local-stats-pixel fb-conv-api

Paslēpes.197

-Man riebjas tas stulbais ģipsis!- es zem deguna ņurdēju, kad puiši man palīdzēja tikt laukā no mašīnas. Lai arī kādas dusmas mani māca, es priecājos par to, ka biju izdzīvojusi šo mēnesi un beidzot varēju pati nostāties uz kājām, tiesa, nosacīti, bet tomēr. Manu potīti balstīja speciāls botei līdzīgs agregāts, kas lauzto kaulu noturēja vietā. Ritvars mani nostatīja uz kājām un drošības labad aplika roku man ap plecu, lai neļautu man nokrist. Vāji viņam uzsmaidīju un ļāvu, lai viņš mūs abus ieved klubā. Ritvars apsargam iedeva mūsu abu dokumentus un, ieejot telpā, es pret spoguli redzēju savu atspulgu. Mani mati bija ieveidoti lokās un glīti krita pāri kalsnajiem pleciem. Mugurā man bija melna mežģīņu kleitiņa, pie kuras galīgi nepieskaņoti biju uzvilkusi kedas. Bet pat pa gabalu varēja redzēt, ka es izskatos laimīga. Man blakus, roku apvijis man ap plecu un pieglaudis mani sev klāt, stāvēja Ritvars, salīdzinoši ar mani, gara auguma un apveltīts ar mīļāko smaidu, ko esmu redzējusi.

-Nu, nāc,- draugs mani aicināja un mēs klibojām uz zāles vidu. Nedroši Ritvars mani palaida vaļā un es saņēmos atspiest pēdu pret zemi. Sāpēt sāpēja tomēr ne tik traki, kā domāju. Ritvars aplika rokas man ap vidu un pievilka mani sev klāt. Klubā skanēja kādas lēnas dziesmas ļoti ātrs remikss, bet Ritvara apskāviens radīja iespaidu, ka te esam tikai mēs.

-Kur pārējie?- es viņam pie auss jautāju, jo mūzika bija tik skaļa, ka izņemot basu sitienus neko nevarēja dzirdēt. Man sacīto nācās vairākas reizes atkārtot, lai draugs saprastu, ko saku.

-Mēs brauksim pie Sanda,- Ritvars atbildēja un sāka dejot. Es viņam blakus kustējos kā tāds koks, kuram vējš loka zarus. Visi visapkārt dejoja tā, it kā būtu dabūjuši ar elektrību, kamēr es vienkārši šūpoju gurnus un ļāvos mūzikai. Nebija nemaz tik slikti, kā biju domājusi. Drīz vien man sametās nelabi no gaismu midžināšanās un es palūdzu Ritvaram, lai dodamies pie draugiem. Kad izgājām ārā no kluba, Ritvars ļāva man apsēsties uz ietves maliņas un nolikt galvu starp kājām.

-Man atnest ūdeni?- Ritvars piedāvājās un, kad uz viņu palūkojos, viņš izskatījās noraizējies. Pat sabijies. Draugam mugurā bija melna žakete un zem tās spīdīgs balts krekls. Žaketi viņš aplika man ap pleciem un aizgāja uz mašīnu pakaļ dzeramajam. Kamēr biju viena, centos apdomāt visu, ko darīt tālāk.

Šo mēnesi Ritvars nebija no manis gandrīz nemaz, bet viņš arī nebija pārtraucis attiecības ar Elīzu. Vai viņš tiešām bija tik neizlēmīgs? Kas viņu pie viņas saistīja? Žēlums? Sekss? Patika? Pieradums? Kas? Kāpēc viņš izvairījās runāt par to, kāpēc nespēj izdarīt galējo lēmumu?

-Lūdzu,- draugs iedeva man padzerties un es pie sevis klusi nolamājos. Atskrūvēju korķīti un mazliet padzēros, lai pārbaudītu, vai nevemšu.- Kas īsti notika?

-Tur bija pārāk daudz gaismas un bezgaisa,- es paskaidroju un padzēros vēl malciņu vēsā ūdens.- Paldies, ka tu šovakar piekriti atbraukt.- es viņam pateicos. Pēc aptuveni divām nedēļām, kad sēdēju gultas režīmā, es sāku džinkstēt, ka gribu ballēties un neviens manu vēlmi nepiepildīja līdz šim vakaram. Par spīti Sandras negatīvajai attieksmei, mūsu saikne nostiprinājās un atjaunojās, tomēr šai saiknei traucēja Ritvara simpātija pret Elīzu.

-Par ko tu domā?- viņš vaicāja. acīmredzot, šajā laika posmā puisis bija sācis pazīt manu mīmiku. Tagad vai nekad, Olīvija. Es sevi iedrošināju un pajautāju.

-Kas tevi saista pie Elīzas?-

Ritvars manāmi apstulba. Viņš uzreiz novērsa skatienu un sāka plūkāt zāli,- Hmm.. no kurienes šāds jautājums?- viņš paskatījās uz mani.

-Jo es nesaprotu tevi,- es bezspēcīgi atzinos,- Tu esi ar mani un esi ar viņu. Esot ar viņu, tu pamanies būt ar mani. Kas tevi viņā saista?-

-Viņa vienkārši vienmēr bija klāt. Man kādu vajadzēja un viņa bija te.-

-Tu zini, ka es ne to domāju,- es viņu pārtraucu. Man bija jāzina, vai Sandras trakā teorija varētu būt patiesa,- Atceries, ka mēs ar Sandru tevi pārmācījām?

-Nu..jā?-

-Sandrai bija traka doma, ka tu esot ar mani pārgulējis tāpēc, ka es varētu palikt stāvoklī un tev un Elīzai varētu būt bērns. Tavs bērns.- to sakot, man sariesās asaras acīs,- Tev būtu tas, ko tu vēlies. Tu to vēlējies...- asaras sāka plūst pār maniem vaigiem un Ritvars pieglauda mani sev klāt.

-Mīļā, nu kā tu kaut ko tādu varēji padomāt?- viņš vaicāja un mierinoši glāstīja manus matus un muguru, tad paskatījās man acīs,- Mazā, trakā, meksikāņu seriālus mīlošā sievietīte. Es tevi tik ļoti mīlu,- draugs mani vēlreiz apskāva un es jutu, kā viņa krūtis nodrebinās smieklos,- Kopš es ieraudzīju tevi un Dominiku, es sapratu, ka man neko vairāk nevajag. Tikai jūs. Tomēr Elīza ir mans draugs. Es negribu visu mūžu būt piesiets cilvēkam, kuru nemīlu, bet man ir viņas žēl, viņai nevar būt bērnu. Un es esmu vainīgs, jo izvēlos kādu, kura var man to sniegt. Es esmu egoists, jā, bet katrs pats savas laimes kalējs, Olīvija. Tu esi mana..-

Es nespēju neko pateikt. Žēlums, jā, viņš juta žēlumu. Viņš teica, ka mīl mani. Bet kaut kas man neļāva līdz galam viņam noticēt.- Olīvija?

-Ļauj man padomāt,- es pastiepu rokas viņam pretī, lai viņš varētu mani piecelt kājās. Neko nejautājot, Ritvars mani pacēla uz rokām un aiznesa līdz mašīnai. Viss garastāvoklis bija pazudis kā nebijis. Ieslēdzu radio, pa kuru skanēja ļoti atbilstoša dziesma- Passenger- let her go. Dungojot līdzi dziesmai, es skatījos laukā pa logu un ļāvos izraudāties. Pat ja Ritvars pamanīja, ka raudu, viņš man ļāva izlādēt emocijas. Kāpēc man vispār vajadzēja aizmukt no Latvijas? Ja es to nebūtu darījusi, mēs ar Ritvaru būtu kopā. Doms būtu viņa dēliņš. Es būtu laimīga, nebūtu nekādas Elīzas. Bet man viņas bija žēl. Es biju traucēklis viņu attiecībām.

-Esam klāt,- Ritvars nopūties sacīja un apstādināja mašīnu stāvvietā. Izslēdzu radio un atvēru durvis. Nedroši nostājos uz kājām un sekoju Ritvaram uz daudzdzīvokļu namu.

-Nedusmojies,- es lūdzu un satvēru viņa roku. Puisis pagriezās pret mani un es redzēju viņa acīs sāpes.- Piedod.

-Man nav tev par ko piedod, Olīvija,- puisis saņēma manu seju plaukstās,- Es šobrīd esmu sprostā. Es daru pāri gan sev, gan tev, gan Elīzai un es neesmu neko izlēmis. Saproti, mīļā, viņa vienmēr bija klāt. Vienmēr...-

-Kuš,- es viņam aizrādīju,- Nedomāsim par to.- noglāstīju drauga vaigu un mēs roku rokā devāmies uz Sanda dzīvokli, kas atradās Pļavniekos, diezgan glītā rajonā. Paldies dievam, Sanda mājā bija lifts, kurš bija man kā atvieglojums. Ritvars mani diez vai uznestu uz divpadsmito stāvu. Izkāpuši no lifta, mēs sadzirdējām diezgan skaļu mūziku no dzīvokļa pa kreisi no lifta. Ritvars pasmaidīja un atvēra man durvis, kur mēs dzirdējām skaļu smiešanos.

-Mēs arī te,- es pamāju visiem, kad iegāju viesistabā. Uz kafijas galdiņa jau stāvēja dažādi našķi un jau patukšotas šampanieša pudeles.

-Nāc, apsēdies,- Sandra piestreipuļoja man klāt un nožagojās. Apsēdos viņai blakus un pasniedzos pēc šampanieša glāzes un uzmetu skatienu Ritvaram, kurš skatījās uz glāzi manās rokās ar bijību. Tomēr izlikos to nemanām un izdzēru garo dzērienu.

-Spēlējām „Duraku”- Ritvara brālis ierosināja un visi piekrita. Es turpretī visu laiku dzēru. Nezinu, kas man bija iekodis, bet es dzēru viss, kas pagadījās līdz brīdim, kad nespēju neko satvert rokās. Sāku nevaldāmi smieties un uzgāzos virsū Sandrai, kura šobrīd smēķēja.

-Čau, kā tev iet?- es muļķīgā balsī jautāju un visi apkārtējie sāka smieties. Piecēlos sēdus un vēlējos paņemt ūdeni, bet kaut kas samisējās un es iegāzos Sandim klēpī.

-Aaaau!- es nobļāvos un sajutu sāpes kājā.-Auauauauau...- es vaidēju un centos nomierināties. Sandis mani atbalstīja pret sevi un turpināja sarunas, it kā nekas nebūtu noticis. Pamanīju uz sevi vērstus Sanda un Sandras skatienus.

-Tev ir draudzene?- es Sandim klusi pajautāju. Kad viņš pamāja, es sapīku.

-Olīvijai arī ir draugs,- Ritvars mūs uzrunāja. Saraucu uzacis.- Novāc ķepas no manas meitenes.

-Viņa pati man klēpī iekrita,- Sandis aizstāvējās, bet neatgrūda mani,- Greizsirdība moka, Āler?

-Olīvija, nāc šurp,- Ritvars piedāvājās, bet es iespītējos un pieķēros Sandim.- Beidz niķoties, tu esi dzērusi. Nāc šurp.

-Lai viņa paliek nu. Atslābsti.- Sandis viņam mierīgi atbildēja. Ritvars visu ignorēja un vienkārši pārcēla mani no Sanda klēpja uz savējo, it kā es būtu kaut kāda kaste.

-Mūdzis,- es viņam pateicu un sabužināju viņam matus,- Īgnais mūdzis.

-Mūdziene.- Ritvars smaidot pateica un noskūpstīja man pieri. Mēs visi salēcāmies, kad dzirdējām atveramies un durvis un pa tām ienāca Elīza, kura šokā uzlūkoja Ritvaru un mani.

-Ritvar, mums vajag parunāt,- viņa uzšņāca puisim un draugs paklausīja. Satvēru viņa roku un uzmetu bažīgu skatienu Elīzai. Ritvars noglāstīja manu roku un tomēr aizgāja viņai līdz. Abi izgāja uz istabu un aizvēra durvis aiz sevis. Nedomājot piecēlos kājās un devos viņiem pakaļ, kad mani satvēra Sanda rokas.

-Tu esi piedzērusies, nāc šurp,- Puisis mani balstot teica, izrāvos no viņa tvēriena un atbalstīju ausi pret durvīm, lai dzirdētu, kas notiek. Sandis nolaida rokas un atgriezās pie dzeršanas. Es uzmanīgi klausījos, ko abi runā.

-Tu teici, ka tāpēc ar viņu tiecies!- Elīza raudošā balsī sacīja Ritvaram,- Tas ir tas, ko mēs abi gribējām. Tu zini, ka tu esi vainīgs pie tā, ka man nevar būt bērnu!- meitene raudot sacīja.- Ja toreiz man nebūtu bijis tas stulbais aborts, ko tu man piespiedi darīt, viss būtu bijis kārtībā. Un tagad..-

Es atspiedos pret sienu, lai nezaudētu līdzsvaru. Tātad viņa vainas apziņa bija daudz stiprāka, nekā es varēju iedomāties. Kad pagriezos, lai dotos atpakaļ uz viesistabu, gandrīz uztriecos virsū Sandrai, kura turēja rokās šampanieša pudeli. Izrāvu viņai to no rokām un, atgāzusies krēslā, kā izslāpusi to izdzēru sausu. Ja es būšu skaidrā, es salūzīšu.

Nepamanīju, pa kuru brīdi, bet attapos, ka man bija uzsegta sega. Miegaini piecēlos sēdus un paskatījos uz Sandi, kurš izskatījās domīgs.

-Es viņu pasaucu,- puisis atzinās un es pirmajā brīdī nesapratu, ka viņš runā par Elīzu. Biju par miegainu lai atbildētu.

202 1 7 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 7

0/2000

Kad būs nākamā? Bet paļubomu + .

9 0 atbildēt
luudzu naakamo. ;(((
5 0 atbildēt

VEEEL luudzuu :3

3 0 atbildēt

Baigais slinkums lasīt, bet šis ir no tiem rakstiem, kur jāraksta/jātin uz leju, tikai ar vienu roku  emotion ?

2 0 atbildēt