Keita
Atpakaļceļš ir vēl nomācošāks. Domas maisās pa galvu, nespēdamas atrast ceļu uz izeju. Es skatos drūmajās debesīs, viss pēkšņi ir satumsis. Pret mašīnas stiklu atduras pirmā lietus lāse, un es tai truli sekoju ar acu skatienu.
Edijs, šķiet, arī pamatīgi iegrimis savās domās. Viņš pat neskatās man vairs virsū, par ko es neiebilstu.
Kā tas iespējams, ka arī viņš nav savā ķermenī? Cik no mums tādi ir? Pāris, simtiem vai tūkstošiem?
Nezināmā zīme dedzina manu ādu. Kopš kura laika vispār tā atrodas uz manas rokas, ja iepriekš nebiju neko pamanījusi un ko es teikšu pārējiem? Viņi taču prasīs paskaidrojumus, gribēs zināt...
Smagi nopūšos un mēģinu kaut nedaudz atlaisties krēslā, kas citā situācijā būtu šķitis visai ērts un komfortabls. Klusums ir pārāk spiedošs, tas nomāc vēl vairāk.
-Kāds tu biji iepriekš? - Es vaicāju, nemaz necerēdama, ka Edijs atbildēs.
Viņš kādu mirkli vēro loga tīrītājus, tie aizskalo sīkās lietus lāses, kas turpina aizvien sparīgāk bungot pa stiklu. Man patīk šis nedaudz apdullinošais troksnis.
-Man bija pārāk laba dzīve, bet es pats izvēlējos to samīdīt. - Viņš visbeidzot atbild, palūkodamies uz mani.
-Kāda tā bija? - Pagriežos nedaudz pret vīrieti. Pirms atbildēt, viņš pakasa savus rugājus.
-Man bija sieva un divi bērni. - Šādu atbildi es gan nebiju gaidījusi, - Mēs apprecējāmies pirms pieciem gadiem, pēc tam pieteicās meitas, tas bija labākais laiks manā mūžā. - Viņš turpina.
Lietus turpina grabināties, bet es vairs nedzirdu nekādu troksni. Ir tikai absolūts klusums un Edija balss, kas to ik pa mirklim izjauc.
-Es viņas vēl aizvien mīlu vairāk par visu, lai gan atmiņas ir pabalējušas. Es atceros tikai pāris fragmentus, bet tie visi ir tik dārgi, ka tos nemainītu ne pret kādu mantisko visas pasaules dārgumu. - Edijs stāsta.
Es turpinu klusēt. Viņam bija sieva un divi bērni...
-Kā tas notika? - Uzdrošinos pavaicāt.
-Kas? - Edijs izklausās nedaudz apmulsis, it kā izrauts no savas atmiņu pasaules.
-Kā tu zaudēji savu ķermeni? - Precizēju to, ko vēlos zināt.
-Tovakar mēs ar sievu sastrīdējāmies, mēs izdzērām pārāk daudz un neapjēdzām, ko darām. Viņa kliedza uz mani, un es pretī. Pēc tam plīsa trauki un kaut kur fonā atskanēja bērnu spiedzieni, kas mijās ar histēriju. Es tikai atceros, kā paķēru jaku, uzāvu apavus un izmetos ārā pa durvīm. Pēc tam iesēdos mašīnā un nedomājot ne par ko, braucu. Sajūtas bija patiesi savādas, it kā es spētu lidot. Tad attapos ūdenī. Mašīna diezgan ātri nogrima, bet es nespēju izdarīt neko, lai atbrīvotos uz uzpeldētu virspusē. Pēdējais, ko domāju, bija par manām meitenēm un to, cik bezatbildīgi esmu rīkojies. - Viņš noslēdz savu stāstījumu. Saprotu, ka neko vairāk nespēšu uzzināt.
-Man žēl... - Saku, nezinādama, kur likt rokas un kā turpmāk izturēties.
-Nevajag. Tagad manā ķermenī ir kāds cits, un es no visas sirds ceru, ka daudz labāks. - Viņš saka, pēkšņi apstādinādams mašīnu ceļmalā.
-Vai tu esi ceļojis un devies atpakaļ uz to vietu, kur viss notika? - Atceros, kā stāvēju palātā un lūkojos uz savu sadragāto ķermeni. Es noglaudīju Deivida plecu, bet viņš pat nepakustējās...
Edijs papurina galvu.
-Nekad, bet es ļoti vēlētos. Es gribētu redzēt, kā viņām klājas. - Viņš saka., - Un kā ar tevi? - Edijs pajautā. Neesmu gaidījusi, ka viņš interesēsies arī par mani.
Īsos vilcienos izstāstu tikai nelielu daļu savas biogrāfijas, nevēloties iedziļināties sīkumos.
-Es arī vēlos atgriezties savā ķermenī. - Saku, nospūsdamās, - Man riebjas viss, kur esmu nonākusi – vide, cilvēki, ķermenis, kurā jādzīvo piespiedu kārtā.
-Man arī. Šeit galvenais ir uzlikt masku un tēlot, ka viss ir labi. Šie cilvēki ir pieraduši redzēt tikai to, ko paši vēlas, bez tam, viņi lielāko daļu ir apkurījušies, tāpēc izlikties nemaz nav tik grūti. - Edijs apgalvo, - Tagad kāp ārā! - Viņš izsaucas un metas ārā, tasni iekšā lietū.
Vēroju, kā viņa apģērbs un mati izmirkst pāris sekunžu laikā.
-Nāc taču! Neesi mīkstā! - Viņš kliedz cauri brāzmai.
Dīdos sēdeklī, cīnīdamās ar sevi. Tiklīdz saņemts akcepts, ķermenis lēkšus izlec ārā un vēsais lietus patīkami veldzē.
Es spiedzu un metos ap savu asi. Normālos apstākļos neko tādu nebūtu darījusi, bet atgādinu sev vēlreiz, ka tā neesmu es. Vismaz ne 100 procentīgi.
-Klau, kā tev šķiet, mēs varētu atrast sevi šajā plašajā pasaulē? - Edijs kliedz cauri lietum.
-Tas ir iespējams. Vienu reizi es jau palūkojos uz sevi. - Atkliedzu, jūtot, kā lietus tek pāri sejai, izsmērēdams to nelielo kosmētikas daudzumu, kas vēl bija palicis uz sejas.
-Tiešām? Tu man palīdzēsi? - Viņa acīs pēkšņi deg dzirksteles. Tās atbaida visu lietu un pelēkumu, kas iestājies virs mums.
-Palīdzēšu. - Apstiprinu un viņš steidz mani apsaukt. Lietus turpina mūs mērcēt, bet mēs paliekam neksutīgi stāvot, biezo koku ieskauti.
Es domāju par mājām, Deividu un saviem mīļajiem – es atdotu visu, lai pie viņiem jau varētu atgriezties kaut tūlīt.
