http://spoki.tvnet.lv/literatura/Patricija-10/669651
Kleitas meklēšana prasīja vairāk laika kā vēlētos. Man nepatika iepirkties, it īpaši ja tas bija jādara vienai.
Kad pulkstenis jau rādīja trīs, es sapratu, ka pati netikšu galā ar uzdevumu, kas lēnām kļuva par neiespējamo misiju. Bija tikai viens cilvēks, kas man spētu palīdzēt, un kura viedoklis man ir svarīgāks par visu citu. Un iepirkšanās kļūtu noteikti daudz jautrāka, tāpēc ilgi nedomājot devos pēc šīs personas.
- Mammu! - Marijas actiņās redzēju gan pārsteigumu, gan neizpratni. Viņa taču vēl nebija paēdusi launagu, bet es jau biju klāt, - Es tikko izgulējos.
- Man prieks par to, - smaidot apskāvu savu princesi, - Mammai šodien ir svarīgs darba pasākums, - īsi centos paskaidrot meitiņai.
- Tu ilgi nebūsi mājās? - Marijas actiņas kļuva skumīgākas.
- Kamēr es būšu prom, - runāju lēnām un noslēpumaini, lai ieinteresētu meitiņu, - Ar tevi dzīvos Signe un... - nesteidzos pabeigt teikumu, jo vēlējos, lai Marija pati cenšas uzminēt.
- Kas būs kopā ar Signes tanti? - redzēju, ka skumjas no meitiņas acīm lēnām atkal izzūd.
- Ja Kristofers neiebildīs, tad būs arī Reksis, - ar katru manu izteikto vārdu, Marijas smaids kļuva arvien platāks.
- Cikos viņi būs? - tagad princesei vairs galīgi neinteresēja, kur es pati iešu, un cik ilgi būšu, jo galvenais bija, ka ciemos atkal atnāks kaimiņš ar savu suņuku.
- Vakarā, - atteicu, - Bet pirms tam, tev man jāpalīdz tikt galā ar ļoti svarīgu uzdevumu, - man patika ieinteresēt savu meitiņu, jo šādos brīžos viņas actiņas īpaši mirdzēja. Tās bija ziņkārības pilnas, un vēlējās visu izzināt un saprast. Es priecājos, ka spēju panākt šādu interesi no meitas puses.
- Kādu uzdevumu? - Marija nopietni jautāja, velkot kājās zābaciņus, lai ātrāk dotos man līdzi.
- Man jāiet uz pasākumu, bet nav piemērotas kleitas, ko vilkt, - tēloju lielākas skumjas, kā patiesībā izjutu, - Es ļoti cerēju, ka tu man palīdzēsi atrast kādu, jo man pašai galīgi nesanāk.
- Tāpēc taču es tev esmu, lai palīdzētu, - šie vārdi skanēja ļoti nopietni. Es sapratu, ka meitiņa tos saka no visas sirds, - Mēs kopā atradīsim, - Marija uzvilka savu mētelīti un padeva man savu mazo rociņu, lai vestu ārā no bērnudārza.
Viņa bija apņēmības pilna atrast mammai pašu skaistāko kleitu, un to varēja redzēt jau pēc meitas staltās un pārliecinātās gaitas.
Izstaigājot vairākus veikalus, mēs beidzot izvēlējāmies īsto kleitu vakaram. Abas kopīgi nolēmām, ka īstā kleita, būs melnā krāsā, ar pusgarām piedurknēm. Kleitas apakšmalas garums bija nedaudz virs celīša, tā nepārkāpjot etiķeti, kas attiecas uz vakara tērpiem. Mājās man bija tumši zilas kurpes uz neliela papēdīša, un tām pieskaņoti aksesuāri, ko nopirku jau kādu laiku atpakaļ, tikai tāpēc, ka vēlējos sevi iepriecināt, pēc viena no strīdiem ar Raiti.
Vēl vajadzēs izdomāt, ko darīt ar maniem matiem, lai tie nenosegtu seju. Manuprāt, šai kleitai piestāv atkailināts kakls, bet to es pārbaudīšu mājās pie spoguļa, kad ieradīsies vēl papildspēki, vārdos Signe, Kristofers un Reksis.
- Iesim beidzot mājās? - izejot no veikala, jautāju Marijai.
- Tev vēl jāsapucējas, - brīžiem man aizmirsās, ka Marijai ir tikai pieci gadi. Viņa runāja kā liela meitene, dodot man dažādus padomus un iesakot, ko labāk darīt. Protams, ne vienmēr šie padomi un ieteikumi bija prātīgi, tomēr tos deva mana meitiņa, cerot, ka tā mammai būs labāk, un es tos uzklausīju ar lielu interesi.
- Tev taisnība, - piekrītoši pamāju. Tā kā mēs nebijām tālu no mājām, tad man radās ideja, - Ko tu teiktu, ja mēs sarīkotu sacensības, kura pirmā līdz mājām, tā ēdīs saldētavā esošo saldējumu?
- Es būšu pirmā! - Marija jau skrienot iesaucās, un izvirzoties labu gabalu man priekšā, - Tu mani nepanāksi! - meitiņa sajūsmā sauca, pat neapgriežoties. Viņai pietika, ka dzird, ka mani soļi steidzīgi seko viņai.
- Panākšu gan, - lai gan manas rokas bija pilnas ar iepirkumu maisiņiem, man bija laba fiziskā forma, un es mierīgi varētu apdzīt Mariju, tomēr viņai balva bija svarīgāka nekā man, un es nevēlējos viņai laupīt šo prieku.
- Saldējums būs mans! - uzlecot uz pirmā pakāpiena, meitiņa gandarīta pagriezās pret mani, un sajūsmā sasita plaukstiņas, - Bet es ar tevi padalīšos, - redzot, ka esmu arī aizelsusies, Marija apžēlojās par mani.
- Paldies, - pateicos par viņas rūpēm un gādību, - Bet nu dodamies mājās, man vēl dušā būs jāieiet, - pēc šī skrējiena, tas noteikti būs vajadzīgs.
Meitai ieslēdzu multfilmu kanālu, kamēr pati ātri iegāju dušā. Biju jau paspējusi nomazgāties un ietīties dvielī, kad pie durvīm noskanēja zvans.
Nebija laika saģērbties vairāk, jo Marijai biju iemācījusi, ka viņa nedrīkst atvērt durvis pati nevienam.
Pulkstenis bija tikai puspieci. Laikam Leons šodien ir ļoti labvēlīgs, ka tik ātri palaidis arī Signi. Jo labāk man, būs kas palīdz ar gatavošanos vakaram. Signei ļoti labi padodas meikapa uzlikšana. Nu vismaz daudz labāk kā man pašai.
- Es negaidīju tevi tik ātri, - pat nepaskatoties durvju actiņā, atvēru durvis, būdama pārliecināta, ka tur var būt tikai mana draudzene. Labi, ka ar roku pieturēju dvieli, jo Reksis bija tik priecīgs ieraugot mani, ka uzleca virsū, un viņa priekšējās ķepas nags, ieķērās manā dvielī, gandrīz noraujot to pavisam.
- Reksi, esi pieklājīgs, - Kristofers uzreiz pamanīja ķibeli, un pieliecās, lai atbrīvotu savu četrkājaino draugu no mana dvieļa, - Piedod, ka tā sanāca, - puisis atvainojās Rekša vietā.
- Priecājos, ka man ir laba reakcija, - biju nedaudz samulsusi. Vairāk gan tāpēc, ka Kristofers ieraudzījis mani šādā izskatā, - Nāc iekšā, es aiziešu saģērbties, - ātri piemetināju, lai pati varētu pazust vannas istabā.
Vannas istabas spogulī ieraugot savu atspulgu, sadusmojos. Man likās, ka biju tikai nedaudz samulsusi, tomēr sārtie vaigi nodeva mani. Ja vajadzēs, tad es to visu novelšu uz to, ka tikko esmu iznākusi no dušas.
Uzvilku pagaidām mājas drēbes. Savas mīļākās melnās sporta bikses un balto topiņu. Šis apģērbs nosedza daudz vairāk kā dvielis.
- Sasodīts! - atliek tikai atcerēties par neveiklo mirkli koridorā, kad mani vaigi atkal kļūst sārti.
- Tēju vai kafiju? - dzirdēju kā meitiņa laipni piedāvā Kristoferam dzērienu. Es gan cerēju, ka viņa pati netaisās doties uz virtuvi to pagatavot. Viņa tomēr ir vēl par mazu, lai lietu krūzēs verdošu ūdeni.
- Es neatteiktos no kafijas, - Kristofers atbildēja, kad biju jau ienākusi istabā.
- Es pagatavošu, - uzreiz atteicu, un ātri devos uz virtuvi. Man bija vēl piecas minūtes, lai atgūtu vaigiem normālu krāsu.
Atlika tikai karsto kafiju nolikt istabā uz žurnālu galdiņa, kad atkal jau atskanēja zvans pie durvīm. Tagad gan tā noteikti ir Signe.
- Es tūlīt atgriezīšos, - uzsmaidīju Kristoferam, un devos uz koridoru.
- Tu nu gan esi sapucējusies! - Signe iesaucās, mani ieraugot.
- Pirmais palīgs, gaida otro, lai ķertos klāt, - norādīju meitiņas virzienā, kura jau nepacietīgi gaidīja, kad Signe noģērbsies. Es iepriekš biju apsolījusi, ka, tiklīdz atnāks draudzene, tā varēs sākt mammas pucēšanu.
- Beidzot sāksim? - meitiņa jautājoši uzlūkoja te mani, te Signi.
- Sāksim, - piekrītoši pamāju.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Patricija-12/669834
