local-stats-pixel

Pasaule starp mums 263

58 0

Keita


Kad es izkāpju no taksometra, jūtos vēl vairāk apmulsusi un sāpnināta, un izmisusi, un pazudusi... Emociju kokteilis burbuļo man iekšā un tas jau ir pārsniedzis vārīšanās temperatūru. Kad šoferis apgriež mašīnu un aizbrauc prom, beidzot es ļauju vaļu sev.
-Sūūūds! Es ienīstu jūs visus, nolāpīts! - Kliedziens nodārd netālu no dzelzceļa stacijas. Cilvēki pagriežas pret mani, kamēr es triecu dūri tieši ķieģeļu mājā, vēlreiz nolamādamās no sāpēm, ko izraisījis sitiens.


Mans prāts ir pilnībā aptumšojies, es nezinu, ko iesākt un kā rīkoties, lai aizkļūtu labi tālu prom no Edija, tas ir, Lorensa un viņa pretīgās rīcības. Kurš draugs vēl tā izrīkojas? Vienkārši sakliedz un aiziet prom, atpakaļ neskatīdamies. Cūkas tikai tā dara, ne cilvēki, ar kuriem tu esi pavadījis kopā vairākus mēnešus, uzticējies un tad vienkārši vienā dienā saņēmis pamatīgu spļāvienu tieši ģīmī.
Tautos pa sasodīti piedauzīgā mēteļa kabatām un atrodu tikai izlādējušos telefonu un kaut kādus konfekšu papīrus. Nekā cita man vairs nav. Pat sīknaudas vai kaut kā vērtīga, ko es varētu notirgot apmaiņā pret biļeti prom no šīs elles.


-Saņemies, Keita, nomierinies. - Es sāku murmināt zem deguna kā tāda pustrakā kaķu tante. Smadzenes ir ieklemmējušās, acu priekšā vēl aizvien redzu Lorensa seju, kas pauž tādu vilšanos, ka man gribas viņu sapurināt un atgriezt realitātē. Kaut es būtu skrējusi vismaz viņam pakaļ vai centusies kaut kādā veidā aizkavēt.
Bet es ļāvu iet. Man bija izvēle, bet es izvēlējos vieglāko ceļu. Nav Lorensa, nav drāmas, vai ne?
Atspiežos pret koku un pakasu muguru, jo sintētiskās drēbes, šķiet, noberzušas manu ādu jēlu.

Aizveru acis un sāku uzskaitīt visu, kas man būs nepieciešams, lai izdzīvotu. Domās sāku veidot sarakstu ar visām lietām:
Ūdens;
Pārtika;

Labs viskijs;
Jauns apģērbs;
Duša;
Mīksta gulta - nu, labi, derēs vismaz kaut kas, kur atpūtināt novārgušo ķermeni;
Pajumte, jo es negribu nakšņot parkā kopā ar bezpajumtniekiem;
Lorens... - Sasodīts!


Pārstāju veidot savu sarakstu, jau atkal juzdama smeldzi kaut kur iekšā. Man ir vajadzīgs tik daudz kas, bet, ņemot vērā manu finansiālo situāciju, viss, ko es dabūšu, ir ūdens no peļķes, zāle, ciets soliņš un labākajā gadījumā lietus, kas mani izmērcēs tik slapju, ka es varēšu iztēloties, ka mazgājos dušā zem karstas ūdens strūklas.
Paberzēju deniņus. Kad pametu acis pa labi, pamanu nelielu guļbaļķu mājeli ar kaut kādu dīvainu izkārtni. Tā atrodas it kā blakus dzelzceļa stacijai, bet tajā pašā laikā nomaļus, it kā novārtā atstāts bērns. Redzu, ka mājā ieklumburē kāds iereibis vīrietis un sarosos.
Iereibuši vīrieši vienmēr ir dāsni ar naudu, it īpaši jaunām, neaizsargātām meitenēm, kas prot uztaisīt ievainota kucēna actiņas. Man riebjas tas, ko grasos darīt, bet situācijās kā šī, man nav citas izvēles, ja vien tiešām nevēlos pievienoties vietējai bezpajumtnieku mafijai.


Varbūt, ja man paveiksies, es pat varēšu sagādāt visu nepieciešamo, izņemot, protams, Lorensu, bet patiesībā bez viņa varu arī iztikt.
Pēc iespējas neuzkrītošāk izlienu no savas slēptuves un piekārtoju savu smieklīgo apģērbu. Vienā mirklī man šķiet, ka būtu labāk, ja es no parūkas un platmales atbrīvotos tieši tagad, jo šķiet, ka esmu saķērusi utis vai ko ļaunāku - galva sasodīti niez un mati ir piesvīduši, bet tad vēlreiz apdomājos un nolemju tos abus aksesuārus vēl kādu brītiņu paturēt.
Iedomājoties par to, ka šeit varētu būt kāds no bandas, kas turpina mūs vajāt, pāri mugurai pārskrien ledaini drebuļi, tomēr es cenšos šo domu izmest no galvas pēc iespējas ātrāk, pirms tā ir ieēdusies smadzenēs un paralizējusi visu ķermeni.


Esot pavisam tuvu mājai, saprotu, ka tas ir kaut kāds vietējais krodziņš ar ļoti savdabīgu nosaukumu, ko pat nevaru izlasīt. Atveru smagās durvis un man sejā uzreiz ietriecas ceptu kartupeļu smarža, kas sajaukusies ar alus un citu alkoholisko dzērienu smārdu. Vēders nodevīgi ierūcas, bet es redzu, ka krodziņš ir pustukšs.
Pie bāra letes sēž tas vīrietis, kuru redzēju pirms neilga brīža te ienākam, viņš ir salīcis pār savu alus kausu un kāds puisis, kas stāv aiz bāra letes, pagrūž uz viņa pusi vēl vienu kausu. Siekalas uzreiz saskrien mutē, bet man jābūt pacietīgai.


Ja apsēdīšos pie galda, es neko neiegūšu, tikai lieki iztērēšu savu dārgo laiku, turpretī, ja riskēšu un došos tieši pie letes, varbūt palaimēsies.
Tā arī daru. Lēnām tuvojos milzīgajai ozolkoka letei un ieņemu vietu uz augsta, ļodzīga krēsla. Piekārtoju parūku, cerot, ka šādā krēslainā apgaismojumā neviens nepateiks, ka tā ir parūka, jo tieši tik "dabīgi" tā izskatās.
-Sveiki, ko pasūtīsiet! - Puisis ar izteiktu britu akcentu man vaicā, tiklīdz esmu uzlikusi rokas uz iespaidīgās letes.


-Patiesībā es vēlējos noskaidrot, kur šeit varētu pārnakšņot. Neesmu vietējā. - Atbildu.
Viņš kādu mirkli apdomājas, lūkodamies pāri mana galvai, bet tad atkal skaisto acu pāris notver manējās.
-Netālu no šejienes ir kāda viesnīca. Pieczvaigžņu, jums noteikti tur patiks. - Bārmenis atbild, tīrīdams glāzi.
-Vēl vienu! - Man blakus nogārzdas vīrietis, uzlikdams uz letes paprāvu naudas čupiņu, - Atlikumu paturi. - Viņš nomurmina.
Manas acis burtiski iedegas. Nez, cik viņam varētu būt makā?
Kamēr bārmenis ir aizgriezies, lai sagādātu viņam dzērienu, ievēroju, kā no bikšu kabatas ārā spraucas maks.


Man ir jādomā ļoti ātri, ja negribu visu salaist dēlī.
-Džek? - Uzrunāju blakussēdošo. Viņš uzmet man izbrīnas pilnu skatienu.
-Nespēju noticēt, ka tu esi šeit! - Es trallinu, vienlaikus, apskaujot viņa ļumīgo ķermeni, kas dvako pēc alus un sviedru sajaukuma.
-Ko?! - Viņš izskatās apjucis, tomēr manas rokas neatgrūž.
Pa to laiku es veikli izvelku maku no viņa kababatas un ieslidinu savējā.
-Piedod... - Atgriežos savā vietā, - Laikam būšu pamatīgi kļūdījusies. Es tevi sajaucu ar kādu sen nesatiktu paziņu. - Nevērīgi attraucu.


-Žēl gan. Varētu mani biežāk kāds sajaukt. - Viņš iegārdzas un tieši tad bārmenis pienes kārtējo alus devu.
-Vai pasūtīsiet kaut ko? - Viņš pievēršas man, vērtējoši uzlūkojot.
Kaut arī man nežēlīgi gribas ēst un arī neatteiktos no kādas gaišā alus pintes, es tomēr papurinu galvu. Tas būtu pārāk bīstami.


-Paldies par padomu saistībā ar nakšņošanu. Šeit ir mājīgi, droši vien kamēr būšu pilsētā, vēl kādu reizi te iegriezīšos. - Noslīdu no augstā beņķa.
-Droši. Visu labu! - Puisis nosauc man pakaļ, un es pamāju uz atvadām.
Kad esmu aizvērusi smagās kroga durvis, atspiežos pret tām un ievelku nāsīs svaigo gaisu. Tad es īsi uzgavilēju un dodos sev nezināmā virzienā, lai beidzot ķertos klāt savas sarakstam, kas jāīsteno.

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 3

0/2000

+8 no manis emotion padomāšu citreiz emotion 

2 0 atbildēt

 emotion 

1 0 atbildēt

 emotion 

0 0 atbildēt