Jauns stāsts no Kimberliiiiii :)
-Fredis nāk!- Otto mani nobiedēja un ar popkornu pilnā bļoda apgāzās uz dīvāna. Bailēs iekliedzos un refleksīvi nospēru bļodu no gultas. Otto atgāza galvu un skaļi smējās, kamēr es bailēs drebēju un paņēmu pulti, lai izslēgtu filmu.- Eu, es skatījos!- Otto iebilda un atņēma man pulti. Iekārtojos atpakaļ savā vietā un sakrustoju rokas krūtīm, vēl nespēdama atgūties no pārbīļa.- Fredis tevi apēdīs...- Otto muļķīgi baisā balsī nodūdināja. Nobolīju acis viņa virzienā un pieliecos, lai salasītu izbirušo popkornu.
-Es iešu gulēt,- nedaudz dusmīgi ieteicos un noliku bļodu brālim blakus. Šis turpināja grauzt našķus un skatīties ekrānā, kur gulta iesūca Džoniju Depu matracī un no tās sāka šļākties asinis.- Tev tas liekas interesanti?- es nostājos televizoram priekšā un vaicāju brālim. Otto mani pabīdīja nost un es sāku skaļi smieties, jo brālim mutē bija tik daudz popkorna, ka viņš atgādināja kāmi. Mans brālis bija futbolists, turklāt divpadsmitās klases skolnieks, teorētiski, viņam vajadzētu būt kā piemēram komandai, ko viņš apmācīja, bet reizēm man šķita, ka mans brālis, lai arī ir pieaudzis vīrietis, dvēselē ir mazs bērns, kuram patīk skatīties šausmu filmas un grauzt našķus. Nesaprotu, kā meitenēm viņš varēja patikt. Atzīstu, mans brālis bija glīts, bet viņa raksturs gan nē.
-Tu taču teici, ka iesi gulēt,- brālis ar pilnu muti teica, nenovēršoties no ekrāna,- Teci nu. Mazulītēm šajā dīvānā nav vietas.- Otto demonstratīvi uzlika kājās uz gultas tā, lai neviens neieņemtu vietu viņam blakus. Speciāli apsēdos viņam uz kājām un atņēmu popkorna bļodu.
-Es pārdomāju!- brālim paziņoju un paņēmu sauju popkorna mutē. Brālis neiebilda un mēs abi skatījāmies filmu. Drīz vien mani plakstiņi kļuva smagi un es atbalstīju galvu pret brāļa krūtīm. Pat nepamanīju, ka biju iemigusi, jo, kad atvēru acis, pamodos savā istabā no tā, ka gar logiem skrabinājās ārā augošā vītola zari. Piecēlos sēdus un ieslēdzu gaismiņu virs gultas, kas istabā radīja mierīgu atmosfēru. Sapinu matus bizē un izkāpu no gultas. Ieslidināju kājas mīkstajās čībās, kas atgādināja suņa rotaļlietu un piegāju pie grāmatu plaukta, kas aizņēma vienu no istabas sienām, lai paņemtu Harija Potera grāmatu, ko biju lasījusi jau iepriekšējā vakarā. Ieliku grāmatu padusē un atgriezos gultā. Kārtīgi sasedzos, no skapīša paņēmu brilles, ko izmantoju lasīšanai un turpināju lasīt no vietas, kur biju apstājusies. Jau no bērnības man bija ieradums, ka, brīžos, kad naktī es pamodos, es vairs nespēju aizmigt, ja vien nesāku sevi kaut kā nodarbināt, ar lasīšanu, piemēram. Tas bija kļuvis par man ierastu, bet citiem nesaprotamu rituālu, turklāt es vēlējos būt droša, ka tālākajos sapņos mani nevajās Fredija Krūgera čūlām klātā seja. Kad tiku līdz nākamajai nodaļai, noņēmu brilles no acīm un gan grāmatu, gan brilles noliku zem gultas un apskatīju savu istabu tā, it kā te būtu pirmo reizi. Mana istaba nebija mainījusies gandrīz nemaz, vienīgais, kas bija mainījies, bija tas, ka manu šūpuli bija nomainījusi ozolkoka gulta, un šeit vairs nebija tik daudz rotaļlietu. Vienu sienu tētis bija pārveidojis par manu personīgo plauktu grāmatām, blakus siena bija paredzēta kā mana darba telpa- tur bija sarkankoka rakstāmgalds un siena, kuru klāja dažādas zīmītes ar atgādinājumiem, fotogrāfijas no sarīkojumiem, sekmju izraksti un daudz kas cits. Rietumpuses sienu klāja milzīgs logs, pie kura bija novietota mana gulta. Šī bija vieta, kurā es jutos droši.
-Ko tu te ņemies?- brālis vaicāja, pabāzdams galvu pa durvju spraugu. Mans lielais brālis izskatījās pavisam miegains un ļoti mīlīgs,- Tu atkal murgoji?
-Nē, tikai pamodos,- es sacīju un plati nožāvājos,- Kāpēc tu neguli?
-Filma tikko beidzās,- brālis sekoja manam piemēram un arī nožāvājās,- Labi, čuči, mazā, mīlu tevi,- brālis ienāca istabā, mani sasedza, samīļoja un izslēdza gaismu.
-Arlabunakti, - es nomurmināju un ļāvos miegam.
Es sapņoju, ka eju pa gaiteni un mani aiz rokas ved kāda meitenīte, kas ļoti atgādina mani bērnībā. Sapnis kļūst nepatīkams, kad apkārtne satumst un meitenīte pagriež bālo, izkropļoto seju pret mani un plati pasmaida.
-Nē!- es nokliedzos un piecēlos sēdus. Tikai sapnis, es sevi mierināju, tikai sapnis. Paskatījos pulkstenī un pamanīju, ka ir bez piecpadsmit minūtēm septiņi no rīta. Atkal uzvilku kājās čības un piegāju pie skapja, lai izvēlētos drēbes, ko vilkt. Tā kā ārā spīdēja saule, nolēmu vilkt vienkāršu, baltu krekliņu, tumši zilas džinsu bikses un kedas. Matos sapūtu laku, lai čirkas, kas bija radušās bizes dēļ, neizjuktu, un sakrāmēju somā nepieciešamās mācību grāmatas.
Atskanēja trīs kautrīgi klauvējieni pie durvīm un pēc tam telpā ienāca mana māte.- Labrīt, tu jau augšā? Jau gatava?- mamma izklausījās pārsteigta. Mana māte nebija līdzīga man it nemaz, drīzāk Otto bija mātes dēls- abiem bija blondi, viļņaini mati un garš augums. Mana mamma, kas parasti bija punktuāla, vēl aiz vien bija tērpusies halātā ar sivēnu bildītēm un rokās turēja milzīgu krūzi kafijas, ko bija iecienījusi.
-Jā, jo Otto mani vakar piespieda skatīties šausmeni,- es novaikstījos, atcerēdamās baiso murgu,- Es atkal murgoju..
-Vai par...?-
-Nē.- es mammu pārtraucu,- Ne par to.- mamma, to dzirdot, izskatījās atvieglota un tad, it kā šīs sarunas daļas nemaz nebūtu bijis, pasmaidīja.- Brokastis ēdīsi?
-Nē. paldies.- es pateicos un uzliku mugursomas lences uz pleciem,- Es jau došos. Man ir pirmā stunda,- es apskāvu mammu un izgāju no istabas. Aši nokāpu pa trepēm un devos ārā pa durvīm, lai pamanītu, ka gar manu degunu aizbrauc autobuss, kas kursē reizi stundā.
-Fantastiski,- es zem deguna noburkšķēju un devos uz pieturu. Apsēdos uz soliņa un kā mazs bērns šūpoju kājas, kad pie pieturas nokauca bremzes. Paskatījos uz trokšņa izraisītāju un pamanīju melnu džipu, no kura izkāpa ārā vairāki stāvi, ko uzreiz atpazinu. Tie bija mani klasesbiedri.
-Olīvija, nevēlies pabraukāties uz skolu?- Dāvis prasīja, nākdams manā virzienā. Savilkusi lūpas pakratīju galvu, it kā sakot nē, bet puiši saskatījās savā starpā, neņemdami to vērā.
-Nāc šurp!- Oskars, garākais no puišiem, mani uzrunāja un es tiku pacelta uz rokām un nesta uz mašīnu. Dāvis un Kārlis atvēra durvis un es kā bluķis tiku uzlikta virsū pārējiem, kas tur jau sēdēja.- Tev viss labi?-
-Laikam,- es nomurmināju un centos sataustīt savu somu,- Kur mana soma?
-Tepat,- Oskars sacīja, bet es viņu nemanīju.
-Olīvija, noņem roku, tu spied man...- viens no puišiem teica un es uzreiz noņēmu roku no puiša vājās vietas un viņš uzreiz atslāba.
-Nu, tad dodamies uz skolu, jaunieši!- Dāvis, kurš vadīja mašīnu, līksmi iesaucās un pārējie piebalsoja.
...rīiiiit.
