local-stats-pixel fb-conv-api

Pasaule starp mums 402

59 0

Viena no pēdējām nodaļām!

----

Keita
Ķermenis šķiet pārdabiski viegls. Es vairs nejūtu ūdens auksto pieskārienu ķermenim un grubuļainās smiltis, ko paspēju sataustīt pirms nogrimu dzelmē. Esmu nejūtīga, bet vēl aizvien atrodos turpat – jūras krastā.
-Emīlij? - Izrunāju skaļi meitenes vārdu, gaidot, kad viņa atsauksies un pavēlēs likt mieru. Tukšums. Klusums. Nespēju pat sadzirdēt savas domas.


Es vairs neeksistēju un šobrīd tas šķiet reālāk nekā jebkad iepriekš.
Nejūtu aukstā vēja pieskārienu un kā tas pluina manus matus uz visām pusēm. Manā prātā ir tikai viena doma – man jātiek pie Lorensa. Jau atkal tā pati velkošā un vilinošā sajūta, kas kaut nedaudz liek man justies dzīvai.


Šoreiz es skaidri zinu ceļu, kur jādodas. Vispirms es skrienu pa mīkstajām, birstošajām smiltīm, pēc tam cauri nelielam mežam, nejūtot nevienu pašu skuju, kas duras pēdās. Man neaizraujas elpa, es nejūtu, kā muskuļi sāk svilt, manas plaušas nepiepildās ar silto, lipīgo gaisu.
Es skrienu un skrienu, ar katru sekundi tuvojoties tai mājai. Pārvaru pēdējos metrus kā īsta sprinta čempione un pieskrienu pie sadauzītā stikla. Šķiet, ka ir pagājusi vesela mūžība kopš te biju un tik gļēvi aizlaidos lapās, bet tajā pašā laikā zinu, ka ir pagājušas tikai pāris minūtes.
Šeit laiks ir pārāk viltīgs. Tas steidzas un tajā pašā laikā teju vai ir apstājies.
-Lorenss? - Čukstu, cerot, ka sadzirdēšu viņa balsi, bet jau atkal nekā. Tā ir otra reize tik īsā periodā, kad neko nesaklausu. Es vēlētos kaut man sviltu plaušas, pāri sejai gāztos sviedri un sirdspuksti atbalsotos ikvienā ķermeņa centimetrā.


Uzmanīgi ierāpjos iekšā pa sadauzīto logu, kaut gan šķiet, ka lauskas mani tāpat nevar savainot. Tur valda krēsla un gaisā jaušas dīvaina smaka.
-Lorenss! - Iesaucos jau skaļāk, vairs nebaidīdamās ne no viena, kas varētu atrasties vienā telpā ar mani. Visas bailes ir izgaisušas līdz ar pārējām maņām.
Skrienu cauri virtuvītei, kur pēdējo reizi redzēju vīrieti un turpinu ceļu pa tumšo un tukšo gaiteni, pret kura sienām atbalsojas mani soļi un saraustītie elpas vilcieni.
Pamanu durvis, kas atrodas pašā galā un paveru tās. Tā ir tā pati istaba, kur pamodos es. Pustumsā saskatu kādu stāvu, kurš sakņupis guļ uz grīdas, izbīdamies pat no visniecīgākā troksnīša.
-Lorenss? - Es vaicāju, bet, nesagaidot atbildi, dodos pati iekšā telpā, taustīdamās gar nobružātām mēbelēm.


-Kerija... - Viņš izdveš un šajā brīdī sajūtu sirdspukstus un asins šalkoņu ausīs.
-Viņas te nav. Neuztraucies. - Vēlos pieskarties viņa pierei, bet Lorenss saraujas vēl mazākā čokurā un tikai kaut ko neskaidri nomurmina.
-Lorenss, šeit esmu tikai es. Neviens tev nedarīs pāri. - Apsolu, cerēdama, ka tas viņu vismaz nedaudz nomierinās.


Viņš atver aizžmiegtās acis un paskatās uz mani. Man gribas mesties viņam blakus, pieglaust pieri platajam plecam un vienkārši raudāt, bet es no tā neko nedaru.
-Keita...Ko tu, kāpēc? - Viņa balsī jaušas izmisums un pārsteigums, - Ej prom! - Viņš pavēl, bet es nekustos no vietas.


-Nē, es nekur neiešu, Lorenss. Es vairs nebēgšu kā pirmīt. - Notupjos uz ceļiem un pamanu, ka viņš asiņo. No labā sāna plūst asins tērcīte, kas samērcējusi grīdu un lielāko daļu drēbju.
Viņš seko manam skatienam un iešķībi pasmaida.
-Man nav izredžu. Es nekad netikšu atpakaļ. - Vīrietis izdveš un nodur galvu, - Viņi uzvarēja, kā jau vienmēr. Tev jādodas prom pēc iespējas ātrāk, jāatgriežas realitātē un jāturpina dzīvot dzīvi, kādu esi pelnījusi.


Viņa vārdi ieēdas manās smadzenēs, bet es tos nespēju pieņemt. Neko no tā. Dedzīgi papurinu galvu, nespējot atklāt, ka atpakaļceļa man vairs nav.
-Es palikšu. - Izmoku. Šoreiz es esmu tā, kas skatās kaut kur garām. Man negribas redzēt viņa acis un reakciju. Svina nogurums ielaužas kaulos un padara visu ķermeni trīs reizes smagāku, ja tas vispār ir iespējams šādā situācijā.


-Tev jāiet pirms viņi ir atgriezušies. - Lorenss saka, bet viņa balss ir ievērojami klusāka, nekā pirms tam. Viņš zaudē spēku līdz ar katru pilīti asinīm, kas pamet viņa ķermeni uz neatgriešanos.
Aizveru acis un sāku izmisīgi prātot. Man ir divi varianti: pirmajā gadījumā es varu izglābt Lorensu, apturot asiņošanu vai izdarot jebko, kas nogādātu viņu pēc iespējas ātrāk pie jūras vai arī es varu noskatīties, kā viņš noasiņo un kļūst tāds pats kā es – bez jūtām, truli eksistējoša dvēsele, kas nespēj rast mājvietu.


Vai jebkad es to spētu kādam nodarīt? Vai es spētu likt mocīties ciešanās tikai tāpēc, lai vēlāk iegūtu labumu sev...
Sažņaudzu rokas dūrēs un labprāt tās triektu pret kādu mēbeli, tomēr jēgas tāpat nebūs.
-Keita... - Viņš jau atkal cenšas mani uzrunāt, pamācīt, uzsverot, ka taisnība ir tikai viņam.
Domas joņo manā prātā tik aktīvi, ka drīz sajukšu prātā. Atstāt Lorensu nomirstam vai izglābt, atstāt nomirstam vai izglābt...atstāt vai izglābt.


Tā arī nekad netika dota pienācīga iespēja mums vienam otru līdz galam iepazīt, bet es zinu, ko jūtu pret šo cilvēku, kas mokas sāpēs manā acu priekšā.
Es varētu viņu piebeigt, tādējādi samazinot sāpes, bet tajā pašā laikā paturot sev. Tas būtu ideālais variants priekš manis. Es viņam laupītu iespēju atgriezties, bet viņš par to tāpat nekad neuzzinātu.
Man jāpieņem lēmums un ātri. Jau atkal uzmācās tā sajūta, kad laiks skrien vēja spārniem, un ir jau pagājusi vesela mūžība, bet vēl aizvien neesmu izlēmusi.
-Vienkārši ej. - Viņš izgrūž, - Pazūdi!


-Es palikšu. - Iespītējos un pēkšņi es zinu, kā rīkoties.
Lai gan sirds nekādīgi nevēlas akceptēt manu izvēli, smadzenes jau to ir pieņēmušas un liek ķermenim pašam kustēties.
Un tad es izdaru to, ko darītu jebkura dvēsele, kas otru mīl pietiekami stipri.

59 0 2 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 2

0/2000

Šķiet ka šis stāsts būs ļoti īss. emotion 

1 0 atbildēt

viena lieta, ko nesapratu. Ja viņa pašlaik ir pie Lorensa, tad kā viņa vienlaicīgi varēja atrasties Emīlijas prātā/ķermenī? Kādēļ tik pēkšņi tiks aprauts stāsts?emotion

1 0 atbildēt