigi pieskārās mani rokai, lai pievērstu savu uzmanību. Ja arī viņš pirms tam ko teica, es tiešām tos nedzirdēju. Šis pieskāriens lika man sarauties, un pievilkt roku tuvāk klāt.
- Es nekad neesmu bijusi šādos pasākumos, - klusi atteicu, - Tāpēc man ir nedaudz bail.
- Tev nav no kā baidīties, - viņa balss bija stingra un pārliecināta, - Es tev būšu blakus, un neļaušu nevienam aizskart tevi.
- Ne jau par to es baidos, - atzinos viņam, - Man bail, ka nespēšu izteikties un apkaunošu tevi.
- Arī par to tev nav jāuztraucas, - Leons uz mirkli novērsās no ceļa, lai paskatītos uz mani, - Šodien no rīta tu man pierādīji, ka spēj ļoti labi tikt ar visu galā. Tu biji daudz labāk sagatavojusies kā es. Es viens nebūtu viņus pārliecinājis. Atceries, ka, tieši pateicoties tev, mums ir šis līgums.
- Tu to saki, lai mierinātu mani? - viņš nebija mani pārliecinājis.
- Man liekas, ka mēs kopā strādājam jau pietiekoši sen, lai tu zinātu, ka ar komplimentiem es nebārstos. Un es nekad neteikšu neko tādu, ko patiesi nedomātu, - šiem vārdiem nebija iespējams neticēt. Mēs tiešām strādājam kopā jau pietiekami sen, lai būtu iepazinuši viens otru tik labi, cik var iepazīt viens otru cilvēki, kas strādā kopā.
- Piedod, - vēlējos atvainoties par savām šaubām. Viņam tomēr bija taisnība, - Un paldies par labajiem vārdiem, - klusi piemetināju.
- Ceru, ka uztraukums ir pazudis, un tagad viss atkal ir kārtībā, - Leons vēlreiz paskatījās uz mani, un es pasmaidīju viņam, lai pārliecinātu, ka man ir kļuvis labāk, - Mēs esam klāt, - viņš piebilda, apstājoties pie kāda viesu nama.
Ēka bija divos stāvos. Visos logos dega gaisma, un aiz aizkariem varēja redzēt cilvēku siluetus. Arī no ārpuses ēka bija izgaismota, un šajā pievakarē izskatījās brīnišķīga.
Palūkojoties apkārt, redzēju tikai kokus. Tuvumā nevienas citas ēkas nebija. Ieskatoties kārtīgāk, redzēju, ka netālu atrodas kāda upe. Zinot virzienu, kurā braucām un nojaušot aptuvenos ceļus, es sapratu, ka tā noteikti ir Daugava, kaut gan pagaidām man nebija īsti skaidrs, kur tieši kartē skatoties, mēs atrodamies.
- Tu nāksi? - Leons jau bija atvēris durvis, un pasniedza man roku, lai palīdzētu izkāpt no mašīnas. Pateicīgi pieņēmu šo viņa žestu.
Nespēju beigt apbrīnot skaisto ēku. Tās ārpuse bija veidota no koka un akmens. Līdz pirmajiem logiem bija laukakmeņu siena, tālāk koka. Arī ieejas durvis bija taisītas no ozola. Tās izskatījās smagas un izturīgas. Pie durvīm mūs sagaidīja šveicars. Nebija jāparāda pat ielūgumi, ja arī tādi bija, viņš acīmredzami atpazina Leonu.
- Labvakar, Ķēniņa jaunskungs, - šveicars sveicināja manu priekšnieku.
- Sveiks, - Leons ar smaidu atbildēja. Varēja redzēt, ka viņi ir pazīstami, un šī noteikti nav viņu pirmā tikšanās reize, - Mans tēvs jau ir ieradies?
- Ir gan, - abi vīrieši paspieda viens otram roku, pirms runāja tālāk, - Viņš jau vairākas reizes ir iznācis ārpusē, lai paskatītos, vai neesi ieradies. Šķiet, viņš tevi ļoti gaida, - šveicars čukstus teica, kā baidoties, ka Leona tēvs jebkurā brīdī var atkal iznākt ārpusē.
- Gan jau viņš atkal ir atradis kādu sievieti, kas ir kā radīta man, - ironija skanēja katrā Leona izteiktajā vārdā, - Kad viņš sapratīs, ka esmu pats pietiekami liels vīrietis, lai atrastu sev draudzeni?
- Viņš tomēr ir tavs tēvs, - šveicars atgādināja.
- Neticu, ka visiem ir tādi tēvi, - Leons iesmējās, bet uzreiz aprāvās, jo durvīs parādījās kāds vīrietis.
Šis vīrietis varētu būt ap sešdesmit gadiem vecs. Viņa mati bija jau sirmi, tāpat kā bārda, kas piedeva tikai skarbumu šī cilvēka sejas izteiksmei. Viņš nopietni nopētīja te Leonu, te šveicaru. Beidzot viņš uzlūkoja arī mani. Tajā brīdī likās, ka viņš ir rentgena aparāts un noskenē mani no galvas līdz kājām.
- Man jau likās, ka tu nemaz neieradīsies, - vīrieša balss bija rupja un piesmakusi.
- Tēvs, ir taču piektdienas vakars un tu zini kādi sastrēgumi šajā laikā ir Rīgā, - Leons mierīgi atteica, - Starp citu, vēlos tevi iepazīstināt ar savu brīnišķīgo pavadoni, - priekšnieks pievērsa atkal sava tēva skatienu man. Kļuva mazliet neomulīgi.
- Esmu Jānis Ķēniņš, - Leona tēvs pat negaidīja, kad dēls iepazīstinās, sniedzot pats man roku pretī. Varēja just, ka viņam patīk būt galvenajam visā un visur.
- Mani sauc Patrīcija Riekstiņa, - nesamulstot atteicu.
- Mana pavadone un labā roka, - Leons mani papildināja, pārsteidzot ar saviem vārdiem.
- Ko tādu dzirdu no tevis pirmo reizi, - Jānis nomurmināja, un, atverot durvis, aicināja mūs abus iekšā.
- Tu esi lieliska, - Leons klusi iečukstēja man ausī, kad palīdzēja novilkt mēteli, - Un izskaties satriecoši, - viņš vēlreiz novērtēja mani, kad mētelis tika nodots garderobē.
- Tavs tēvs izskatās stingrs un nopietns cilvēks, - izteicu savu viedokli, jo tiklīdz mēs iegājām iekšā, Jānis staltu stāju devās pie pārējiem banketa dalībniekiem.
- Viņš tāds ir, ne tikai izskatās, - Leons smagi nopūšoties atteica. Uz brīdi viņš par kaut ko aizdomājās, bet tas bija tikai uz īsu mirkli. Priekšnieks ātri atkal pieslēdzās šim brīdim, un pasniedza man savu elkoni, lai varu pie tā pieķerties, - Kā tu šobrīd jūties?
- Liekas, ka viss būs labi, - pasmaidīju. Blakus šim vīrietim jutos droši. Zināju, ka viņš tiešām mani aizsargās, to pierādīja saruna ārpusē, un viņa vārdi, iepazīstinot mani ar savu tēvu.
Leons ne mirkli mani nepameta vienu. Viņš iepazīstināja mani ar ikvienu cilvēku, kas atradās lielajā zālē.
Zāle bija milzīga. Tās griesti bija vismaz trīs metrus augsti, un tos rotāja divas lielas un veclaicīgas lustras. Šīs telpas aura bija senatnīga, lai gan no ārpuses nams likās celts nesen. Ja no vienas puses, logi likās ne visai lieli, tad uz Daugavas pusi tie bija pa visu sienu, kas ļāva apbrīnot pasakaino skatu. Ārā palika arvien tumšāks, tomēr neliela taciņa uz upi bija gaiši izgaismota, tāpēc varēja pamanīt, ka pie upes ir uzcelta lapenīte, uz kuru šovakar centīšos tikt. Es vienmēr centos izbaudīt dabu, ja tiku ārpus pilsētas. Man pietiktu tikai ar piecām minūtēm, lai sajustos vēl labāk kā šobrīd jau jūtos.
Šajā telpā bija iespējams tikt pie uzkodām un dzērieniem. Pamanīja, ka vienas no durvīm ved uz telpu, kurā uzklāti galdi, kur noteikti tiks pasniegti siltie ēdieni. Tā gan bija nedaudz mazāka, tomēr ieturēta tādā pat stilā kā šī.
Sarunas risinājās jau vairāk kā stundu, un es lēnām centos pieveikt savu šampanieša glāzi. Baidījos iedzert par daudz un noreibt. Es nebiju ēdusi kopš pusdienām, kuras ieturēju kopā ar Leonu, tātad alkohols varētu iedarboties ātrāk nekā es vēlētos.
- Leon, kā es priecājos tevi satikt, - mums tuvojās slaida blondīne. Viņai mugurā bija tumši sarkana kleita, kas viegli plīvoja, uz katra viņas soļa. Viņa izskatījās satriecoši un neatkārtojami skaisti. Neticu, ka uz pasaules kaut viens vīrietis spētu viņai pretoties.
- Sveika, - Leons klusi atteica. Jutu kā viņa ķermenis sastingst, kad šī sieviete tuvojās arvien tuvāk.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Patricija-14/670132
