Keita
Esmu ķērusies klāt savam uzdevumam jeb misijai. Man jākoncentrē visas domas un spēki tikai uz to. Es vairs nevaru atļauties, lai manā biezajā čaulā ielauztos vēl kāda plaisa, ielaižot iekšā vientulību un neizsakāmas ilgas pēc mīļajiem.
Kopš sarunājos ar Emīliju, ir pagājis krietns laika sprīdis...vismaz man tā šķiet. Es zināju, ka tā būs mūsu pēdējā saruna, jebkad. Es vairs nesazināšos ar viņiem, neklausīšos žēlabainajā balsī, kas runā tikai vienu: lūdzu, atgriezies, atgriezies. Ir taču jābūt kādai iespējai, kādam sīkam, teju neredzamam pavedienam, kas tevi atvedīs pie mums atpakaļ.
Viņi nesaprot. Un nekad nesapratīs. Es viņus abus izglābu un pateicībā par to viņi varētu vismaz likt mani mierā reizi pa visām reizēm. Vienu pakalpojumu es šiem jau izdarīju, bet tagad man ir jāturpina viņi sargāt, jāgādā tā, it kā es būtu abu māte. Kaut gan šāds uzdevums ir labāks par bezdarbību un vienkārši nīkšanu šajā sasodītajā savādajā vietā.
Es paeju garām citām dvēselēm un pat nepaskatos uz tām. Mans skatiens tukši slīd visam garām un pāri. Es zinu, ka man ir jāatrod Kerija un Janiss. Man nav ne jausmas, kur tos abus lai meklē. Varbūt viņi jau ir ceļā uz atgriešanos? Varbūt jau iekāpuši laivās un laimīgi airē prom.
Nē, nē, tas nevar būt. Tas nav iespējams, jo es pludmalē pavadu pārāk daudz laika. Es būtu viņus redzējusi un atpazinusi jau pa gabalu.
Apstājos virs milzīga koka, tā kuplā lapotne lieliski pasargā no košās saules, kaut gan man jau tā tāpat īsti netraucē. Palūkojos uz koka resno, tumši brūno stumbru un pieskaros tam, iedomājoties, ka sajūtu raupju virsmu. Koks vienmēr šeit ir atradies, cik es atceros un esmu to ievērojusi. Tas zina savu vietu, šī ir viņa teritorija.
Protams, arī Kerija un Janiss to zina. Viņi vienmēr iezīmēja savu teritoriju, skaidri paziņojot, ka citiem tur nav vietas.
Māja. Kā gan es par to neiedomājos agrāk? Tā ir neglītākā māja visā šajā vietā, un tieši tāpēc tā ir abu teritorija.
Patiesībā man itin nemaz negribas tur atgriezties, bet tajā pašā laikā sajūtu kaut kur iekšā mutuļojam dusmas, jo viņu dēļ Lorenss gandrīz vai nomira un palika šeit uz visiem laikiem.
Pa ceļam uz māju, es vēlreiz detalizēti cenšos izanalizēt to situāciju, prātojot, vai tas bija pareizākais lēmums, ko varēju pieņemt. Protams, es būtu daudz priecīgāka, ja viņš paliktu, bet tādā gadījumā man būtu jānoskatās, kā asinis izplūst no viņa ķermeņa un izveido apli ap to, vai arī man viņš būtu jāpiebeidz necilvēcīgā veidā. Neviens no variantiem nešķita īpaši kārdinošs.
Papurinu galvu, cenšoties aizgaiņāt domas, kas jau atkal urbjas manā apziņā un traucē racionāli domāt. Es apsolīju, ka par viņiem vairs nedomāšu. Tās ir tikai atmiņas, kas tāpat pēc īsa brīža lēnām izbalēs līdz izzudīs pavisam, atstājot sāju pēcgaršu mutē.
Pirmo saredzu aizaugušo dārzu. Starp ogu krūmiem vijas stingrie rožu kāti, ko klāj īpaši izteikti dzeloņi. Tos pat varētu izmantot kā ieroci cīņai ar Keriju un Janisu. Piekodinu paturēt šo prātā, kad tiešām būs nepieciešamība cīnīties.
Jau atkal neizmantoju durvis, jo šķiet, ka tās nemaz vairs nav paredzētas, lai ieietu mājā. Tās varētu pat būt iebetonētas, lai neviens nespētu iekļūt necilajā ēkā, kas atgādina kādu spoku apsēstu ēku. Protams, tā ir spoku apsēsta, tikai šajā gadījumā tie spoki esam mēs – iedzīvotāji.
Iekāpju pa logu, netīšām pieskaroties stikla lauskai, kas iesprūdusi starp loga rūti un palodzi. Tā ir asa un saulē iemirdzas. Neviens nav šo logu salabojis vai pilnībā izsitis, bet tas mani nepārsteidz. Šķiet, ka māja Kerijai un Janisam nemaz tik ļoti nerūp. Viņiem vienkārši ir nepieciešama tā sajūta, ka kaut kas pieder un tas arī viss.
Nonāku virtuvē. Visapkārt putekļi un neizsakāma netīrība – pleķiem klāta grīda, sapelējušas ēdienu paliekas katlos un pannās un milzīgiem tauku pleķiem klāt plīts virsma.
-Vai te kāds ir? - Iesaucos, nonākdama nelielā koridorītī, kas atrodas pie virtuves. Man ir apnicis slēpties vai bēguļot.
-Kas tur ir? - Atskan Kerijas balss. Sajūtu ledus aukstas trīsas, kas pāršalc augumu, bet man tikai izliekas, jo fiziska ķermeņa vairs tāpat nav.
Tad es izdzirdu soļus un saredzu ēnu.
-Keita. - Atbildu, nevēlēdamās izrādīt, ka mana balss sasodīti trīc.
-Es tādu nezinu. - Kerija atbild un tad es saskatu viņas seju. Nekas nav mainījies, viņa izskatās uz mata tāpat kā tad, kad es biju Emīlijas ķermenī.
-Es biju Emīlijas ķermenī. Mēs tikāmies. - Saku, cenšoties notvert vismaz kādu viņas emociju, bet sejā nepavīd itin nekas. Platās acis pievēršas man.
-Kā tu pazīsti Emīliju un kāds viņai ar šo sakars? - Kerija neliekas mierā. Viņa nav pašā labākajā noskaņojumā.
-Tas ir garš stāsts. Es zinu, ka tu vēlies viņai nodarīt pāri. - Es saku, gaidīdama jebkādu reakciju.
Kerijas seja nedaudz mainās, tā kļūst vēl niknāka un ļaunāka. Tā uzdzen drebuļus.
-Es viņu mīlu. Man ir jāatgriežas. - Kerija saka, bet es neticu viņas lētajiem vārdiem. Tie ir tukši, nenozīmīgi.
-Tu viņu ienīsti, un es neļaušu tev atgriezties. - Vārdi paši veļas ārā no mutes. Esmu pateikusi krietni par daudz. Jau atkal.
-To mēs vēl redzēsim. Domā, ka tu esi nemirstīga un nekas tevi vairs nespēj ietekmēt? Meitenīt, tu tik ļoti maldies. - Kerijas balss ir kļuvusi medus salda.
Man gribas kaut ko spert pretī, bet tieku sagrābta no muguras. Tās ir stingras rokas, no kurām nespēju atbrīvoties. Janiss.
-Ved viņu uz to istabu. - Dzirdu Kerijas pavēli.
-Ar tevi ir cauri. - Vīrietis iečukst manos matos, un es labprāt būtu izvēmusies.
Es tiešām zinu - ar mani ir cauri. Esmu pievīlusi visus, tajā skaitā arī pati sevi.
