Pasaule starp mums 51

-Ema, tas bija ģeniāli! - Edijs nebeidz vien sajūsmināties par manu ideju, kas ienāca prātā pēdējā brīdī, kad jau mašīnas starmeši bija sasnieguši mūs abus.
Es vienkārši nokritu un izlikos par beigtu. Protams, mašīna apstājās un Edijs tēlotā izmisumā paskaidroja, ka man pēkšņi esot kļuvis slikti, un viņš nezinot, ko iesākt.

Mašīnā atradās kāds kungs, kurš bija ļoti laipns, bet tāds nebūtu bijis, ja vien zinātu par mūsu patiesajiem iemesliem. Viņš laipni piedāvāja mūs aizvest un tad sākās plāna īstenošana.
No Edija uzzināju, kā tas parasti notiek – vienam ir tikai jānovērš šofera uzmanība un otrs pa to laiku veiklām kustībām izķeksē naudu, bet nekad nedrīkt ņemt pilnīgi visu, jo tas rada uzreiz aizdomas.
Drīkst ņemt tikai tik daudz, lai pašam cilvēkam šķistu, ka viņš ir naudu iztērējis, neradot aizdomas un liekas nepatikšanas.

Es teiktu, ka mums sanāca izcili, nopelnījām paprāvu naudas summu, tomēr tas bija amorāli. Es nekad nespētu tēlot nelabumu, lai kādu apzagtu, tomēr šis ir viens no veidiem, kā izdzīvot. Neviens no tiem cilvēkiem nestrādā, tomēr smadzenes tāpat tiek pietiekami nodarbinātas, lai shēmotu un manipulētu ar nevainīgiem cilvēkiem.

Es labprāt atdotu savu laupījumu atpkaļ, tomēr tad man pašai nebūtu, ko ēst. Man būtu jāpaļaujas uz citiem šīs bandas dalībniekiem un tā es nekad netiktu vaļā un nekļūtu brīva.
-Mums tas jānosvin! - Edijs iesaucas, mums ejot pa ļaužu pilnu ieliņu. Gaisā uzjundī alkohola smārds un piedzērušos jauniešu smiekli, un bezjēdzīgā vervelēšana.
Milīgos ekrānos mirdz krāšņas reklāmas, kas lūgtin lūdzas iegādāties to, ko nemaz nevajag. Skaistas modeles demonstrē savu pievilcīgo ķermeni un visus krāšņumus, apkārt dun skaļa mūzika un uz katra stūra atrodas pa kādam bāram vai citai izklaides vietai.

-Es neticēju, ka tev šis tik labi padodas! Nav brīnums, ka Kerija tevi ir savākusi. - Edijs turpina tērzēt, kaut gan es uztveru tikai katru trešo vārdu.
Īsi pamāju un spraucos cauri burzmai.
Kaut es varētu nedomāt par Keriju...Tieši tajā pašā mirklī manu ķermeni sagrābj kārtējais emociju vilnis.

Es sēžu pusbrukušā mājā ar izdemolētiem logiem un aprakstītām sienām. Tie ir kliedzoši, spilgti grafiti, ar ko piesātināta bezpajumtnieku miteklim līdzīgā vieta. Smēķis manā rokā dreb tik ļoti, ka tik tikko spēju to noturēt savos pirkstos.
Esmu neizsakāmi saniktona un dusmīga. Pasaule allaž ir izturējusies netaisnīgi, tikai es nesaprotu, kāpēc. It kā mana eksistence jau tāpat nebūtu pielīdzināma mēslu čupai.
Kad paceļu acis, man pretī raugās kāda meitene ar spodriem, tumšiem matiem un apaļām, brūnām acīm. Viņa izskatās noplukusi un izbadējusies. Apģērbs ir netīrs un tik tikko turas uz miesas, tajā ir daudz dažādu caurumu un citu bojājumu.

-Ko tev vajag? - Es uzšņācu. Man nav vaļas ielaisties sarunās ar kaut kādu dīvaino.
-Es te dzīvoju. - Viņa pavēsta. Paveros visapkārt un neredzo nevienu vietu, kur šeit būtu piemēroti mitināties.
-Muļķības. - Atbildu, turpinādama vilkt kodīgos dūmus plaušās.
Smēķēt sāku tikai nesen, bet tā ir mana mīļākā aizraušanās. Brīvā laika hobijs, ja tā varētu teikt.
Es būtu ar mieru, kaut vecāki mani sistu, taču diemžēl viņiem ir vienalga.
-Es nejokoju. Pazūdi no manas mājas. - Meitene saka, iespiezdama rokas sānos. Acis savelkas šaurās strīpiņās, bet viņa neizskatās nepavisam draudīga.

Izskatās, ka viņai varētu būt tikpat gadu cik man – 16.
-Te taču ir bīstami dzīvot... - Es iesāku, vēlreiz uzlūkodama baiso māju, kas nepasargā ne no lietus, ne svelmes, ne arī nevēlamām personām.
-Lasies prom! - Meitene nu jau kliedz, sejai iekrāsojoties sārtos toņos. Viņa ir sasodīti nikna.
Es atgriežos realitātē, kaut vai man ļoti gribas zināt, kas notika tālāk un kāpēc Kerija sākotnēji pret Emīliju tā izturējās.

-Tev viss labi? - Edijs pieskaras manam plecam, un es uzreiz atgūstos. Esmu atbalstījusies pret ceļgaliem un izskatās, ka kuru katru brīdi varētu laist pār lūpu.
Jau atkal īsi pamāju un pieceļos. Galva reibst un man patiesi sametas nelaba dūša.
Edijs neļauj man atpūsties nevienu brīdi, bet tā vietā ievelk kādā piesmakušā bārā, kur čum un mudž no sasvīdušiem stāviem, kas pārdozējuši ne tikai alkoholu, bet arī smagās narkotikas.
Puisis izlaužas cauri burzmai un nosēdina mani pie bāra.
Man jau atkal ir jādzer pret pašas gribu, viņš tikai sūta un sūta dažādus dzērienus, kas liek galvai griesties un telpai groteski izplūst.

Pēc tam Edijs saķer mani aiz rokas un ieved kādā tumšākā telpā. Degunā kož cigarešu dūmi, kas ir tik spēcīgi kodīgi, ka man nākas šķaudīt.
Dzirdu, kā viņš aizslēdz durvis un automātiski atkāpjos, lai bēgtu, bet atduros pret kailu ķieģeļu sienu. Turpinu taustīties, bet neko citu nespēju sajust.
Tikai savu saraustīto elpu un Ediju tepat kaut kur blakus.
Viņš tuvojas. Es saraujos un vēlos bēgt, bet nav kur.

-Un tagad tu man atklāsi, kas tu patiesībā esi! - Balss pāršķeļ klusumu un tumsu.
Viņš nāk aizvien tuvāk. Sirds auļo, kā negudra.
-Es zinu, ka tu neesi Emīlija. - Puiša balss ir nikna, viņš ir gatavs nogalināt.
Mani, protams.