Mani no rīta pamodināja skaļā mūzika. Norūcos un pārliku spilvenu pāri sejai.
-Lai arī kas tu būtu, es tevi nogalināšu!- es dusmīgi teicu un sadzirdēju Ritvara smieklus. Piecēlos sēdus un pamanīju, ka viņš aijāja Dominiku un izskatījās pavisam spirgts un žirgts. Lai gan biju samiegojusies, skats man likās ārkārtīgi mīlīgs un es nevarēju nepasmaidīt. Dominiks izskatījās priecīgs, esot svešā vīrieša rokās, un šis skats bija kā visu manu sapņu piepildījums. Lai gan Ritvars nebija Dominika bioloģiskais tēvs, viņi izskatījās kā tēvs ar dēlu, turklāt tā mīlestība, ar kuru mans draugs uzlūkoja manu dēliņu...
-Nu mazais, mammai vajag atnest ūdentiņu,- Ritvars uzrunāja puisēnu un noskūpstīja viņa pakausīti. Mazais patikā savā bērna valodiņā kaut ko nomurmināja un pastiepa rociņas pret mani. Pastiepos viņam pretim un Ritvars iedeva mazulīti man. Dominiks apvēlās uz muguriņas un sāka dusmoties, kad jau pagriezās uz sānu, bet apvēlās otrādi. Saraucis sejiņu, mazais sāka skaļi raudāt. Paņēmu viņu sev klēpī un noklāju bērna sejiņu ar skūpstiem līdz viņš nomierinājās. Pamanīju, ka Ritvars bija izgājis no istabas, laikam aizgāja pēc ūdens. atgāzos spilvenos un prātoju, kā es vakar nokļuvu mājās. Kas vakar vispār notika?
Es uzzināju, ka Ritvars piespiedis Elīzai izdarīt abortu un tāpēc viņai nevar būt bērnu. Tas bija galvenais iemesls, kāpēc viņš nespēja no viņas vienkārši aiziet. Jā, tā bija viņa vaina. Bet kāds sakars bija man? Elīza kaut ko teica par plānu?
Nespēju skaidri padomāt, jo Dominiks uzstājīgi centās sev pievērst uzmanību, spēlējoties ar manu matu šķipsnu.
-Ak, tu mazais rakaris,- es dumjā balsī nodūdināju un apgāzu mazo uz muguriņas. Dominiks smējās, kad kutināju viņa vēderiņu un kājiņas. Kāda gan es biju māte, ka savu mazo mīļoju tik reti? Apgāzos uz muguras pati un pacēlu Dominiku gaisā. Puisēns smējās un kustināja rociņas un kājiņas kā zivtiņa. Nespēju noticēt, ka šodien viņam jau paliek pusgads...
-Lūdzu,- Ritvars ienākot istabā sacīja un nolika ūdens glāzi uz grīdas pie manas gultas,- Iedod viņu man,-
-Mans,- nomēdījos viņa virzienā un pieglaudu bērnu sev klāt.- Mans, mans, mans,- es dudināju, mīļojot dēliņu.- Mans, mans, mans.
-Ma ma ma...- Dominiks atkārtoja un pieglauda galviņu man pie kakla.
-Kādam izlādējās baterijas,- Ritvars komentēja, apsēdies mums abiem blakus. Glaudīju mazajam galviņu un paskatījos uz Ritvaru. Nu kā lai atrisina šo putru? Galu galā visa vaina bija manī. Ja es nekad nebūtu aizbraukusi...
-es vakar dzirdēju jūsu sarunu,- es Ritvaram pateicu, neskatoties uz viņu. Dzirdēju, kā viņš strauji ievelk elpu,- Man daudz kas ir skaidrs.
-Tieši ko tu dzirdēji?- Ritvars, valdot dusmas, vaicāja. Dominiks tikmēr sāka spēlēties ar mana krekla podziņu, kura mirdzēja, tās virsmai saskaroties ar saules gaismu.
-To, kāpēc viņai nevar būt bērnu,-
-Ā,- viņš tikai atbildēja. Iestājās neveikls klusums.- Un kāds ir galējais spriedums?
-Es sapratu, kāpēc tu nevari viņu pamest,- beidzot paskatījos uz viņu.- Pie visa vainīga esmu es..
-Ak mans Dievs, Olīvija, pie velna aizveries!- Ritvars aizkaitināts skaļā balsī teica,- Tu aizbrauci pirms desmit nolādētiem gadiem. Tā bija mana izvēle. Jā, Elīza palika stāvoklī un es negribēju to bērnu. Man bija divdesmit viens gads un es negribēju viņas bērnu. Es utopiski sapņoju, ka būšu ar tevi!- viņa balss aizlūza,- Es strādāju cītīgāk nekā jebkad, lai novērstu domas no tā. Lai no kā, bet tas bija mans bērns, kurš aizgāja bojā. Es ar to cīnos katru dienu. Bet tev ar to nav nekāda sakara, izbeidz.- viņš samiedza acis un paslēpa galvu rokās. Dzirdēju, cik smagi viņš elpoja un zināju, ka draugs cenšas nomierināties. Paņēmu mazo sev tuvāk un lūkojos uz viņu. Varbūt vieglāk būtu bijis, ja Kaspars vienmēr būtu bijis ar mani?
-Es esmu izlēmis,- Ritvars klusi ierunājās,- Es Elīzai palīdzēšu.-
-Beidz,-
-Ko?-
-Izbeidz,- es uz viņu palūkojos ar asarām acīs,- Es taču dzirdēju, ko Elīza teica. Man un Sandrai bija taisnība,- es noslaucīju asaras un paskatījos uz dēliņu, kurš pastiepa plaukstiņu, lai noslaucītu asaru man no vaiga. Pieglaudu puisīti sev klāt un paslēpu seju pie viņa kakla. Ritvars piecēlās un aizgāja, neko nepasakot.
Tātad tā bija taisnība. Šūpoju dēliņu rokās un ļāvu sev izraudāties. Kāpēc es viņu izvēlējos? Kāpēc? Piecēlos kājās un aijāju dēliņu skatoties viņa acīs. Dominiks bija mantojis tēva zilās acis, kas nu vērās manējās ar beznosacījumu mīlestību.
-Olīvija, kas noticis?- mamma ienāca istabā, šķiet dzirdējusi manu un Ritvara strīdu,- Iedod viņu man,- mamma palūdza, redzot manu stāvokli. Apsēdos uz gultas malas un pacēlu skatienu pret griestiem.
-Tur nekas nesanāks,- es mammai īsi paskaidroju un viņa pamāja. Iezvanījās mans telefons piecēlos kājās un mammai ausī iečukstēju, ka paskaidrošu vēlāk. Izņēmu telefonu no jakas kabatas un pamanīju, ka zvana nepazīstams numurs.
-Šterna?- atbildēju uz zvanu. Zvanītājs kaut ko čabināja fonā. Izklausījās pēc papīra.
-Sveika, māsiņ,- pazīstama balss sacīja. Pirmajā mirklī es apstulbu. Bet tad es atceros balss īpašnieku. Cik reižu es viņu nebiju dzirdējusi skype?
-Nik?- es apstulbusi vaicāju un apsēdos uz krēsla, lai nezaudētu līdzsvaru.
-Jā,- Niks atbildēja un izklausījās, ka viņš smaida,- Vai zini, ka mums ir kas kopīgs?
-Kas?-
-Tētuks,- Niks jautrā balsī atbildēja un es ļāvu klausulei izkrist no rokām. Paskatījos uz mammu, kura bija nobālējusi.
-Vai tu to zināji?- es viņai vaicāju un manīju nožēlu mammas acīs. Viņa pamāja un es paķēru telefonu no zemes.
-Esi pēc stundas pie brīvības pieminekļa,- es atvienoju sarunu.
