Patiess stāsts no ķirurga - novērtējiet to, kas jums ir.1

Ārsts ieradās slimnīcā steigšus dodoties uz steidzamu operāciju. Ārsts ātri nomainīja savas drēbes un devās uz operācijas zāli.

Iedams uz operācijas zāli, uzgaidāmajā telpā stāvēja pacienta tēvs, kurš ieraugot ārstu kliedza : “Kāpēc Jūs tik ilgi kavējāt? Vai Jūs nezināt, ka mana dēla dzīvība ir briesmās, vai jums vispār ir kāda atbildības sajūta?”

Ārsts pasmaidīja un teica : “Es atvainojos, es nebiju slimnīcā un šurp devos cik vien ātri varēju, saņemot zvanu… Un tagad, es vēlos lai Jūs nomierināties, lai varētu darīt savu darbu.”

“Nomierinieties?!” “Ko jūs darītu, ja Jūsu dēls būtu operācijas zālē, kā Jūs tagad varētu būt mierīgs, ja jūsu dēls tagad mirtu?”, dusmīgi nopūta tēvs.

Ārsts vēlreiz pasmaidīja un atbildēja : “Es teikšu to, ko Ījābs teica Svētajā grāmatā – “No putekļiem nācām, par putekļiem kļūsim, slavēts Dieva vārds”. Ārsti nevar pagarināt dzīvi, ejat un aizlūdzat par savu dēlu, mēs darīsim visu iespējamo, teica ārsts.

“Teikt šādus vārdus, kad tas nav Jūsu dēls, noteikti ir viegli”, nomurmināja tēvs.

Operācija norisinājās vairākas stundas, pēc kuras ārsts izgāja ārā laimīgi sacīdams. “Paldies Dievam, Jūsu dēls ir dzīvs!” Negaidot tēva atbildi, viņš vien piebilda, ka par jebkādiem jautājumiem vērsties pie medmāsas.

“Kāpēc viņš tik augstprātīgs? Viņš nevarēja gaidīt dažas minūtes, lai es pajautātu par mana dēla stāvokli “ prasīja tēvs, redzot medmāsu.

Medmāsa ar asarām acīs un ar seju pavērstu uz leju atbildēja : “Viņa dēls vakar nomira ceļu satiksmes negadījumā, viņš bija sava dēla bērēs, kad mēs viņām zvanījām. Un tagad, kad viņš izglāba Jūsu dēla dzīvību, viņš skriešus devās, lai pabeigtu dēla apbedīšanu.”

Stāsta morāle: Nekad netiesā nevienu, ja nezini visu, kam viņš dzīvē iet cauri un ko piedzīvo.