http://spoki.tvnet.lv/literatura/Paslepes15/649067
-Beidz, vairāk nevajag,- es smejoties teicu Sandrai, kura šobrīd mērīja smieklīgas saulesbrilles, kuru lēcas bija iestiprinātas plastmasa kūkas kvadrāta formiņā. Šo dienu ziedojām, lai atcerētos vecos labos laikus, kā gājām iepirkties sestdienās un tad mazliet pabalēt. Lai gan mūsu abu rokas bija pilnas ar iepirkumu maisiņiem, Sandra bija nepiesātināma. Viņa kā mazs bērns izpētīja visus sīkumus, kas piesaistīja acis un man nācās pacietīgi gaidīt, noslēptai starp visiem daudzajiem maisiem.
-Klausies,- draudzene ieķērās man elkonī to sakot,- Noliekam mantas un maucam uz jūru.
-Tu esi ķerta, Sandriņ,- es smaidot draudzenei sacīju,- Bet labi. Gribu uzvilkt jauno peldkostīmu.
-Tu esi pārsteidzoši labā garastāvoklī,- draudzene sacīja,- Bet forši vakar viņam sadevām, ne?
-Ideāli,- iesitu draudzenei plaukstā un mēs devāmies uz lielveikala kafejnīcu, kurā bija relatīvi maz cilvēku. Apsēdos pie galdiņa pie loga un no somas izņēmu mammas portatīvo datoru, jo sākotnējā iecere bija tāda, ka es vienatnē uzrakstītu savu biznesa plānu, nevis slaucītu veikalus. Bet Sandras kucēna acīm nespēju pretoties, nespēju viņai atteikt, turklāt man draudzenes ļoti pietrūka.
-Ko tu dzersi?- draudzene pavaicāja, skatoties uz ēdienkarti.- Es ņemšu salātiņus un kotletītes. Es esmu uz diētas,- Sandra muļķīgā balstiņā teica un es sasmējos.
-Tu būsi forša krustmāte,-
-Pff,- draudzene ākstījās,- Es būšu visforšākā krustmāte.- viņa mani izlaboja.
-Nevaru nepiekrist,- es piekritu,- Tā, es gribu apelsīnu sulu un, ai, lai notiek, paņem man to pašu ko sev.- bungāju ar pirkstiem pa galdu, kamēr dators ieslēdzās. Draudzene pasūtīja viesmīlei pusdienas un pievērsās manis iztaujāšanai. Vai viņai vispār baterijas kādreiz izlādējās?
-Tātad,- draudzene aizrautīgā balsī sacīja,- Kādi plāni tālāk?
-Tālāk?- es pacēlu acis no datora un saraucu uzaci.- Kādā ziņā?- pajautāju, lai gan zināju, ko draudzene grasījās piedāvāt. Nebrīnos, ka Sandra piestrādāja par savedēju, šis darbs bija kā viņai radīts.- Tālāk es audzināšu Dominiku tā kā biju ieplānojusi. Viena pati.
-Olīvija, tas nav forši,- draudzene uzmeta lūpu,- Tev kad pēdējo reizi sekss bija, draudzene?
-Sandra!- es viņu apsaucu un aizvēru šokā paplesto muti. Kas viņām ar mammu bija uznācis, ka viņām tik ļoti interesēja intīmās lietas? Es noskurinājos.-Vispār jau aizvakar.
-Ā, jā, pareizi.- draudzene sacīja un sāka locīt salvetes, lai nodarbinātu rokas,- Bet tu taču esi izbijusi modele. Džeki uz tādām krīt tā kā odi uz asinīm.
-Trāpīgs salīdzinājums,- es atgriezos pie darba un sāku rakstīt biznesa plānu, vienlaikus klausoties, kā nokārtojusies Sandras dzīve. Nespēju noticēt, ka mana trakā draudzene bija izgājusi pie vīra, turklāt iepazinušies abi esot viņas izveidotajā iepazīšanās mājaslapā. Vairāk nekā skaidrs, ka tā var tikai Sandra. Draudzene pēc tam vērsās pie tēmas, kādu vīrieti man vajadzētu, kad viesmīle atnesa mūsu pusdienas un sarunām nebija vietas.
-Tā,- draudzene ēdot teica,- Noliksim mantas manā mašīnā un šausim uz Majoru pludmali.
-Labi, mammu,- es nobolīju acis un saglabāju dokumentu datorā. Sev nosolījos, ka šovakar darbu pabeigšu. Galu galā, es vairs nebiju bērns, man bija jāstrādā un jāapgādā mans mazais.
-Parādīsi to džemperīti, ko tu mazajam nopirki?- draudzene cerīgi vaicāja un es pamāju. No lielā maisa izņēmu pūkainu, mazu džemperīti, kuram bija piešūta kapucīte, uz kuras bija austiņas.
-Ak mans dievs, tas ir vismīļākais, ko es esmu redzējusi..- draudzene smaidot teica. Viesmīle atnesa mums rēķinu un Sandra uzstāja, ka samaksās pati. Viņa bija tik dedzīga, ka es vienkārši ļāvos. Abas paņēmām savas milzīgās iepirkumu somas un maisus un devāmies uz pazemes autostāvvietu. Draudzenes vīrs viņai dzimšanas dienā bija uzdāvinājis skaistu BMW mašīnu, kas atgādināja panteras melnumu. Mašīna bija ideāli pieskaņota tās saimniecei. Mani pat māca skaudība.
-Tev ir tik seksīgs bikini,- draudzene teica, kad ielika atslēgu aizdedzē,- Noteikti pievērsīs kāda uzmanību,-viņa nošūpoja uzacis. Es nobolīju acis un piesprādzējos. Īso ceļa posmu mēs pavadījām smejoties un atceroties jautrākos brīžus skolā.
-Atceries, kad Ritvars tevi apšļakstīja?-
-Neatgādini,- es draudzenei aizrādīju. Atmosfēra piepeši mainījās un es atviegloti pamanīju, ka jau esam Jūrmalā. Izkāpām no mašīnas un devāmies pārģērbties uz vietējo kafejnīciņu. Sasēju peldkostīmu ap kaklu un ieskatījos spogulī. Uz mana vēdera vēl aizvien bija rēta no ķeizargrieziena. Domīgi uzliku rokas uz vēdera un atceros, kā pirmoreiz sajutu Dominika spērienu sevī. Pakratīju galvu un sasēju matus astē. Ap vidukli apsēju lakatiņu un izgāju no tualetes, kur jau ieraudzīju Sandru, kura bija tērpusies koši rozā, mazītiņā bikini, kas viņai lieliski piestāvēja.
-Čāpojam!- es lustīgi ieteicos un ieķēros draudzenei elkonī. Abas smejoties izgājām ārā un es pāri ielai pamanīju veikaliņu, kurā pārdeva saldējumu. Izrāvos no draudzenes tvēriena un raitā solī devos kafejnīcas virzienā, kad kāds mani sagrāba aiz vidukļa un pavilka nost brīdī, kad garām aiztraucās mašīna. Šokā man aizcirtās elpa un es pagriezos pret savu glābēju.
-Uzmanīgāk,- puisis sacīja, skatoties man acīs. Es joprojām nespēju parunāt, mana sirds krūtīs ārdījās. Pirms sekundes būtu varējusi savu dēliņu atstāt bez vecākiem. Sasodīts, ak mans dievs, ak dievs, sūds. Sasodīts.
-Jums viss labi?- puisis izklausījās noraizējies un nenovērsās no manis. Nebiju pārliecināta par savām runas spējām tāpēc vienkārši pamāju ar galvu. Nezinu, kā, bet nākamajā brīdī es jau biju nepazīstamā puiša skavās.
-Paldies,- es viņam pateicos un noslaucīju acīs sariesušās asaras,- Paldies, paldies.
-IDIOTE, STULBĀ,- Sandra man uzkliedza. Es pamanīju, ka draudzene bija pavisam bāla,- zoss tevi tikko gandrīz mašīna pret asfaltu izsmērēja!
-Es nepamanīju, es aizdomājos...-
-Tu esi Ritvara skuķis?- puisis vaicāja un mēs ar Sandru sastingām,- Esmu Sandis, daudz esmu par tevi dzirdējis, mēs ar Ritvaru ejam vienā treniņā, tas ir, es tevi vakar redzēju, es esmu komandas vārtsargs.- puisis mīļi pasmaidīja un pastiepa roku sveicienam.
