Sveiki dārgie spoki! :)
***
Kad beidzot biju tikusi mājās, konstatēju, ka ledusskapī nav nekkā ēdama. Tāpēc nolēmu doties atpakaļ uz pilsētu. Negribēju iet ar kājām, tāpēc no garāžas izstūmu savu balto riteni ar zilu groziņu priekšā. Vēl ieskrēju mājās pārģērbties. Uzvilku baltu krekliņu uz lencītēm un džinsa šortiņus, sataisīju asti un izgāju pagalmā. Paņēmu riteni un mēģināju iesākt braucienu, ar pirmo reizi nesanāca, jo nebiju braukusi ļoti ilgi. Kad man beidzot sanāca, sapratu ka neesmu paņēmusi maku, nu nekko, braucu atpakaļ, sameklēju maku un turpināju ceļu. Pusceļā manam "lieliskajam" ritenim nokrita ķēre, kad mēģināju to uzlikt atpakaļ, man nolūza nags un manas rokas bija melnas. lieliski.
Veikalā nopirku makaronus, sieru, apelsīnus un pienu, sameklēju vēl šokolādi un želejas lācīšus. Samaksāju par pirkumiem un ejot ārā no veikala, izvairījos no apsarga aizdomīgā skatiena, mani vienmēr ir biedējuši apsargi, es vienmēr jūtos tik vainīga, kad eju viņiem garām. Tikai tad atcerējos, ka manas rokas un krekls ir ar melniem pleķiem. Izgāju no veikala un gāju pie riteņu novietnes. Mana riteņa tur nebija. KO?? Kāpēc kādam vajadzētu manu "lielisko" riteni? Kā lai tieku majās.? Ar kājām es atpakaļ iet negribēju, bat vai man bija izvēles iespējas? Sāka palikt vēsi, nožēloju ka nebiju paņēmusi jaku. Biju nogājusi aptuveni vienu trešdaļu no visa ceļa un jau biju sākusi drebēt. Iepirkuma maisiņš kļuva ar vien smagāks un smagāks...Nēē, es biju aizmirsusi vārāmo sāli. Nožēlojami, sāku sevi nolamāt.
Manas pārdomas iztraucēja mašīnas taurēšana, salēcos. Paskatījos pār plecu, mašīna bija piestājus, tā bija melna un ļoti moderna. Piegāju pie tās. Vadītāja logs lēnām atvērās, iekšā sēdēja Nils. Ko tam vēl vajag?
"Sveika , tevi nevajag aizvest?" viņš ierunājās pirmais un pacēla uzaci.
"Nē ir labi.. es eju mājās." teicu un sāku iet uz priekšu
"Ir diezgan pavēss.." viņš paspēja pateikt. Apstājos un apsvēru šo piedāvājumu. Apgriezos un gāju atpakaļ pie mašīnas. Blakussēdētāja durvis atvērās, ātri iekāpu mašīnā un ieliku klēpī maisiņu. Paskatījos uz Nilu un uzsmaidīju viņam.
"Tu vispār drīksti vadīt mašīnu?" es ievaicājos
"Jā, noliku tiesības jau pagāšgad" viņš nenovērsa acis no ceļa un pasniedza man kartīti, paņēmu to divos pirkstos un aplūkoju, tā bija vadītāja apliecība.
"Smieklīgi" iespurdzos ieraudzījui viņa forogrāfiju uz tās. Viņš paskatījās uz mani un greizi pasmaidīja. Laikam tikai tagad sapratu cik izskatīgs viņš ir.
Pa ceļam runājām par skolu, viņš man pastāstīja par jauno klasi, kā viņš ir iejuties. Uzzināju ka viņš tikai pirms divām nedēļām ir pārvācies dzīvot uz mūsu pilsētu.
Apstājāmies pie lielas, nē milzīgas mājas, tā bija balta un ļoti moderna. Viņš laikam ir no ļoti turīgas ģimenes.
"Pagaidi mani mašīnā, es ieskriešu mājā, pēc telefona" viņš izslēdza motoru un paskatījās uz mani.
"Es varu izkāpt? Aplūkot apkārtni/?" pasmaidīju
"Protams."
Izkāpu no mašīnas un paskatījos apkārt. Ieraudzīju baseinu, tas bija trīs reiz lielāks nekā mūsu. Apstaigāju tam apkārt un vēroju māju, tai bija trīs stāvi un ļoti lieli logi. Jumts bija līdzens un domāju, ka uz tā verēja uzkāpt. Man iezvanījās telefons. Tas bija tētis.
"Čau mīļā, es viņu tiko uzaicināju, kā tu teici un zini ko?? viņa piekrita, mēs šodien ejam vakariņās un es būšu mājās vēlu." viņš tik ātri nobēra, ka es neko nesapratu.
"Apsveicu tēt, es zināju ka izdosies. " es viņam teicu. Viņam jau kādu laiku ļoti patika viņa darba kolēģe, bet viņš nevarēja saņemties viņu kaut kur uzaicināt.
"Atā man tagad jāskrien!" viņš noteica un nolika klausuli. Pie manis nāca Nils, viņš plati smaidīja un parād'īja, ka viņam rokā ir telefons.
Piegāju viņam tuvāk.
"Klau, ko tu šovakar dari?" iesmējos. viņš iepleta acis.
"Nu, man nekas nav ieplānots" viņš pēc ilga klusuma brīža teica.
"Lieliski.Mēs varētu aizbraukt pie manis, nolikt pirkumus un aizbraukt uz pilsētu un aiziet uz Starbucks" uzsmaidīju viņam
Viņš pamāja ar galvu un pasmaidīja.
Bijām nonākuši Starbuck kafejnīcā un pasūtījuši saldējuma kokteiļus. Sēdējām pie galdiņa un runājāmies, ar katru vārdu ko Nils man pateica, man viņš iepatikās ar vien vairāk. Tā mēs tur sēdējām un runājāmies nenolaižot acis viens no otra.
Nolēmu aiziet uz toleti sakārtoties. Atstāju uz galda telefonu un maku un aizgāju uz toleti, vispirms nomazgāju rokas un tas devos tās nožāvēt. Stāvēju ar muguru pret toletes kabīnēm, dzirdēju ka kāds iznāk un gribēju pagriezties, lai ietu ārā, jo rokas bija sausas, bet sajutu ļoti spēcīgu sitienu pa galvu un atslēdzos..
