http://spoki.tvnet.lv/literatura/Paslepes/645779" style="color:rgb(78,121,154);text-decoration:none;">Pirmā
Biju diezgan nepatīkami izbrīnīta, ka tiešām pastāvēja tik slinki cilvēki kā Ritvars, kuri, tā vietā, lai izstaigātos un ieelpotu svaigu, izvēlas mašīnu pat tik mazu attālumu veikšanai. Vismaz viņam bija laba mūzikas gaume un mums nevajadzēja sarunāties. Vienaldzīgi skatījos ārā pa logu un šūpoju kāju mūzikas ritmā, pat īsti nezinot, kas tā ir par dziesmu.
-Tev patīk „Stone Sour”?- Ritvars beidzot ievaicājās un es uz viņu paskatījusies. Kopš iekāpām mašīnā, šī bija pirmā reize, kad viņš bija ierunājies. Jautājoši saraucu uzaci un pamanīju, ka Ritvars apstājas stāvlaukumā, kas bija paredzēta pludmales apmeklējumam. Nesagaidījis manu atbildi, puisis paskaidroja savu jautājumu,- Tā ir grupa, kas izpilda šo dziesmu. Saucas „Through the glass”.- viņš teica un es atmāju ar roku, lai norādītu, ka biju zaudējusi interesi. Tāpat taču neatcerēšos. Un šī jau nebūs nekāda pastaiga, es pie sevis prātoju, izkāpjot no mašīnas, man ir jāuzzina, kā zīmīte nonāca pie viņa un vai viņš pazīst Ģirtu. Aizcirtu durvis un negaidot Ritvaru, uzreiz devos lejup pa koka kāpnēm un, kad biju sasniegusi pēdējo pakāpienu, novilku kedas un iegremdēju pēdas smiltīs. Tās bija patīkami siltas, neraksturīgi pavasarim Latvijā, bet sajūta bija patīkama. Daudz nedomājot sāku skriet ūdens virzienā un apstājos, kad sajutu vēsās smiltis pret kājām. Piegāju pie ūdens un ļāvu vilnīšiem apskalot pirkstus.
-A-Auksts!- es atlecu nost no ūdens un sadzirdēju smieklus aiz muguras. Pagriezos pret Ritvaru un samiedzu acis,- Es te neko smieklīgu neredzu.- burkšķēju zem deguna un iekāpu siltajās smiltīs, kas patīkami sasildīja nosalušos pirkstgalus. Ritvars apsēdās turpat un sakrustoja kājas.
-Ķersimies pie lietas,- viņš pavisam lietišķi ieteicās un es devos apsēsties viņam blakus. Kolīdz mans dibens skāra smiltis, viņam iezvanījās telefons.- Piedod, pagaidi,- puisis mani uzrunāja un pielika klausuli pie auss. Man par lielu pārsteigumu, Ritvars runāja ļoti klusu.- Pludmalē,- viņš kādam sacīja un neatvadījies atvienoja sarunu, tad palūkojās uz mani.
-Konkrēti ko tu vēlies zināt?- viņš prasīja. Es piesēdos viņam tuvāk un paraustīju plecus. Jautājums, ko viņš uzdeva, bija tieši tas, kas nelika man mieru. Jautājumu bija daudz, bet tas, vai atbildes būs patiesas, to taču es nevaru garantēt, es prātoju. Puisis noplātīja roku man acu priekšā,- Tu vēl esi te?-
-To, kā tu tiki pie lapiņas,- es beidzot pajautāju un Ritvars skaļi nopūtās,- Kas ir?- nesapratu.
-Draugs iedeva,- Ritvars bezkaislīgi atbildēja,- Nākamais jautājums?
-Kāpēc tu gribēji ar mani runāt divatā, šeit?- es norādīju uz apkārtni,- Kāda vaina skolai?
-Jo man patīk sēdēt šeit, pie jūras, un vienkārši padomāt,- viņa balsī ieskanējās skepse. – Nākamais?
-Vai tu pazīsti Ģirtu Mucenieku?- es klusi pajautāju. Jāsaka, ka es baidījos izdzirdēt atbildi uz šo jautājumu. Jau vien izteikt šo vārdu bija grūti. Es vēlējos Ģirtu un ar viņu saistītās atmiņas izmest no savas dzīves, bet, kā saka, vieglāk izmest galvu, nekā viņu no tās.
-Jā,- viņš īsi atbildēja un tad turpināja,- Labāk nekā tu vari iedomāties.- Ritvars piecēlās kājās un viņam no kabatas izkrita telefons, kas nokrita man blakus. Automātiski pasniedzos pēc tā, lai padotu to viņam, kad ekrāns izgaismojās un es Ritvara telefona ekrāniņā pamanīju manu bildi.
-Ko tas nozīmē?- es pavaicāju, parādot viņam telefonu. Ritvars to izņēma man no rokām un, satvēris manas rokas, piecēla mani kājās.- Ko tu dari?- es nesapratu. Cilvēki taču tāpat vien, ne no kā nekļūst tramīgi. Kas viņam bija lēcies? Ritvars mani satvēra aiz rokas un mēs pagriezāmies pret vietu, no kurienes atnācām un es sapratu, uz ko viņš man norādīja. No sava sarkanā Audi izkāpa Ģirts, kurš pamāja draugam.
-Ko tas vēl nozīmē?- es uzšņācu Ritvaram un izrāvu roku no viņējās,- Tūlīt pat paskaidro, ko tas nozīmē, tagad!- es kliedzu viņam virsū. Mans skatiens saaudās ar Ģirta skatienu.
-Pēc tā, ko viņš par tevi runā, es uzskatīju, ka jums ir jāparunā. – Ritvars paskaidroja un es valdījos, lai acīs nesariestos asaras. Ar rokām apskāvu krūškurvi un skatījos uz Ģirtu, kurš nu jau bija pavisam tuvu.
-Es teicu, ka mēs runāsim divatā,- Ģirts uzrunāja Ritvaru,- Šī lieta attiecas uz mani un Adriju.
-Es tev teicu, lai tu nekad nesauc mani tajā vārdā!- cauri zobiem izgrūdu vārdus, tādējādi izrādot savas dusmas. Man vairs nebija spēka noturēt asaras un es ļāvu tām ritēt pāri vaigiem. Kāpēc Ritvaram vajadzēja tā rīkoties? Kāpēc Ģirtam bija jāuzmeklē mani un jāatsauc atmiņā visas atmiņas, ko biju nosolījusies apglabāt?
-Tevi sauc Adrija?- Ritvars nesaprata un pamīšus skatījās te uz mani, te uz Ģirtu.-
-Nav tava darīšana,- mēs ar Ģirtu reizē viņam uzbļāvām un tad sākām glūnēt viens uz otru.
-Adrija, ejam, pastaigāsimies, parunāsim...- Ģirts kļuva iecietīgāks.
-Es tevi divatā ar viņu neatstāšu,- Ritvars ierunājās un atkal satvēra mani aiz rokas,- Vēl gribi par viņu paņirgāties?
-Par ko tu runā?- es vaicāju un paskatījos uz abiem puišiem.
-Nu, Ģirt, pasaki, ko tu stāsti par sava bērna māti,- Ritvars sarkastiski mudināja Ģirtu. Ģirts nodūra skatienu un, kad to pacēla, viņš raudzījās uz mani ar sāpēm acīs.
-Jo viņas dēļ viņš neieraudzīja dienas gaismu.- Ģirts atbildēja uz Ritvara jautājumu.
