local-stats-pixel

Pasaule starp mums 250

28 0

Keita


-Lorenss? - Balss ķeras rīklē, un es jūtos pagalam muļķīgi.
Neviens, protams, neatbild manam saucienam, tāpēc es uzdrošinos pagriezties. Lorenss ir uzņēmis skrējienam līdzīgu soli, un es metos lejā pa glaunajām kāpnēm, klupdama krizdama, lai tikai nepazaudētu puisi šajā svešajā vietā.
-Lūdzu, pagaidi! - Es kliedzu viņam nopakaļ, tverdama pēc elpas. Viņš pēkšņi apstājas, un es ietriecos puiša mugurā, juzdamās vēl neveiklāk, nekā pirms tam. Pirms visa šī murga, kurā neviļus tiku ierauta.
-Ko tu, ellē ratā, gribi? - Es vairs nepazīstu to cilvēku, kas uzdod man šo jautājumu. Tā ir sveša un ledusauksta, tā svilina un padara nejutīgu ādu vietās, kur viņa vārdi tai pieskaras. Es automātiski saraujos, meklēdama jebkādu glābiņu, bet man nav kur tverties. Vienīgā izeja ir stāties viņam pretī.
-Es...Piedod, bet kāpēc tu vaino mani? - Nu šis jautājums, kas visu šo neilgo laiku burbuļojis manī, ir izvirdis uz āru. Tas sasniedz Lorensa ausis momentā, it kā viņam būtu trāpījusi saindēta bulta.


-Tevi? Varbūt tāpēc, ka tu visu laiku zināji, ka mans ķermenis ir miris, bet man neko par to neteici? Tu ļāvi man braukt šurp, uzmeklēt sievu, lūgties kā muļķim... kaut gan zināji, ka manis vairs nav. - Viņa balss aizlūzt. Viņš izskatās tik neaizsargāts, ka man gandrīz vai gribas pastiept roku un noglāstīt viņa skumju pilno seju.


-Piedod. - Es noduru galvu, - Bet kas būtu bijis tad, ja es būtu pateikusi, ka savās vīzijās tavu ķermeni neredzu? Vai tu būtu ticējis? - Manas acis pildās asarām. Sasodīts! Kāpēc vienmēr tā notiek...
Lorenss ilgi raugās tālumā kaut kur aiz manas muguras. Viņš vēro mašīnas, kas traucas cauri privātmāju rajonam un skraidošus bērnus. Dzeltens autobuss piestāj netālu no viņa bijušās mājas, no tā izbirst paprāvs bariņš smejošu, klaigājošu bērnu ar milzīgām, krāsainām mugursomām.
Es redzu, cik ļoti viņš visā barā cenšas atrast divus mazītiņus cilvēciņus, kas viņam nozīmē visu pasauli. Puiša acis satumst, izskatās, ka viņš tūlīt sabruks.
Tad viņš pagriežas un dodas prom.


-Neseko man, Keita! Mūsu ceļi vairs nekad nekrustosies! - Tie ir pēdējie vārdi, kas nāk pār viņa lūpām. Sekundes simtdaļu tie paliek, karājoties gaisā un tad izgaist līdz ar Lorensa stāvu, kas pazūd kādā šķērsielā.
Es elpoju smagi un saraustīti. Šķiet, ka visa pasaule ir vai nu apstājusies, zaudējusi laiku vai arī sagriezusies kājām gaisā. Pēc mirkļa mutuļojošais bērnu pūlis sagrābj mani un liek atgriezties atpakaļ realitātē. Viņi paspraucas man garām, grūstīdamies un stumdīdamies gar mani. Mazās roķeles vicinās pa gaisu un tad viss norimst.


Viņi katrs pazūd aiz savām mājas durvīm - drošo patvērumu, sargājošajiem vecākiem. Cerīgi nolūkojos virzienā, kurā devās Lorenss. Varbūt, ka viņš ir pārdomājis, varbūt tikai joko un aiz stūra smīkņā, gaidot manu reakciju. Varbūt...
Papurinu galvu. Kāpēc es sevi mānu? Viņš nenāks un neatgriezīsies. Krūtis caurstrāvo sāpes un pēkšņa zaudējuma sajūta. Es neko tādu agrāk neesmu piedzīvojusi. Tas ir, mana dvēsele nav, tomēr ķermenim šie nav pirmie pārdzīvojumi.
Nokaru galvu un dodos uz tuvējo parku pāri ielai, kas slejas aiz staltām un neizsakāmi dārgām privātmājām ar augtiem žogiem un novērošanas kamerām.
Atkrītu pret pirmo brīvo soliņu un aizveru acis. Man jātiek atpakaļ pie Endijas un viņas meitām. Savādā, pacilājošā sajūta ātri vien pārņem ķermeni un drīz vien es jau noraugos, kā tas ļumīgs un nekustīgs guļ uz soliņa.


Esmu viegla kā pūciņa. Mani neviens neredz, es varu brīvi pārvietoties, iekļūt slēgtās telpās un vietās, redzēt to, ko citi nespēj. Un tomēr...bez ķermeņa es nevaru pastāvēt. Tas man ir nepieciešams, ja vēlos turpināt eksistēt.
Pēc īsa mirkļa jau atkal esmu Endijas mājā. Jūtos slikti, jo esmu ielavījusies bez atļaujas un viņas ziņas. Visvairāk man bail no tā, ka tūlīt sastapšu šeit Lorensu, bet viņa klātbūtni nekur nemanu un pagaidām uzelpoju.
No virtuves plūst bērnu smiekli un čalas. Tās ir Lorensa meitas, kas paklausīgi sēž pie galda un ēd sviestmaizes, notašķīdamas muti un maigi rozā kleitiņas. Viņas izskatās neticami līdzīgas...
-Meitenes, mums jābrauc pie tēta. - Endijas balss ir pavisam citāda. Tā ir atmaigusi un mātišķa, pilna mīlestības.


Viņa teica, ka jābrauc pie tēta. Vai tas nozīmē, ka viss iepriekšteiktais bija meli? Sarosos, jo varbūt tūdaļ atklāšu kaut ko pavisam šokējošu, kas paaugstinās īstā Lorensa atgriešanos savā ķermenī.
-Kāpēc tētis nenāk pie mums? - Viena no zilacainajām meitenītēm ierunājas, patiesi vēloties zināt atbildi uz šo jautājumu.
-Tāpēc, ka tētis to nespēj. Lūdzu, taisāmies, lai varam laikus paspēt atpakaļ un paskatīties multenes! - Ievēroju, ka Endija lietišķo kostīmu ir paguvusi nomainīt pret tumški pelēku auduma kleitu, kas stiepjas līdz pat potītēm. Tā ir pieguloša, lieliski izceļot viņas nevainojamās formas.
Salīdzinot ar mani, Endija ir karaliene, kura varētu dabūt jebkuru vīrieti uz šīs pasaules, kamēr man būtu jāsamierinās tikai ar pārpalikumiem, kas tāpat būtu sabiedrības padibenes.


Viņa veikli noslauka meitenēm mutes un aši tās pārģērbj mīlīgos, svītrainos bikškostīmos. Es sekoju viņām uz izeju, jo arī gribu satikt Lorensa ķermeni. Mums būs nopietna saruna.
Vispirms Endija pārliecinās, ka meitenes ir piesprādzētas atbilstoši ceļa satiksmes noteikumiem, bet tad pati ielec džipā un izstūrē no pagalma. Viņa lavierē cauri neskaitāmām sīkām ieliņām un vairākiem krustojumiem.


Nespēju izsekot līdzi, jo šī vieta man ir pilnīgi sveša. Nezinu, cik ilgs laiks ir pagājis līdz beidzot viņa izbrauc nedaudz ārā no pilsētas un tad piestāj ceļmalā.
Viņa atsprādzē bērnu drošības jostas un atver bagāžnieku, izvilkdama no tā kuplu puķu pušķi.
-Iesim. - Sieviete mudina bērnus, kuri nebēdnīgi rotaļājas savā starpā.
Pamanu vairākas granīta plāksnes ar iegravētu vārdu, uzvārdu un dzimšanas gadu. Kuņģis saraujas čokurā, bet es turpinu sekot, cerot, ka tomēr tas viss nebūs pa īstam.
Viņa soļo cauri priežu alejai, ik pa laikam aizrādīdama, lai bērni pieklusina balsis un neskrien. Apkārt valda gandrīz vai maģiska gaisotne.


Es redzu, kā cilājas Endijas krūškurvis. Viņa ir tuvu sabrukšanas robežai.
-Mēs esam klāt. - Viņa paziņo vairāk gan sev, nekā bērniem.
Es ieraugu kapakmeni, kas vēsta, ka Lorenss miris 35 gadu vecumā. Endija izplūst asarās un uzmanīgi novieto ziedus blakus neglītajam, pelēcīgajam piemineklim, kas nedod itin nekādu mierinājumu.
-Es tevi tik ļoti mīlu... - Tie ir pēdējie vārdi, ko dzirdu, jo vairs nespēju ilgāk tur būt un noraudzīties uz viņas ievainoto dvēseli.


Traucos atpakaļ pie ķermeņa. Šķiet, ka nav vairs gaisa, ko elpot...
-Ei, tev viss labi? - Kad atveru acis, pie manis sēž bezpajumtnieks, stipri ozdams pēc alkohola un vairākus mēnešus nemazgāta ķermeņa.
-Ko... - Man sāp galva.


-Tev ir ko uzsmēķēt vai vismaz iedzert? - Vīrietis velta man "žilbinošu" trīszobu smaidu.
-Man jāiet... - Jūtos pagalam apjukusi, vēl aizvien atcerēdamās tikko pieredzēto.
Izstreipuļoju no parka, neklausīdamās, ko vīrietis turpina man teikt. Lorensa nekur vairs nav. Protams.
Nostopēju pretī braucošo taksometru un palūdzu viņam, lai nogādā mani stacijā.
Tikai tad, kad viņš uzsāk braucienu, es saprotu, ka vairs nekad neredzēšu Lorensu vai Ediju. Šī apziņa sāp vairāk, nekā vajadzētu būt.

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000