http://spoki.tvnet.lv/literatura/Patricija-11/669740
Pagatavoju melnu kafiju Signei, kaut gan viņa nemaz nelūdza, jo nu visu viņas uzmanību piesaistīja tikai Kristofers. Es cerēju, ka šovakar arī Marijai tiks veltīta kaut daļa viņas uzmanības, un man nenāksies nožēlot, ka sarunāju draudzeni pieskatīt meitiņu.
Bija jau desmit minūtes pāri pieciem, kad beidzot kafijas bija izdzertas, un es jautājoši uzlūkoju Signi. Viņa uzreiz manu skatienu neievēroja, te palīgā nāca Marija, kuras pacietība arī lēnām zuda.
- Kad mēs mammīti pucēsim? - viņa jautāja, pieejot pie Signes.
- Tieši tagad, - Signe uzreiz atteica, un pievērsās man ar savu pētošo skatienu.
- Urā! - meitiņa bija patiesi priecīga, ka beidzot ir sagaidījusi brīdi, kad varēs sapucēt mani.
- Kur tad tu šovakar īsti dosies? - Kristofers iejautājās, kad Signe bija sākusi mani krāsot.
- Priekšnieks mani uzaicināja uz banketu, - atteicu.
Acis man bija aizvērtas, un es sāku atslābināties. Bija patīkami, ka kāds čubinās ap mani. Šobrīd to darīja divas visforšākās meitenes.
- Tad jau tev svarīgs vakars, - kaimiņš sprieda, turpinot sarunu.
- Es ceru, ka šis vakars palīdzēs nodibināt jaunus kontaktus, - atzinos, - Starp citu, es ar viņu parunāju arī par tevi, - nedaudz pārtraucu Signes iesāktos darbus, un paskatījos uz Kristoferu, - Tu pirmdien varēsi atnākt uz ofisu, satikt Leonu?
- Jau tik ātri? - Kristofers bija manāmi pārsteigts.
- Viņam laikam joprojām nav izdevies atrast nevienu, kas varētu tikt galā ar plānoto, - paraustot plecus atteicu, un ļāvos atkal Signes un Marijas rokām.
- Nu tad es būšu, - puisis piekrītoši atteica.
Kad biju uzkrāsota, meitenes ķērās pie maniem matiem. Es izteicu vēlēšanos tos pacelt uz augšu, un Signe meistarīgi visu izdarīja. Es gan vēl neredzēju sevi spogulī, tomēr juta, ka viss būs lieliski. Tam palīdzēja noticēt arī meitiņas apbrīnas pilnais skatiens.
- Tagad vēl neskaties spogulī, - Signe lūdza, - Aizej pārvelc guļamistabā kleitu, jo tur tev nav spoguļa, un tad varēsi paskatīties kopējo rezultātu, - paskatoties draudzenes acīs, nespēju viņai iebilst.
Es tikai varēju iztēloties kā izskatos no malas. Varēju jau apskatīt savu atspulgu logā, tomēr noturējos, lai pašai būtu pārsteigums. Ceru tikai, ka patīkams.
- Būs labi? - iznākot no guļamistabas, pievērsu visu apkārtesošo uzmanību.
- Tu esi kā princese! – meitiņa iesaucās, un skrēja man pretī, lai apskautu mani.
- Paldies mazulīt, - ļāvos viņas apskāvienam.
- Tu tiešām izskaties lieliski, - Signe izteica savas domas.
- Vienreizēji, - Kristofers klusi piebilda, nopētot mani.
- Paldies, jums visiem, bet es labprāt pati sevi arī ieraudzītu, - atteicu, virzoties koridora virzienā, lai beidzot redzētu savu atspulgu.
Man vairs nebija daudz laika līdz ieradīsies Leons, tāpēc, ja man nepatiks mans izskats, tad es nebūšu gatava nekur iet. Šī doma biedēja mani.
Ieejot koridorā un ieslēdzot gaismu, es pat aizvēru acis. Iekšēji bija neizsakāmi liels satraukums. Neatceros pēdējo reizi, kad tā gatavojos uz kādu pasākumu. Tas man bija kas jauns.
Bailīgi atvēru acis un neticot lūkojos spogulī. Kas bija tā svešā, simpātiskā sieviete, kura šobrīd man raudzījās pretī? Viņa bija skaista un neredzēta. Protams, acīs viņai trūka pārliecības par to, ka viņa spēj visu, tomēr kaut kur dvēseles dziļumos šīs sajūtas bija manāmas.
- Mammīt, tev patīk? - Marija gaidīja, kad beigšu klusēt, un kaut ko teikšu.
Es vēlreiz palūkojos uz sevi. Melnā kleitiņa bija apspīlēta ap krūtīm, izceļot tās vairāk kā parasti. Un tā noslēpa visu, ko es nevēlējos rādīt. Zilās krelles bija kā odziņa šim tērpam, tāpat kā pieskaņotās kurpes. Priecājos, ka ārā sniegs praktiski jau nokusis, tāpēc varēšu doties šajos apavos, nebūs jāvelk zābaki.
- Mammīt, tu dzirdi? - meitiņa kļuva nepacietīga.
- Man ļoti patīk, - smaidot pagriezos pret savu princesīti, - Es jūtos ļoti skaista.
- Bet tu jau arī tāda esi, - Marija atteica. Viņas balstiņā skanēja pārsteigums, ka esmu tik izbrīnīta. Likās, ka viņai tas ir pašsaprotami, ka es tāda vienmēr esmu bijusi.
- Paldies, jums abām, - iedevu slapju buču uz vaiga sākumā Marijai, tad atgriezos viesistabā un iedevu tikpat slapju buču Signei kā pateicību.
- Par ko tas? - draudzene vēlējās zināt, piedurknē noslaukot manus lūpukrāsas nospiedumus.
- Par šo visu, - norādot uz sevi, teicu.
- Vienmēr laipni, - Signe atteica.
- Un man par novērtēšanu nepienākas pateicība? - negaidītais Kristofera jautājums, samulsināja mani.
- Protams, pienākas, - ātri atguvusies, piegāju pie puiša, un pieliekusies iedevu arī viņam vieglu buču uz vaiga.
- Man patīk šis darbs, - Kristofers smaidot atzinās. Jutu Signes greizsirdīgo skatienu, bet viņiem taču būs vēl viss vakars, un šī bija tikai draudzīga pateikšanās.
Laikā pie durvīm atskanēja kārtējais zvans, un es priecīga devos tās atvērt. Pulkstenis bija gandrīz septiņi, tātad tas notikti ir Leons.
- Sveiks, - atvēru durvis plaši vaļā, lai priekšnieks varētu ienākt iekšā, - Es tikai atvadīšos no meitiņas un viņas auklītēm, un tūlīt būšu atpakaļ.
- Gaidīšu, - Leons lēni un aizdomājoties noteica.
- Labi, mīļie, es došos, - skaļi paziņoju, ieejot pie pārējiem, - Uzvedieties kārtīgi un prātīgi. Meitiņ, ilgi nemoki viņus, un laicīgi dodies gulēt. Sarunāts? - uzlūkoju savu princesi, gaidot atbildi.
- Es viņus pieskatīšu, - Marija apsolīja, nopietni paskatoties uz mani, - Un laikā abus nolikšu gulēt, - es knapi valdījos, lai nesāktu smieties, īpaši tāpēc, ka aiz Marijas muguras sēdošie ķiķināja uz nebēdu.
- Es zinu, ka tu to noteikti izdarīsi, - noglaudīju meitiņai galvu, - Un pati arī sevi nemoki, ilgi paliekot augšā.
- Kad tu būsi atpakaļ? - Marija vēl nebija gatava mani laist prom.
- Es nezinu, meitiņ, - godīgi atzinos, - Bet tiklīdz pasākums beigsies, tā steigšos mājās.
- Es mīlu tevi, - Marija uz atvadām, cieši samīļoja mani.
- Un es mīlu tevi, - kaklā parādījās kamols, un palika bēdīgi, ka mazā tik ļoti nevēlas laist mani prom.
Ja viņa pati mani nesāktu stumt koridora virzienā, es jau sāktu pārdomāt par braukšanu prom.
- Jauku vakaru, - Signe vēl paspēja novēlēt, pirms mēs abi izgājām ārā, aizslēdzot durvis.
- Tu izskaties lieliski, - Leons atzina, un pasniedza man elkoni kā īsts džentelmenis.
- Bet tu taču saproti, ka tas ir uz firmas rēķina, - norādot uz savu kleitu atgādināju.
- Toties es redzu, ka katrs santīms ir tā vērts, - Leons izteica kārtējo komplimentu.
- Uz kurieni mēs īsti dosimies? - centos nomainīt tematu.
- Uz kādu viesu namu ārpus pilsētas, - Leons paskaidroja, - nepilnas stundas braucienā. Mums tur jābūt astoņos, tāpēc pasteigsimies. Ir piektdiena, un satiksme varētu būt briesmīga. Parasti šajā laikā visi vēlas doties kaut kur prom.
- Nu tad dodamies, - pieliku soli, lai nekavētu banketu.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Patricija-13/669969
