Pasaule starp mums 364

Emīlija

Viņai nevajadzētu zināt neko no tā, kas notiks, bet ar muguras smadzenēm Emīlija zina. Viņa pieskaras leduaukstajam metālam un notrauš plāno, teju caurspīdīgo, sniega kārtiņu no motora pārsega. Apkārt valda pilnīgs klusums, bet dzelteno automašīnas starmešu priekšā dejo smalkas sniegpārslas. Emīlija aizver acis.
Un tad viss notiek tikai apgrieztā secībā. Viņa vēl nejūt metāla garšu uz mēles un dziļie ievainojumi nesūrst, no tiem nesūcas asinis, kas samērcē vispirms apģērbu, bet pēc tam mīksto sēdekli. Viņai vajadzēja paredzēt iznākumu, bet viņa kļūdījās. Viena pavisam sīka, gandrīz vai niecīga kļūdiņa, bet tā kaut kādā mērā bija iemanījusies iekļūt perfekti izplānotajā shēmā.

Emīlija jūt, kā kuņģī brokastīs apēstā sviestmaize un izdzertā ūdens glāze apmet kūleni.
-Atā, bērni, brauciet uzmanīgi! - Mamma apskauj vispirms viņu, bet pēc tam Deividu. Sniega vētra pieņemas spēkā, - Piezvani, kad esi galā. - Viss šķiet reāls, bet tā nav. Katra mātes darbība ir tik precīza un samākslota, sākot no viņas smaida, kas atsedz nevainojami baltos zobus līdz pat apskāvienam, kas ir tik tikko jūtams.

-Varbūt man labāk braukt? - Deivids ierunājas, bet Emīlija izķer atslēgas puisim no rokas un papurina galvu.
-Man to šodien vajag vairāk, nekā citās reizēs. - Viņa nomurmina un ar īsu klikšķi slēdzis pavirzās uz augšu. Viņa atver automašīnas durvis un iesēžas salonā, kas smaržo pēc vaniļas. Pēcāk salkanā smaka, šķiet, būs ieēdusies Emīlijas miesā un visā būtībā, bet pagaidām viņai tā šķiet vēl panesama.
Salonā valda pamatīgs aukstums, to apstiprina milzīgais dvašas mākonis, kas izveļas no viņas mutes. Emīlija iedarbina auto, lai gan viņai ir maz sajēgas par to, kā tas strādā un kā to pareizi vadīt. Ja viņa to nedarīs un neizdzīvos šajā braucienā, tad atpakaļ dzīvē netiks.

Ar perifēro redzi viņa saskata māti, kas ietinusies adītā džemperī un turpina māt no visa spara, klabinādama savus pērļu zobus.
-Tu šodien esi savāda. - Deivids pavēsta, kad arī iekāpis spēkratā un ar īsu klikšķi aizsprādzējis drošības jostu.
-Man tikai gribas ātrāk prom. - Emīlija atbild un pagriež atslēgu, lai iedarbinātu motoru. Tas klusi ierūcas, automātiski ieslēdzot arī starmešus.

Drīz vien krēsla pārņems visu pilsētu un manāmi apgrūtinās auto vadīšanu, tāpēc Emīlija jau laikus ieķeras stūrē un ar labo kāju sameklē bremzes pedāli un atrod vajadzīgo režīmu. Tad viņa to lēnām atlaiž un piespiež gāzes pedāli, izripojot no pagalma. Lielā māja paliek aiz muguras, viņas skaistā guļamistaba, kurā tik daudz laika pavadīts vienkārši guļot un nespējot samierināties ar likteni.
"Es gribu atgriezties savā dzīvē", viņa nodomā, kad ēka vairs nav redzama. Emīlijai nav ne jausmas, kurp jābrauc un cik ilgi, tomēr viņa zina, ka īstajā brīdī jutīs, vai šis uzdevums ir paveikts godam un viņa drīkst atgriezties.

Deivids ieslēdz radio, bet viņa nedzird neko apkārt, tikai savus skaļos, dunošos sirdspukstus. Viņa spēj domāt vien par savu pa pusei zudušo dzīvi un cilvēkiem, kurus negribot atstāja pagātnē kaut gan viņiem vajadzēja rezervēt vietu nākotnē. Emīlija norij siekalas un cenšas skatīties tikai uz ceļu, izvairoties no Deivida klātesamības un puteni, kas kļūst aizvien agresīvāks.
Viņi neko nerunā un tā pat ir vieglāk. Emīlijai ir nepieciešams koncentrēties, lai viņa spētu izdzīvot. Neko citu viņa nevēlas no šī brauciena.

-Klau, es redzu, ka tu jūties slikti. - Deivids neliekas mierā, - Es tikai prātoju, kāpēc tu ar mani nerunā. - Viņš piebilst, skatīdamies ārā pa logu, it kā cenšoties ar acīm noķert sīkās un pārāk ātri virpuļojošās sniegpārslas.
-Par ko, lai mēs runājam? - Emīlija nogurušā balsī atjautā. Viņai nav ne vēlmes, ne arīdzan spēka, lai iegrimtu pārlieku dziļās sarunās ar cilvēku, kas sēž blakus un izliekas, ka meitene viņam nozīmē veselas divas pasaules.

-Es nezinu. Kaut vai par šiem laikapstākļiem. Mums vismaz jātiek līdz pirmajam motelim, lai varam pārnakšņot un turpināt ceļu rīt no rīta, kad putenis būs pierimis. - Viņš saka.
-Bet es gan domāju, ka tā ir slikta ideja. Brauksim līdz galam bez pieturvietām. - Viņa saka, sekodama ar acīm vējstikla tīrītājiem, kas cenšas aizgaiņāt uzmācīgo sniegu.
-Tas ir bīstami. - Deivids saka.

Tad viņi no jauna klusē. Prātā vēl aizvien svaigi saglabājušās visas atmiņas ar šo tipu, kas uzdzen Emīlijai zosādu. Viņa atceras it visu, ko viņš meitenei paspēja nodarīt tik salīdzinoši īsā laika periodā – laulība piespiedu kārtā, mokas uz šaurā dīvāna, kur abi gulēja saspiedušies kā siļķes mucā, naktis, kad šaurās gultas otra puse bija tukša un Emīlija tikai lēja savas asaras, kas uzsūcās spilvenā un atstāja uz tā milzīgus pleķus, agrie rīti, kad Deivids pārradās, izpūris, neizgulējies un pēc alkohola smakojošs, apgalvojot, ka darbs viņu nobeigs, bet Emīlija taču saprata, ka ne jau stāsts ir par darbu.
Viņa ciešāk ieķeras vēsajā stūrē, nevēlēdamās novērst domas no galvenā uzdevuma.
-Es tevi mīlu, tici man. - Deivids atkal ierunājas, - Nevienu nekad neesmu tā mīlējis. - Viņš turpina.
Emīlija smagi nopūšas un iekožas apakšlūpā, lai nepateiktu neko lieku.

-Tu man netici. - Viņš sāji secina, - Nekad neesi ticējusi. - Puisis nespēj likties mierā.
-Mēs varam vienkārši klusēt? - Viņa uzbļauj, pati sabīdamās no savas asās intonācijas.
-Kāpēc tu tā izturies?! Jā, es esmu vainīgs, Keita! Es esmu sasodīti vainīgs! - Viņš arī paceļ balsi.
Atkal iestājas klusums, bet šoreiz Emīlija zina, ka tas ir klusums pirms vētras. Gluži kā tās, kas virpuļo ārpus mašīnas. Sāk krēslot, bet putenis nespēj rimties.
-Es zinu, ka tu izliecies savu vecāku priekšā, ka viss ir kārtībā, pa vecam, bet iekšēji tu esi sagrauta... - Viņš saka.

-Toreiz tajā ballītē es tevi nokrāpu, nespēju vairs ilgāk klusēt. - Emīlijai šķiet, ka viņa balss ir aizlūzusi.
-Tā bija viena reize, bet es nespēju atturēties, Mollija, viņa teica, ka neviens neko neuzzinās, Keita, es zvēru! - Viņš teju vai kliedz.
Emīlija jūt, kā acīs sariešas asaras. Zem riepām ledus kārta sanes spēkratu, bet viņa to veikli savalda. Sasodīts!

Tā tad šī nav pirmā reize, kad Deivids ir kādu nokrāpis. Vispirms Keitu, pēc tam viņu.
-Es tevi ienīstu. - Viņa izgrūž pāri lūpām un paliek nedaudz vieglāk.
-Nē, nē! Neienīsti mani! Es nespēšu dzīvot ar šo domu... Keita. - Deivids pieskaras manai rokai, bet es saraujos kā dzelta. Viņa tuvums liek manam kuņģim atvemt visu, kas tajā iekšā.
-Es neesmu Keita un nekad neesmu bijusi! - Emīlija visbeidzot to ir pateikusi, - Mums nekad vairs nevajadzētu tikties un redzēt vienam otru. Pēc visa, ko tu man nodarīji... - Asaras sāk līt pār vaigiem un viņa tās cenšas notraust.

-Nerunā tā, nesaki neko! - Devida balsī iezīmējas patiesa panika.
Jau nākošajā mirklī viņš ir saķēris stūri un cenšas automašīnu novest no ceļa.
-Ko tu dari?! - Emīlijas balsī arī ieskanas panika. Asaras aizmiglo skatienu, bet viņa pagūst automašīnu iztaisnot.
-Ja mēs nevaram būt kopā, tad mums jāmirst. - Viņš saka, ieķerdamies stingrāk stūrē.
-Tu esi jucis?! - Emīlija kliedz, izjudama patiesas bailes.
-Viss ir beidzies. Nekam vairs nav jēgas. - Devids iegaudojas un tad pagriež ļoti strauji stūri pa kreisi. Automašīna sāk slīdēt un Emīlija nespēj to vairs savaldīt.
Acis aizmiglo kāda smagā auto starmeši un pēc tam atskan tikai apdullinošs troksnis, ko rada divu metālu sadursme.

Emīlijas galva atsitas pret stūri. Viņa dzird plīstoša stikla skaņu un sīkos stikliņus, kas nobirst pār viņas ķermeni.
Nākošajā brīdī Emīlija stāv pie mašīnas un noraugas uz Keitas ķermeni. Deivida vairs nav. Viņa ir viena. Nav arī smagais auto, ar ko radās sadursme.
Viņa uzmanīgi pieiet pie mašīnas un mēģina atvērt salocītās durvis. Tās ir iestigušas. Emīlija redz, ka no Keitas ķermeņa sūcas asinis. Vispirms tās samērcē drēbes, bet pēc tam sēdekli.
Viņa vairs necelsies un neatvērs acis.
Emīlija ir zaudējusi. Viņa dzīvē vairs neatgriezīsies.
Sniegpārslas turpina riņķot ap Emīlijas stāvu, kamēr viņa nekustas no vietas, nespēdama aptvert, kādu zaudējumu piedzīvo.