local-stats-pixel

Pasmieties par pasauli #30

 8  0

-Nu? Bumbulīt, par ko ta' tevi iesēdināja,- Zaks ierunājās neierasti mīļi.
-Neparko,- atcirtu un pagriezu atslēgu uz ieeju manā jaunajā ,,pasaulē,,
Es biju vīlusies, tas bija grausts. Gaiss bija jūtami sasmacējis, stūros varēja redzēt pelējuma pēdas, necilais lodziņš bija pavērsts pret mežu bet skatu ,gandrīz ,aizklāja restes, sadriskāta gulta , skapis vispār kā no dibena izvilkts.
-Mm, jaa,, nu ...- es stostījos, gribēdama lai puisis iziet ārā.
-Ja Tu vēlies lai es izeju - es nejiešu,- puisis vērojot manu somu piebilda.
-Labi, bet kas tad man būtu jādara , tagad,- netaisījos zaudēt šajā vārdu kaujā.
-Jāiekārtojas...- puisis likās nesatricināms.
Es ņēmu un viņa acu priekšā vilku nost savus sasmakušos džinsus, uzvelkot melnas treniņbikses, novelkot kreklu atklājās mans krūšturis... Par laimi, vai par nelaimi viņš bija cietis. Nācās pārvilkt arī to. Pagriezusies ar muguru pret viņu, attaisīju krūšturi, uzliku citu pa virsu. Piegāju pie Zaka un palūdzu lai viņš man aiztaisa.
Sajutusi uz ādas viņas aukstos pirkstus, neviļus nodrebinājos. Tas man atsauca atmiņas. Kā ,mežā aukstumā mēs mīlējāmies, vienalga ka bijām pārsaluši un atradāmies mežā, tas bija labākais kas ar mani noticis. Sasodītais mērglis, pazuda ar visām mammas dārglietām. Un nejiet runa par dažiem tūkstošiem... Tās bija svētas, un mamma bija glabātāja, ja pieķēra kādu zogot dārglietas... Viņu skāra nāve.
Man arī tā būtu... Bet nebija pierādījumi pietiekoši, tāpēc es nokļuvu šajā midzeklī un dzīvošu tik ilgi kamēr...
Es pat nezinu.
Es laikam vairs no šejienes neizkļušu.
Visu mūžu palikšu šeit.
Nekādu sapņu, nekādu cerību.
Un es pasmējos, es atļāvos smieties. Smējos tā ka sāp.
Kad Zaks bija ticis galā ar krūšturi, pārvilku pāri melnu kreklu.
Puisis vērās manī ar neizdibināmu skatienu.
-Dodamies?- nevainīgi uzlūkoju puisi.


~


-Tu iekšā iesi? - jautājoši uzlūkoju puisi.
Viņš noliedzoši papurināja galvu.
Nu jā... Lai man veicas!
Ejot uz mentora kabinetu es mazliet vairāk uzzināju par skolu.
•Zaks un Daniels nesen šeit pārvācās, dēļ katastrofas... Viņš vairāk neko nestāstīja.
•Puišiem, kā jau domāju nav tās labākās attiecības.
•Daniels ir tikai 4 gadus vecāks par mani.
•Šeit lielākā daļu cilvēku ir jukuši. ( mierinoša doma )
•Puse meiteņu ir samīlējušās Zakā. Par šo apgalvojumu es iespurdzas un pajautāju kam pieder otra puse.
•Izrādās otra puse pieder kaut kādam mačo- ,,misis daiļā,, tā viņu nosauca Zaks. Un vairāk paskaidrojumus par šo tēmu es nedabūju.
•No skolas nav iespējams bēgt, izrādās ka pat daži skolotāji šeit ir pret savu gribu.
•Parasti šeit ,esot bērniem cietas dvēseles.
•Viņam tā pat kā man ir 17 gadi.
•Mums stundas gandrīz vispār nesakrīt, apsveicu....


~

Ledus auksta seja, visas 45min vērās manī. Šis skatiens... Likās, ka es tūlīt pat aiziešu pie viņa un iesitīšu viņam, lai to bezkaislīgo ģīmi novāktu no viņa sejas.
Viss vairāk man besī tā sajūta , ka Tu nezini ko domāt... Tu skaties uz cilvēku un nesaproti kas notiek viņa smadzenēs.
Domāju līdz sajutu, nejauku sāpi ietriecoties man sejā.
-Neguli!- viņš nobļāva.
Es lēnām un mierīgi piecēlos kājās.
Nostājoties taisni, veltīju Danielam iznīcinošu skatienu. Pieglaudu nepaklausīgu šķipsnu. Ar smīnu sejā pacēlu pret viņu vidējo pirkstu, ļoti labi zinot ka tas viņu sadusmos. Viņš spēra 3 soļus uz priekšu. Es paliku nekustīgi.
Pārvarēju 1 soli un spēcīgi situ viņam pa vietu kur atrodas ,,saulīte,,. Uz mazu mirkli viņam aizsitās elpa un viņš nolieca galvu lai varētu atvieglot elpceļus. Netaisījos zaudēt, tāpēc spēru ar celi viņam pa uzaci. Sāpes viņš ievaidējās, laikam biju trāpījusi pa aci. Tā rīt būs nejauki zila. Pasmīnēju.

Nevēloties vēl vairāk aizskart vīrieti, stāvēju un gaidīju, kamēr viņš piecelsies. Pagāja mazs laiciņš viņš vēl joprojām nekustīgi gulēja zemē un man jau sāka sāpēt, tas ka viņam sāpēja. Lēni un mierīgi piegāju pie viņa. Acis bija aizvērtas un viņš vienmērīgi elpoja. Pārliecos viņam pāri un iebakstīju viņam krūtīs. Vīrietis strauji mani parāva lejā un es nokritu viņam blakus. Sāpēs ievaidējos, tā bija atlīdzība tam ka gribēju viņam palīdzēt piecelties.
Viņam laikam ar to nepietika- viņš izmantoja manu guļošo stāvokli un uzsēdās man jāteniski. Viņš NEmaigi paņēma manas rokas un piespieda tās pie zemes, jutu ka rīt tur būs zilums. Lai kā man tagad sāpētu ,es pasmīnēju, tas kas šobrīd notiek ir ārkārtīgi seksīgi. Viņš uzgulies uz manis... Tur mani... Sasodīts, sāpēs iekunkstējos, viņš saspieda ciešāk manas delnas. Āda iegriezās zemē.
Vēlreiz iekunkstējos, es biju bezspēcīga.
Blakus mums kaut kas ieklepojās. Paskatījos uz blakus stāvošo puisi.
Viņš izskatijās aizdomājies. Tagad es sapratu ,kā no malas tas izskatās.
Veikli iespēru Danielam, tas iekunkstējās un nokrita blakus.
Piecēlos sēdus , pārbraucu pāri sāpošajām locītavām un sāpēs ievaidējos.
-Izdzimtenis,- noburkšķēju un cēlos kājās, vīrietis laikam man uzsita stīvo , jo es ņēmu un nokritu. Labi ka viņš pats mazināja sāpes, savādāk es būtu ne pa jokam sasitusi galvu. Iekritusi viņa opā es viņam uzsitu spēcīgu pļauku:- Maita!-
Zaks kurš to visu vēroja ar neizprotamu skatienu, piesteidzās pie manis un aplika man apkārt rokas ,lai es varētu piecelties.
Nostājoties , caur labo potīti izšāvās asa sāpe, grasījos jau krist, bet Zaks mani paņēma līgaviņā. Neatskatoties ,nesa mani uz manu istabu.
-Ko , pie velna , jūs tur darījāt? - Zaks klusām kliedza
-Kāvāmies,- manāmi samūlsu no tāda jautājuma.
Zaks nošūpoja galvu un neapmierināti kaut ko noburkšķēja.
Pēdējais ,ko es atceros- es esmu piekususi un ceļš uz manu istabu mani nomocīja. Lēnām iekritu tumsā ,paļaujoties uz Zaku.

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000