Emīlija
Pāris mēnešus vēlāk
Viņa vēro, kā Lorenss pasvārsta rokās nelielu, apaļu oli un tad to ielidina tuvākajā krūmā. Emīlija nodreb, kad asais vējš pieskaras viņas sakarsušajai miesai, palīzdams zem plānās apģērbu kārtas, kas piesūkusies ar sviedriem.
Viņa vēl aizvien nespēj noticēt, ka piekrita braukt šurp, uz pasaules nekurieni, kur nekā nav, izņemot aizaugušu meža biezokni koši zaļā krāsā un sapuvušas vilciena sliedes, kas savu laiku jau sen kā ir nokalpojušas.
-Jābūt kādai iespējai, kā mēs varam Keitu dabūt šeit. - Edijs izskatās pilnīgi citādāk, nekā tad, kad pirmo reizi Emīlija viņu satika. Tas vairs nav tas pats pašpārliecinātais puisis, kurš bija gatavs uz vistrakākajām neģēlībām, lai tikai viņš varētu palikt barā.
Šis vispār vairs nav Edijs. Tas ir vīrietis ap 40, kuram mugurā ir treniņbikses un jaka, ko klāj sīki caurumiņi. Viņš ir noaudzis ar bārdu, bet deniņos jau redzami pirmie sudraba pavedieni. Emīlija novēršas un palūkojas uz sīkajiem olīšiem, kas guļ viņai pie kājām.
Meitene tos paņem rokās un tad triec biezoknim tieši ģīmī, klausoties, kā nelielie akmentiņi atsitas pret zaļajām lapām un pazūd skatienam.
-Nav nekādas iespējas, Lorens. Ir pagājis pārāk ilgs laiks, un Doloresa ir izmēģinājusi pilnīgi visu. - Viņa atbild tik toleranti, cik vien spēj. Emīlijai niez visas malas. Te viņai ir auksti, te – neizsakāmi karsti. Viņa brauca vilcienā veselas divas diennaktis, lai nokļūtu šajā visu pamestajā vietā un tiktos ar Lorensu. Meitene nav ne lāgā izgulējusies, ne arī paēdusi, bez tam vairāk par visu viņa vēlētos stāvēt zem vēsa ūdens krāna, atveldzējot sakarsušo un nogurušo ķermeni.
-Ir jābūt kaut kam. Tas droši vien ir kāds pavisam sīciņš pavediens, ko tā Doloresa vēl nav ievērojusi. - Vīrietis neliekas mierā, - Man viņas sasodīti pietrūkst. - Viņš izbrauc ar abām rokām cauri matiem, pamazām salaužot Emīlijas ledus kārtu.
Šie pāris mēneši viņai šķituši kā tīrākā elle zemes virsū. Salīdzinoši īsajā periodā viņa izjuta visas iespējamās emocijas, ko vien cilvēks kā būtne spēj radīt un izjust. Emīlija nespēj atcerēties nakti, kad spilvens nav ticis samērkts asarās un kad viņa nebūtu turpinājusi sevi vainot un nolādēt par visu šo situāciju. Tikai pēdējās nedēļas viņa saņēmās un apsolīja, ka dzīvos tālāk, jo Keita to vēlētos visvairāk.
Visvairāk viņai atmiņā iespiedās tas brīdis, kad Doloresa pavēstīja, ka viss ir zaudēts. Viņa atceras sievietes bezpalīdzīgo seju, pār kuru ritēja milzīgas asaru lāses. Viņa bezspēkā bija saļimusi uz grīdas un nespēja vairs pašas spēkiem tikt augšā. Emīlija apjauta, ka pa īstam viņas ir zaudējušas jebkādu saikni ar Keitu un viņa paliks tajā pasaulē uz visiem laikiem.
-Šī saruna ir bezjēdzīga. - Emīlija pieceļas kājās un noslauka rokas gar gaišajiem šortiem, atstājot neglītus nospiedumus, - Vai te tuvumā ir kāds lēts motelis, kur es varētu vismaz nomazgāties? - Viņa jautā, vienlaikus sakārtodama mugursomu, kur atrodas pirmās nepieciešamības preces.
-Tu tiešām šajā brīdī spēj domāt tikai par dušu un savu labumu? Man šķita, ka tu esi citādāka, Ema. - Lorenss izskatās patiesi sašutis un vīlies, bet Emīlija ir pietiekami pārdzīvojusi par to, ko nav nemaz iespējams mainīt.
-Ja godīgi, esmu nogurusi no nemitīgās raudāšanas un sirdsapziņas pārmetumiem, kas mani mocīja vairākus mēnešus. Man arī sasodīti pietrūkst Keita, lai gan es viņu tik tikko pazinu, bet es dzīvoju viņas ķermenī un izbaudīju daļu no tā, kas vienmēr piederēja un piederēs tikai viņai vien. Lorens, viņa ir prom un vairs neatgriezīsies. Kaut man nekad tas nebūtu jāsaka, bet tāda nu ir šī neglītā realitāte. Doloresa izdarīja pilnīgi visu, kas bija viņas spēkos, un es to varu apzvērēt, jo pietiekami ilgu laiku dzīvoju ar to sievieti kopā un esmu jau šo to iepazinusi par dvēselēm un to pasauli. - Emīlija runā ātri un saraustīti. Viņai bail, ka kuru katru mirkli varētu pazaudēt kontroli pār sevi un vienkārši sabrukt uz zemes.
Lorenss tikai neticīgi papurina galvu un sakož zobus. Emīlija redz, kā saspringst viņa žoklis.
-Es tev došos līdzi pie Doloresas. - Viņš pēkšņi paziņo, un Emīlija zina, ka tas nebija nedz jautājums, nedz ierosinājums, bet drīzāk kā pavēle.
Viņa neko neatbild, tikai parausta plecus. Nav vērts Lorensam censties kaut ko ieskaidrot, tomēr cerams, ka Doloresai tas izdosies. Emīlija ir nogurusi no pagātnes, kas nemitīgi viņu vajā.
-Vai tu esi atgriezusies pie Janisa bandā? - Lorenss painteresējas un piesaucot šī vīrieša vārdu, pār Emīlijas ķermeni pārskrien aukstas trīsas.
-Es nekad to no laba prāta nedarītu. Es tikai ilgojos pēc Kerijas. - Viņa pavisam klusu nosaka un atkal nodur skatienu, piekaļot to zemei.
Kerija. Tas ir vēl viens sāpīgais temats, kas spēj viņu gan sadusmot, gan saraudināt vienlaikus. Emīlija nezina, kur meiteni uzmeklēt, viņai ne jausmas, ko noticis ar Keriju un kur viņa atrodas, tomēr jebkādu sakaru dibināšana varētu būt pārlieku bīstama un viņa vistiešākajā veidā sevi nodotu tieši Janisam rokās.
-Es tev palīdzēšu viņu uzmeklēt, ja vien tu palīdzēsi ar Keitas lietu. - Viņš saka, un Emīlija tikai iekšēji pasmejas. Tas nebūtu reāli, nevienā no abiem gadījumiem. Arī Lorensam nav ne jausmas, kur šobrīd ir Kerija, savukārt Emīlija nevar palīdzēt vai nepalīdzēt atgūt Keitu, jo tas vienkārši nav viņas spēkos.
-Tu laikam viņā esi pamatīgi ieķēries? - Viņa patincina Lorensu, bet nopietnā sejas izteiksme liecina, ka tā ir taisnība un nekas šo faktu vairs nespēs mainīt.
-Tev pat nav ne jausmas, ko tā meitene man nozīmē. Viņa izglāba manu dzīvību un upurēja savējo, lai es varētu atgriezties, kaut gan šeit dzīve bez viņas tāpat nav iespējama. Es negribu samierināties ar tukšu eksistenci...- Viņš atbild.
Aiz muguras paliek dzelzsceļš un meža biezoknis. Vienu mirkli Emīlijai šķiet, ka viņa atkal ir tajā savādajā pasaulē, kur nākas cīnīties par izdzīvošanu, lai būtu iespēja atgriezties realitātē un turpināt savas gaitas.
*
Emīlija labpatikā aizver acis, kad visbeidzot vēsā ūdens strūkla plūst pār nokaitēto ķermeni. Šķiet, viņa dušā jau atrodas kādu labu laiku kamēr Lorenss istabā gaida, atlaidies vienvietīgajā, čīkstošajā gultā.
Dziļi pakrūtē meitene no jauna jūt to pašu veco, labo sajūtu, kas pamazām atgriežas, ieplūst asinsritē un turpina parazitēt Emīlijā. Viņa jūt, kā teju nedzirdami piezogas šī bezpalīdzības sajūta. Jau atkal viņa domā par kaitinošo Keitu, pēc kuras tik sasodīti ilgojas.
Viņa ļoti labi saprot, ko nozīmē šī sajūta, jo vienreiz jau ir ko līdzīgu piedzīvojusi. Tas bija brīdī, kad ieraudzīja Keriju un saprata, ka bez viņas dzīve būs tikai apnicīga un pelēcīga.
Visu šo laiku Emīlija ir centusies apspiest to savādo izpausmi, kas vēlas izlauzties uz āru, bet viņa ir pārāk vāja un nogurusi.
Un stāvot lētā motelī zem dušas strūklas, viņa visbeidzot ļauj sev pieņemt to, ko jau ir sapratusi pirms kāda laika – viņa sasodīti mīl Keitu. Gluži tāpat kā Lorenss.
