Patiess šausmu stāsts - ļaunums mežā8

Bija vēss decembra vakars un es vēl biju tikai bērns. Mēs bijām mājās, līdz mana vecmāmiņa paziņoja, ka malka iet uz beigām un viņa šaubās, vai tā pietiks līdz rītam. Tā nu viņa sūtīja onkuli uz kalniem pēc tās. Viņš paņēma mani līdz. Mēs iekāpām viņa pikapā un devāmies pēc malkas. 

Viņš cirta kokus pagalēs un es cik ātri varēdams krāvu tās kaudzēs. Kad pikapa piekabe bija pilna saule jau bija gandrīz norietējusi. 

Kad mēs braucām mājās pa zemes celu,  kas veda caur mežu saule jau bija pilnībā norietējusi un debesis nokrāsojušās tumšas. Es biju atvēris rogu un izbāzis galvu pa to vēroju tumšos koku siluetus.

Tad man parādījās sajūta, ka mūs kāds vēro. Man uzmetās zosāda. Es paskatījos uz savu onkuli. Viņa seja bija dīvaina un viņš nekustīgi skatījās sev priekšā. 

Uzreiz pēc tā es izdzirdēju klauvējienus no loga aiz manis. Es sāku griezties, bet mans onkulis iekliedzās: "nedari to!" 

Es sastingu. Mana sirds sāka joņot. Mans onkulis spieda gāzigrīdāun mēs sākām braukt patiešām ātri. Šī bija pirmā reize, kad es redzēju savu onkuli nobijušos. 

Tad no loga, kas atrodas aiz manis vēlreiz atskanēja klauvēšana. "Skaties uz mani!" Mans onkulis kliedza. "Nekādā gadījumā nepaskaties aiz muguras!"

Es nesapratu, kas notiek. Manā prātā joņoja domas.

Tad es mašīnas aizmugurē sajutu smagumu. Mans onkulis paniski sāka skaitīt lūgšanas. Es raudāju. Es gribēju, lai šis murgs beidzas. 

Tad no loga atkal atskanēja klauvējieni. Mans onkulis caur asarām man izkliedza, lai neskatos aiz muguras. 

Es redzēju, ka viņš ir panikā. Viņš brauca ar vien ātrāk un ātrāk izspiesdams no mašīnas visu iespējamo. Mana sirds joņoja. Bija sajūta, it kā kāds sēdētu uz manām krūtīm. Elpošana palika ar vien grūtāka un grūtāka. Es aizžmiedzu acis un noskaitīju lūgšanu.

Pagāja minūte, vai divas un mašīnas aizmugure "atbrīvojās". Onkulis palēnināja ātrumu un iestājās pilnīgs klusums. Vienīgā skaņa bija mašīnas motors. 

Onkulis paskatījās uz mani un teica: "no rīta noskaitīsim lūgšanu, lai ļaunums aizmirst mūsu sejas. Tad es klausījos mūziku no mašīnas vecā atskaņotāja un līdz vecmāmiņas mājai jau biju aizmidzis. Vectēvs mani ienesa iekšā un ielika gultā.

Kopš tās dienas viņš par to vairāk nav runājis...