Pievieno rakstu! Seko Draugiem Seko Facebook Seko Twitter
 
0
49

Keita


Mans prāts jau atkal darbojas daudz ātrāk par rokām. Vēlreiz ielūkojos Lorensa acīs un sāpes, ko tās pauž, liek manai sirdij sažņaugties. Es vairs ilgāk nespēju nolūkoties.
Kad visbeidzot esmu gatava ķerties pie asins plūsmas apturēšanas, manu prātu apdullina kāda svešāda, bet tajā pašā laikā pazīstama balss. Tā sauc manu vārdu un troksnis, ko izdod kaut kādi instrumenti, ir neizturams.


Man nākas novērsties no Lorensa asiņojošā ķermeņa, lai ar abām rokām spētu aizspiest ausis un pavēlēt nozust jebkādam troksnim.
-Vācies prom! - Nokliedzos, cerot, ka ar vājprātīgu kliedzienu būs līdzēts. Lorenss tikai aizver acis un lēnām papurina galvu, nekādī nesaprazdams kas man lēcies.
Sasodītā sievietes balss vēlas mani atsaukt atpakaļ, bet es nevēlos nekur doties. Es nemaz nespētu, zinot, ka cilvēks manas vainas dēļ nomirs un iestrēgs šajā sūdu bedrē uz visiem laikiem tāpat kā es.
Laiks nepielūdzami tikšķ, un es vairs nevaru atļauties gaidīt. Sakožu zobus un ingorēju ikvienu skaņu, kas vēlas mani atvirzīt no galvenā uzdevuma. Ar auduma strēmeli es apturu asiņošanu. Vēl tikai atliek atrast īstos medikamentus...


Man nav ne jausmas, kas šādā situācijā vispār līdzētu, bet tad es pamanu puspavērtu naktsgaldiņa atvilktni, kas aicinoši uzrunā mani. Saredzu tajā zāļu korķīšus un daļu no etiķetēm.
-Viss būs labi, drīz tu atgriezīsies mājās. - Saku, noglāstīdama Lorensa seju, kuru klāj asi rugāji. Kaut man pietiktu drosmes, lai pieliektos viņam tuvāk un noskūpstītu ikvienu sejas centimetru, ieelpojot aromātu, ko nekad nesajaukšu ne ar vienu citu, tomēr es aprobežojos tikai ar nevērīgu un draudzīgu pieskārienu.
Brīdī, kad vīrietis norij pirmo balto tabletīti es zinu, ka drīz vien viņu zaudēšu uz visiem laikiem, bet tajā pašā laikā es nerīkojos egoistiski. Es viņu izglābu un šī sajūta kaut kādā veidā sasilda manu sasalušo dvēseli.


*


Pāris mirkļus vēlāk


Lorensa rokas apvijas ap manu augumu, un es jūtu, kā viņš uzspiež skūpstu uz mana pakauša par spīti tam, ka gariem mati ir sasodīti savēlušies un putekļiem pilni.
-Kaut šādi varētu mūžīgi. - Viņš nočukst, atspiezdams muguru pret koka. Es paveros debesīs. Šodien tās ir koši zilas, bez neviena paša mākonīša, siltie saules stari laiza mūsu ādu, piešķirot tai veselīgu iedegumu, visapkārt čivina putni, un es atrodos Paradīzē. Man neko vairs nevajag.
Es neko neatbildu, tikai smagi nopūšos. Lorensa laiks strauji tuvojas – pavisam drīz viņš dosies savā ceļojumā atpakaļ uz reālo pasauli tur, kur ir viņa īstā vieta.
-Es tikai nesaprotu, kāpēc tu mani izglābi, ja mēs varējām palikt abi šeit pat. - Vīrietis neliekas mierā un turpina prātot.


-Tāpēc, ka es negribēju, lai tu būtu tāds pats nožēlojams rēgs kā es. Tev jādodas atpakaļ... - Pēc ieilgušāka klusuma brīža ierunājos. Katrs vārds tiek izteikts ar mokām, man ir grūti runāt, nesākot histēriski raudāt. Tā bija manis pašas izvēle, un man tā ir jāpieņem.
-Man nav tur, ko darīt. Viss jau ir zaudēts – sieva, meitenes, tagad vēl tu. Es negribu atgriezties, Keita. - Viņš pagriež mani pret sevi un cenšas notvert manu klaiņojošo skatienu. Es spītīgi vēroju raupjo koka mizu, kas kalpo par stabilu muguras balstu Lorensam. Tad es palūkojos uz kuplo, koši zaļo lapotni un neviļus acīs sariešas asaras.


-Ir par vēlu. Tev jāatgriežas, vairs nav atpakaļceļa. - Noskaldu, - Kad būsi tur, uzmeklē Emīliju un atvainojies manā vietā, ka izturējos tik rupji pret viņu. - Nododu instrukcijas.
Vēlos vēl kaut ko teikt, bet jau atkal vārdi iestrēgst kaklā un paliek strupceļā. Es nekad neesmu bijusi sentimentāla vai izteikti emocionāla līdz brīdim, kad mana dzīve apgriezās kājām gaisā un es nonācu svešā ķermenī.


-Un vēl pasaki, ka es viņu mīlu. Mēs nebijām gandrīz pazīstamas, bet mūsu saikne ir spēcīga. Paldies jums abiem par visu. - Kad vārdi visbeidzot ir izlauzušies pār lūpām, es jūtu savādu atvieglojumu. Tādu, no kura ļimst kājas un sareibst galva.
Lorenss neko neatbild, bet es zinu, ka viņš to izdarīs. Viņš ir krients cilvēks.
-Lai ko tu darītu, tikai nekad neatgriezies pie tās bandas. - Tagad es esmu tā, kas ķersta viņa acu skatienu, kas lūkojas visur citur, tikai ne man acīs.
-Es tev apsolītu jebko, ja tu apsolītu, ka centīsies atgriezties. Tas taču ir iespējams, Ketia! Vēl nav par vēlu. - Lorenss satver manus plecus, un es saraujos no viņa ciešā, bet drošā tvēriena.
Es tikai papurinu galvu un atraidu šādu domu.


-Mēs varētu sākt visu no jauna tur, tajā pasaulē. Mēs varētu būt kopā, apprecēties, radīt ģimeni, dzīvot laimīgi līdz sirmam vecumam... - Viņa vārdi saplūst vienā putrā un man sāk reibt galva.
Palūkojos uz savām trīcošajām rokām un sāku knibināt ielūzušo nagu.
-Domā, ka es par to neesmu domājusi? Domā, ka neesmu iztēlojusies, kā mēs sēžam starp bērnu pulciņu un pēc tam kopā novecojam? Tam nav jēgas, Lorens. Nekas no tā nepiepildīsies. - Gandrīz zaudēju savaldību, - Man ir jāpaliek šeit, bet tev jāatgriežas. Es vairs negribu par to diskutēt. - Mana balss skan daudz asāk, bet viņš vairs neuzdod liekus jautājumus vai neiedomājas pilnīgi utopiskas situācijas.


*


Jau atkal sajūtu to pašu aso vēju matos, kas tos pluinī uz visām pusēm. Šoreiz pamanu vairāk dvēseļu, kas atvadās no citām. Es neesmu vienīgā, kura grib sabrukt vēsajās smiltīs un nekad nepiecelties, kura grib vienkārši izgaist un nebūt.
Lorenss noskūpsta mani uz lūpām, un es varu apzvērtēt, ka šī ir pati labākā sajūta, kādu jebkad esmu piedzīvojusi. Šis ir tas, kas man uz pāris sekundēm liek justies patiesi dzīvai kaut gan tāda nekad vairs nebūšu.


-Es tevi mīlu, Keita. - Viņš nočukst manos vēja izvandītajos matos.
-Es zinu, es tevi arī. - Piespiežos viņa rokām, it kā tas būtu vienīgais glābiņš.
Koka laiva jau viņu gaida, tā vienmērīgi šūpojas nelielajos jūras vilnīšos.
Jūtu, kā Lorenss pamazām sāk slīdēt ārā no manām rokām un attālināties. Ir pienācis laiks doties prom.


Man negribas viņu atlaist, ļaut aiziet, bet es pati izvēlējos tā darīt.
-Keita, mēs atradīsim iespēju, kā likt tev atgriezties. Mēs ar Emīliju, apsolu! - Viņš saka, vēlreiz noskūpsta manas saplaisājušās un vēja aprautās lūpas un tad iesēžas laivā, atstādams tikai savu trauslo smaržu gaisā, kas pamazām izgaist.
Vēroju, kā nelielā laiviņa sāk slīdēt arvien dziļāk ūdenī. Viņš mani vēro un māj. Es nespēju pakustēties, viss augums šķiet stīvs un paralizēts.


Ar katru sekundi viņš kļūst aizvien mazāks un mazāks līdz visbeidzot izgaist skatienam.
Viss ir beidzies. Viņš ir prom.
Sajūtu vēsu pili uz vaiga un paceļu acis pret debesīm. Ir sācis līt. Koši zilās debesis ir pārvērtušās tumši pelēkās. Milzīgas lietus lāses samērcē manus matus un seju.
Bez jebkāda satura iekrītu mitrajās smiltīs un vēroju citus, kas raudot atvadās no sev tuvām dvēselēm.
Esmu palikusi pilnīgi viena, bet tas ir tas, ko patiesībā esmu pelnījusi visvairāk.

 Autors: sunshinee Pasaule starp mums 42
1.
Attēls no: gfycat.com
0
49
Citi šī autora raksti:
Lasi vēl labākos rakstus:
komentāri [2]
Niks: vai ienāc ar
Kārtot komentārus: populārākie | jaunākie | vecākie
Rādīt bildes
eldur avatars
Medaļa Dienas domaMedaļa 1/13 kūciņasMedaļa Nostradams
  eldur 11.02.19 06:25
 
0
0

Tik tiešām neļausi viņai atgriezties?   

anna77776 avatars
Medaļa Lai dzīvo sievietes!Medaļa Rasika olaMedaļa Supermena ola
  anna77776 12.02.19 16:59
 
0
0

atbildot uz eldur komentāru " Tik tiešām neļausi viņai atgriezties?&n... "

  Tā Keita pati tur grib palikt.