Kārtējā stāsta noslēgums ir klāt. 
P.S. Piedodiet, ka tik ilgi liku jums gaidīt. 
----
Keita
Šķiet, ka tik labi es nekad neesmu jutusies, esot dzīvai ar īstu miesu un karsti plūstošām asinīm vēnās. Nekad agrāk man pat nebija ienācis prātā, ka otras dvēseles tuvums var vistiešākajā mērā ietekmēt mani.
Ar Deividu es nekad nebiju šādi jutusies, kaut man šķita, ka tas ir mans sapņu puisis, kuru lemts apprecēt. Es kļūdījos. Savā dzīvē bieži vien nācās pieļaut tādas kļūdas, par kurām pēc tam jāplēš mati ārā no galvas.
Man šķita, ka lielākā dzīves nelaime tika piedzīvota mirklī, kad es nenovaldīju mašīnu un izraisīju sadursmi ar pretī braucošo kravas auto. Šķita, ka tajā brīdī viss ir zaudēts un nekam nav jēgas, tomēr man nebija ne jausmas, ka šis briesmīgais brīdis būs labākais, kas ar mani jebkad ir noticis. Neticami, ka mana turpmākā dzīve pārvērtās līdz nepazīšanai.
Neticami, ka šajā visā domu un darbību mutulī, neesot man pašai, es pilnīgi svešu cilvēka, kas beigās kļuva par manu vienīgo un patieso pasauli. Realitāti, pie kā turēties un kas uztur mani pie dzīvības.
-Vai esi gatava? - Viņš jautā kaut kur man aiz muguras. Es trīcu pie visām miesām, cik nu tas ir iespējams.
-Ne visai. - Godīgi atbildu, taču atpakaļceļa vairs nav.
-Viss būs labi. - Lorenss pieskaras manam plecam tik uzmanīgi, it kā es būtu tikko dzimis mazulis.
Es īsi pamāju un nostājos līdzās aparātam, kas uz nelielu brīdi ļaus ielūkoties tajā pasaulē, no kuras es nācu. Es gribu zināt, kā vecāki jūtas un Deivids, un Emīlija...
-Tu zini, ka ne katram ir šāda privilēģija, tāpēc tev šī iespēja ir jāizmanto. - Lorenss gādīgi atgādina, palīdzēdams man uzlikt uz galvas kaut ko līdzīgu metāla ķiverei.
Pie šīs "lieliskās" iespējas es tiku tādēļ, ka labi izpildīju uzticēto uzdevumu – Kerija un Janiss vēl aizvien ir šeit un šobrīd viņiem ir ļoti nelielas iespējas atgriezties iepriekšējā dzīvē un izlikties, ka viss vēl aizvien rit vecajās sliedēs.
-Es būšu tev blakus, tu tikai saki, kad viss paliek neizturams vai kā... - Lorenss piekodina, un es zinu, ka viņš savu doto vārdu turēs līdz pēdējam. Es viņam uzticos, bet tas jau vairs man jāatgādina pašai sev.
Jau atkal īsi pamāju un dziļi ievelku elpu, tā dodot zīmi, ka esmu gatava ielūkoties sejā realitātei. Šeit mēs dzīvojam butaforijā, uzpūstā burbulī, kas nevienā brīdī nav patiess.
Pēkšņi es esmu tumšā telpā ar spoguļsienām. Šeit neviena cita nav, es vairs nejūtu Lorensa ciešo tvērienu, kad mana plauksta iegulst viņējā. Apgriežos uz riņķi, bet visur saredzu tikai savu atspulgu. Mana bālā seja raugās uz mani no visiem iespējamajiem spoguļiem, kas te ir.
"Nomierinies, šī ir tikai kārtējā ilūzija. Acu apmāns. Elpo, elpo, elpo!!!", pavēlu sev. Aizveru acis un veicu dziļu ieelpu, kam seko īsa izelpa. Man jāatgūst normāls sirds ritms. Vismaz tā es darītu, ja vēl aizvien būtu dzīva. Šādi vingrinājumi man palīdzēja stresa situācijās saglabāt veselo saprātu.
Es kļūstu mierīgāka. Jūtu, kā gaisotne telpā pamazām mainās. Degunā iecērtas smarža, kas liek acīs automātiski sariesīties asarām. Pirms esmu atvērusi acis, es jau zinu, kas mani sagaida.
Nesteidzīgs svētdienas rīts, kas smaržo pēc tikko ceptām pankūkām, piparmētru tējas un mammas siltā apskāviena. Sasodīts.
Tas, ko es redzu, ir pavisam citādāk. Tā noteikti nav svētdiena un sieviete, kas sēž manā istabā nelīdzinās tai, kas laida mani pasaulē. Mammas mati ir savēlušies, viņa ir tērpusies savā pūkainajā, baltajā halātā, kas kļuvis jau netīrs. Viņa sēž manā gultā un raugās uz mūsu kopīgo fotogrāfiju, kas tapa pirms diviem gadiem Itālijā, kad bijām tur ģimenes ceļojumā.
Mamma iešņukstas un, šķiet, manī kaut kas tūlīt eksplodēs, sašķaidot sīkās drumslās manu esamību.
-Mammu... - Pieeju nedaudz tuvāk spogulim un pieskaros tam, vēlēdamās kaut kādā veidā viņai palīdzēt. Es nespēju. Protams, ka jau atkal es nespēju.
Noraudzīties viņas pārdzīvojumos ir sāpīgi. Bilde pārslēdzas, un es redzu tēti. Arī viņa augums šķiet sagumis vairāk, nekā pēdējo reizi atceros, bet viņš lēni malko kafiju un lasa jaunākās ziņas. Viņš ir daudz stiprāks par mammu, un tas ir tieši tas, kas viņai vajadzīgs.
-Jums jābūt stipriem. - Es čukstu. Kaut viņš spētu sadzirdēt mani.
Virtuvē parādās mammas samocītais stāvs. Viņas acis ir piepampušas no raudāšanas. Viņa, neko neteikdama, pieiet pie tēta un uzliek rokas uz viņa pleciem. Viņš noliek avīzi malā un iesēdina mammu klēpī. Sieviete iespiež pieri tēta plecā un šņukst.
Viņš maigi glāsta mammas muguru un kaut ko nedzirdamu čukst. Es zinu, cik šī situācija ir sāpīgi nepanesama, bet viss ar laiku pāriet – rētas pārklājas ar vieglu kreveles kārtiņu līdz kļūst teju nesaredzamas.
Bilde pārslēdzas, un es lūkojos uz Deivida dzīvokli, kas nu jau izskatās kā tipiskam vecpuisim. Telpā valda pamatīga nekārtība, ko papildina izmētātas zeķes un dzērienu pudeles.
Kopš kura laika Deivids tik pastiprināti lieto alkoholu, kaut gan man jau ne jausmas...es viņu tā arī līdz galam neiepazinu.
Durvis atslēdzas vispirms un tad telpu izgaismo lampas spozme. Deividam līdzi ir pavadone – kāda blondīne ar uzpumpētām krūtīm un pieaudzētiem matiem.
Viņš smejas un izskatās patiesi laimīgs, kamēr es neizjūtu itin neko. Ne greizsirdību, ne nožēlu, ne nepatiku vai ilgas. Es vienkārši bez emocijām turpinu vērot ainu, kas pamazām draud pārtpat par ko erotiskāku līdz viņi pazūd skatienam.
Deivids ir cūka un viss, ko viņš juta pret mani, bija tikai sasodīta izlikšanās. Cik klišejiski, agrāk es noteikti būtu dienām raudājusi, apjaušot patiesību, bet šobrīd...Es spēju domāt vien par Lorensu.
Pēdējais cilvēks, ko vēlējos apraudzīt, ir Emīlija.
Viņa sēž krēslainā palātā. Es tik tikko spēju saskatīt viņas seju un roku, kas tur kāda cita plaukstu.
-Mosties. Lūdzu. - Emīlija iešņukstas. Gultā gulošā meitene, kas pieslēgta pīkstošiem aparātiem, ir Kerija. Vietām viņas seju klāj zilumi un rētu pēdas.
Nevar būt, ka Emīlija ir viņu atradusi... Kā?!
Man viss top skaidrs, kad palātā ienāk vēl pāris cilvēki. Tie ir tie paši no bandas. Neticami, ka viņa ir atgriezusies.
-Emīlij, nē! Tev jādodas prom, tu nevari palikt ar šiem cilvēkiem, viņi ir briesmoņi! - Skaļā balsī iesaucos. Emīlijai ir mani jāsadzird. Viņa vienīgā spētu mani sadzirdēt, kamēr citiem nav tādas iespējas.
Uzsitu pa gludo stiklu, bet nekas nenotiek.
-Es zinu, ka Kerija drīzumā pamodīsies, vienkārši mums jādod viņai laiks. - Viens no puišiem saka, uzlikdams plaukstu uz Emīlijas pleca. Nekādīgi nespēju atcerēties viņa vārdu, bet tas arī nav svarīgi.
-Kāpēc tu atgriezies, Emīlij? - Bilde pamazām kļūst arvien bālāka, līdz izgaist skatienam.
Es atkal saredzu savu spoguļattēlu.
-Man jāizglābj Emīlija. - Pasaku skaļi un pieskaros metāla ķiverei, lai no tās atbrīvotos.
-Viss labi? - Lorenss vaicā, apskaudams manus plecus.
-Jā, Kerija gribēs atgriezties. - Es nomurminu, - Mēs nevaram to pieļaut.
-Kā tu zini... - Lorenss nepagūst pabeigt sakāmo, kad es jau esmu pielēkusi kājās.
-Mums jātiek līdz tai mājai un jāparbauda, vai viņi tur vēl ir. - Es saku.
Lorenss man seko un pēc īsa brīža esam jau klāt. Pa abiem pārbaudām visas iespējamās telpas un stūrīšus, bet nekur viņus neatrodam.
-Sasodīts! - Sagrābju rokās matus, - Viņiem izdevās.
-Mums jādodas uz pludmali. - Lorenss saka, un es pamāju.
Šoreiz pludmalē ir diezgan daudz dvēseļu, liela daļa no tām sēžas laivās un dodas prom.
Pārlaižu skatienu visai pludmalei un saredzu stāvu skrienam uz laivu. Tā ir Kerija.
Viņas laiva jau ir aizņemta un tajā sēž kāda meitene.
-Man viņa jāaptur. - Es saku Lorensam un metos Kerijai ceļā.
Viņa uztriecas man virsū un mežonīgi karpās uz priekšu, metot smalkās smiltis man acīs.
-Es gribu dzīvot! Tu nevari man to aizliegt! - Viņa kliedz, - Tā ir mana laiva!
-Tu nevari atgriezties, saproti?! Ir jau par vēlu, tava laiva ir atdota citai dvēselei. - Cenšos paskaidrot, vienlaikus turot viņu aiz krekla.
-Tu neesi Dievs, lai ko tādu izlemtu! - Kerijas balsī ielaužas asaras.
Laivas uzsāk braucienu, attālinoties no krasta.
Kerija cenšas izrauties no mana tvēriena, bet es spēju vien domāt tikai par Emīliju. Viņai ir jātiek prom no tiem neliešiem.
Kerija pamodīsies, bet tā nebūs viņa pati.
Palaižu meiteni vaļā un redzu, kā viņa ietriecas aukstajā ūdenī, cenšoties panākt to, kas jau ir pārāk tālu.
Izmisumā viņa ar dūrēm padaudza pa ūdens virsmu un kaut ko izkliedz. Es zinu: viņa mani ienīst, bet es pildīju tikai savu uzdevumu.
Lorenss palīdz piecelties man kājās un notīra smiltis no drēbēm.
-Es ar tevi lepojos. Tu taču to zini. - Viņš pagriež mani pret sevi un noskūpsta.
Aizveru acis. Visbeidzot viss šķiet sakārtojies pa plauktiņiem.
