local-stats-pixel

Paslēpes.39

Iepriekšējās daļas:

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Paslepes/645779">Pirmā

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Paslepes2/645887">Otrā

“Ja viss cits ietu bojā un viņa paliktu,es vēl dzīvotu,bet,ja viss pārējais paliktu un viņa pazustu, visums man kļūtu par svešinieku. Emīlija Bronte “Kalnu aukas””.

Es atspiedos pret sienu un tukši blenzu lapiņā. Es pazinu cilvēku, kurš šo rakstīja,jo viņa rokrakstu biju redzējusi gana bieži un es to nesajauktu ne ar vienu citu. Tas bija mana bijušā puiša, Ģirta rokraksts, un šī lapiņa, ko Ritvars man bija iedevis, nebija jauna. Kad mēs ar Ģirtu bijām kopā, mēs pie viņa istabas sienas salīmējām lapiņas ar labākajiem grāmatu citātiem un šo bija izvēlējies pats Ģirts. Iemīciju lapiņu kabatā un iegāju bioloģijas kabinetā, kad skolotāja tieši stāstīja par vienšūņiem. Klusi apsēdos vietā blakus Dāvim un uzreiz izņēmu grāmatas no somas. No klades izplēsu lapiņu un uzrakstīju zīmīti Dāvim.

Ritvars varētu pazīt Ģirtu?”, es pastūmu lapiņu puiša virzienā. Dāvis uzlika plaukstu virs lapiņas un paslēpa to zem galda, lai izlasītu. Puisis paskatījās uz mani un ar lūpām izdvesa klusu “Nezinu, kāpēc jautā?”. Es papurināju galvu un atvēru mācību grāmatu. Varbūt tā bija tikai sakritība.

Neviļus man galvā ieskanējās vārdi,ko Ritvars man bija teicis par “nelekšanos”. Centos pievērsties mācību vielas apguvei,bet es nespēju,jo visu laiku domāju par to, kā zīmīte varēja nonākt pie Ritvara un kā.

Atlika to tikai uzzināt.

Pēc stundas es gandrīz skriešus devos uz vestibilu, lai noskaidrotu, kāda ir Ritvara nākamā stunda. Bet, nonākusi pie lielā dēļa, kurš rotāja gandrīz visu sienu, es apstulbu, jo nezināju, kurā klasē īsti puisis mācās. Turklāt es jutos stulbi, jo man pāri rokai bija pārkārts dvielis, kas piesaistīja visu uzmanību.

-Kādu gaidi?- man pie auss nomurmināja balss un es salecos. Pagriezos pret runātāju un skaļi nopūtos, lai nomierinātos.pēdējā laikā es biju kļuvusi pārlieku tramīga. Ritvars gaidīja manu atbildi. Neko nesakot pasniedzu viņam dvieli un, kad dvielis aizņēma vienu no puiša rokām, es satvēru otru viņa roku un iestūmu tajā lapiņu, kas iepriekš bija piestiprināta dvielim. Šoreiz tur bija atbilde. Ritvars aplika dvieli ap kaklu un atrotīja zīmīti. To izlasījis, puisis paskatījās uz mani.

-Pēc stundām piedāvāju tev doties pastaigā,- puisis pieliecies man klāt teica,- Ir taču lietas, ko tu gribi izprast, vai ne?

-Runā tagad,- es viņam iebildu un sakrustoju rokas uz krūtīm. Rihards nobolīja acis un ielika lapiņu sev kabatā,- Es gaidu,- teicu, izrādot savu nepacietību.

-Kā jau es teicu, - puisis rāmi atkārtoja,- Pēc stundām,- viņš uzsvēra sevis sacīto un devās prom.

-Despots tāds,- es pie sevis noburkšķēju un devos uz ģērbtuvēm. Paldies dievam, manas drēbes jau bija gandrīz sausas un arī kedas vairs nežļurkstēja tik briesmīgi kā iepriekš. Vistrakāk bija ar matiem, kuri izskatījās pēc vārnas ligzdas. Nokāpu pa trepēm un atvēru ģērbtuves durvis, kur pamanīju dažas no klases meitenēm, kuras aizrautīgi par kaut ko sarunājās.

-Olīvija, nāc šurp,- Natālija mani aicināja, klapējot pa garā soliņa virsmu sev blakus,- Ir saruna.

-Man tepat ir labi,- atbildēju un nometu somu pie sienas. Natālija paraustīja plecus un atsāka ģērbties. Drīz vien arī es biju gatava un stāvēju pie spoguļa,lai sasietu matus astē.

Kad stunda bija beigusies un manas klases meitenes izklīdušas, es izmantoju iespēju un iegāju skolas dušā, lai mazliet apmazgātos pēc sporta. Pēc tā jutos daudz svaigāka un speciāli “vilku” laiku, lai novilcinātu tikšanos ar Ritvaru. Varbūt es nemaz negribēju dzirdēt to,kas viņam sakāms. Turklāt, kur garants,ka tas, ko viņš teiks,ir taisnība? Neesi nu bailule, es sevi iedrošināju un paņēmu somu no zemes. Izgāju no ģērbtuves, kur mani jau gaidīja Ritvars, atspiedies pret sienu un ar skatienu mani nopētīja.

-Ko blenz?- es nepieklājīgi viņam uzkliedzu un nostājos puisim pretī.

-Tu esi vislielākā bremze skolā.- Ritvars nomēdījās un sāka iet ārā no garderobes,- Es te jau stundām gaidu.

-Stundām,- es nicīgi atbildēju un centos panākt viņu, jo nebiju radusi iet tik ātri.- Uz kurieni mēs iesim?

-Tepat,uz jūru,- Ritvars izklaidīgi pateica un mēs izgājām no skolas. Jau grasījos iet ārā pa vārtiem, kad Ritvara roka mani satvēra maigā tvērienā.- Man ir mašīna.- viņš vīzdegunīgi sacīja un šoreiz es biju tā,kura nobolīja acis.

205 1 9 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv
Reklāma

Komentāri 9

0/2000

ļoti burvīgs stāsts, kā jau visi tevis rakstītie. :) tev ir supertalants.emotion

7 0 atbildēt

Domāju šovakar uzbliezt vēl vienu daļu,jo parīt eksāmens un rīt nebūs laika rakstīšanai.!emotion

5 0 atbildēt

kapēc bija tiiik ilgi jagaida???  es guleet negaj jo gaidiju emotion

1 0 atbildēt

Paldies , briniškigs stasts. :)

Veiksmi eksamenos emotion

1 0 atbildēt