Emīlija
-Kas notika? - Emīlija vēro Doloresas saspringto seju. Sieviete ir cieši sakodusi zobus un saraukusi pieri, uz kuras izspiedušās pirmās sviedru lāses.
Lorenss lēnām noliek metāla iekārtu uz grīdas sev līdzās un atspiež galvu pret neērto dīvāna malu. Viņš izskatās pārguris un pagalam vīlies.
-Es viņu dzirdēju, viņa teica, ka vēlas atgriezties, meitenes! - Emīlijas sirds iepukstas straujāk. Vai tiešām Keita varētu atgriezties? Un kā viņa dzīvotu, kā izskatītos?
-Un? Kas notika tālāk? - Doloresa mudina Lorensu runāt vēl, izstāstīt visas detaļas.
-Tad... - Viņš šķiet tāds kā aizelsies un ne savā ādā, - Viņa pazuda. Iestājās tikai tā kaitinošā šņākoņa un viss. - Vīrietis pabeidz savu sakāmo un lēnām aizver acis, juzdamies pārguris. Arī Doloresa izskatās līdzīgi.
-Es gribu pamēģināt. - Emīliju pārsteidz pašas vārdi. Viņa vēlas jau piešaut plaukstu priekšā mutei, bet ir par vēlu. Abi telpā esošie uzmet viņai savādu skatienu.
-Kas ir? Es arī gribu dzirdēt Keitu un pārliecināties, ka ar viņu viss ir kārtībā. - Viņa īgni nobrēc un uzliek uz galvas to savādo metāla izgudrojumu, ar kā palīdzību ir iespējams sazināties ar gariem.
Doloresa skaļi nopūšas un piespiež kaut kādu sarkanu podziņu un pults. Emīlijas ausīs tajā pašā mirklī atskan teju neizturama šņākoņa, kas atgādina saplīsušu televizoru, kas nespēj uztvert un pārraidīt nevienu pašu kanālu.
Skaņa ilgst diezgan labu brīdi, viņai šķiet, ka sajuks prātā vai kuru katru brīdi aizmetīs to sasodīto iekārtu pāri visai istabai, neraizējoties par to, vai tā izturēs šādu triecienu.
-Klausos. - Starp šņākuļojošajām frekvencēm viņa izdzird vārgu balsi. Varbūt Emīlijai izlikās?
-Keita? - Viņa sasprindzina visas maņas, lai tikai uztvertu Keitu un viņas sacīto.
-Emīlij... - Šķiet, ka Keita atrodas citā galaktikā...lai gan patiesībā jau tā ir.
-Tu atgriezīsies. - Tas ir secinājums, nevis jautājums. Emīlijas sirds iepukstas straujāk. Ir tik savādi sarunāties ar garu.
Iestājas it kā klusums, kas patiesībā ir tās pašas šņākuļojošās skaņas tikai bez Keitas balss.
-Keita? Keita, lūdzu, runā ar mani! - Viņas balss kļūst spalgāka un uzstājīga. Lorenss Emīlijai velta niknu skatienu, un viņa uzreiz ar rokām parāda, ka viss kārtībā. Viņa negrib trakot, zaudēt savaldīšanos un visbeidzot arī vienīgo kontaktu ar Keitu.
-Es tevi dzirdu. Bet es neatgriezīšos. - Jau atkal viņai nav skaidrs, vai šo tekstu patiešām teica Keita vai arī viņa pati to tikko izgudroja.
-Kāpēc? - Tas, protams, ir pirmais, kas ienāk prātā. Loģiski. Gan Doloresa, gan Lorenss vēro Emīliju ar pārgurušiem skatieniem. Viņi abi spēj tik tikko noturēt acis vaļā.
-Man ir jāpaliek šeit. Man ir jāsargā jūs. - Keita mēģina kaut ko skaidrot, bet viss kļūst aizvien sarežģītāks. Emīlijai sāk dunēt deniņos, un arī viņa sāk just pārgurumu lēnam pielavamies no mugurpuses.
-No kā? Keita?! - Emīlija pavēl sev noturēt vaļā acis.
-Kerija un Janiss ir šeit. Viņi grib atgriezties un nodarīt jums pāri. Tāpēc es nevaru atgriezties un nevaru to ļaut arī viņiem. - Emīlija no visa spēka cenšas sakoncentrēt savas domas.
"Koncentrējies, tās ir tikai sasodītas halucinācijas. Prāts tevi cenšas apmānīt," viņa sev vēlas ieskaidrot. Emīlija ir lasījusi neskaitāmus pētījumus un zinātniskos rakstus par to, ko cilvēks prāts spēj iztēloties un izspēlēt, liekot visam izskatīties ļaunam un dēmoniskam.
-Kerija? - Tas ir vienīgais, ko Emīlija spēj izrunāt pirms sajūt kaklā smacējošu kamolu.
-Jā, viņa ir šeit. Piedodiet. Un nedusmojieties. Es tiešām vēlējos atgriezties, būt atkal cilvēks, eksistēt, priecāties, raudāt, darīt jebko. Bet varbūt šādi ir pat labāk. Mani neviens un nekas vairs nespēj nedz sāpināt, nedz ietekmēt. - Pēdējos vārdus viņa gandrīz vai nočukst.
Emīlija zaudē pēdējos spēkus un jūt, kā augums noslīd uz grīdas. Ar rokām viņa ieķeras mīkstajā paklājā. Tā tekstūra ir ļoti maiga un patīkama pieskārienam.
Viņa kaut ko pa ausu galam dzird, ko Lorenss saka vai jautā, bet nespēj neko pateikt. Ķermenis šķiet kā paralizēts un viņa ļauj visbeidzot acīm aizkirst.
*
Kad Emīlija atver acis, viņa guļ nelielajā istabā starp daudzajām mantām, ko klāj putekļu kārta. Te var atrast pilnīgi visu – sākot no viduslaika stila drēbēm un beidzot ar galda piederumiem.
Melnie aizkari aiztur jebkādu saules staru ielaušanos viņa nosacīti privātajā telpā. Pārgurums ir zudis, palicis vien apjukums un neizpratne par vakar notikušo. Viņa atceras tikai to, ka Keita nespējot atgriezties.
Pārējā saruna ir pilnībā zudusi smadzeņu dzīlēs un šobrīd nav pieejama. Lai kā Emīlija censtos atsaukt atmiņā vēl kādas spilgtas frāzes, jo viņa skaidri zina, ka gan Doloresa, gan Lorenss apbērs meiteni ar jautājumiem pie pirmās izdevības, kad visi tiksies uz brokastīm.
Viņa paberzē galvu. Tā vairs nesāp, bet ir apdullusi. Arī rīklē jaušas tuksnesim līdzīgs sausums.
Roka jau sniedzas pēc ūdens pudeles, kad tā pusceļā pēkšņi apstājas un atraujas. Visā dzīvoklī atskan spalgs Doloresas kliedziens.
Emīlijas skatiens aizmiglojas un viņa tā, kā pa vati dodas ārā no istabas. Viņai gribētos, lai kājas kustas daudz veiklāk, nevis kā sapnī – pārlieku lēni.
Ir pagājusi vesela mūžība līdz viņa nonāk vispirms viesistabā, kur vēl aizvien pa paklāju ir izmētāti visi rīki, kas noderēja saziņai ar Keitu.
-Doloresa? - Emīlijas rīkle ir izkaltusi un aizsmakusi.
-Nenāc, paliec, kur esi! - Sievietes balss izstaro histēriju. Emīlijai kaut kas sagriežas vēderā.
Kur ir Lorenss? Vai viņš nav dzirdējis spalgo kliedzienu, kas spētu pamodināt pat mironi?
Tad viņa neko neredzošām acīm dodas Doloresas balss virzienā. Viņa jau zina, ko sagaidīt. Ar kaut kādu mistiskas maņas palīdzību viņa jau to nojauta pirms atvēra acis.
Vispirms Emīlija ierauga Doloresu, kas piespiedusies cieši virtuves stenderei un šņukst pati savā azotē. Pēc tam viņa paceļ skatienu augstāk.
Lorensa nedzīvais ķermenis šūpojas pie dzelzs stangas. Viņa nedzīvās acis ir izvalbītas un pārgrieztas pret griestiem.
-Lorens... - Emīlija nočukst, vērodama vīrieša nedzīvo ķermeni.
Viņa paskatās uz Doloresu, kura cenšas savākties.
Abas saskatās un viņām nav nekādu jautājumu vai nevajadzīgu komentāru – viņas skaidri zina, kāpēc Lorenss tā rīkojas.
