Emīlija
Kleitas audums iegriežas dziļi miesā. Sajūta, it kā tas pāršķeltu meitenes muguru, ļaujot siltai asins straumītei plūst pāri ķermenim un samērcēt sniegbalto kleitu.
-Mīļā, tu izskaties apbrīnojami. - Sieviete, kas it kā ir Emīlijas mamma, nočivina un aizvelk kleitas audumu. Viņai šķiet, ka vairs nevar paelpot, bet varbūt tā pat būtu labāk... Vienkārši pārstāt elpot un pazust uz visiem laikiem.
-Nu, kāpēc tu esi tik sabēdājusies? - Māte noglāsta Emīlijas seju ar trīcošiem pirkstiem, - Šodien taču ir tava laimīgā diena. Tavas kāzas. - Viņa turpina čubināties ap meitenes nekustīgo, daļēji paralizēto augumu.
Jau atkal kārtējās asaras sāk svilināt vispirms viņas kaklu, bet tad jau acis. Emīlijai vienalga par maigi rozīgajām acu ēnām, tonālo krēmu, vaigu sārtumu, bronzeri un pārējiem štruntiem, kas biezā kārtā uzklāti uz viņas sejas, lai maskētu negulēto nakšu pēdas.
Emīlija jūt, kā asaras pil pāri zodam, kutinot ādu, bet viņa nespēj pacelt roku tik augstu, lai tās notraustu. Meitene sagrozās ratiņkrēslā, cerēdama, ka vismaz māte pamanīs, ka viņai jau atkal nepieciešama palīdzība.
-Viss būs labi, neraudi. - Sieviete nosusina viņas zodu un vaigus. Salvete iekrāsojas brūngani sārtos toņos un tad tiek izmesta atkritumu grozā, - Tu esi tik skaista. - Viņai pašai daļēji aizlūzt balss, bet ātri vien tā ir atgriezusies.
Kā lai viņa neraud? Emīlijai jau atkal gribas kliegt tā, ka visas sienas drebētu un ūdens glāze, kas glīti novietota uz naktsgalda, sašķīstu sīkās, nesalasāmās drumslās. Viņai gribas piecelties kājās un vienkārši aizskriet prom, atpakaļ neatskatoties.
It kā jau tā ikdiena nebūtu pietiekoši neciešama un mokoša, vēl viņai jākļūst par sievu svešiniekam, kuru viņa nemaz īsti līdz galam nepazīst. Ja agrāk Emīlija pret Deividu izjuta kaut ko līdzīgu tauriņu dejai vēderā, tad šobrīd tā ir tikai absolūta nepatika. Viņš piespiež viņu darīt kaut ko pret pašas gribu.
Viņi visi piespiež. Viņi visi ir vienā komandā, nostājušies pret Emīliju, vēloties viņu pazudināt vēl vairāk. Iegrūst vēl dziļāk bezdibenī, lai atpakaļceļa vispār vairs nebūtu.
Kad māte vēlreiz vēlas pieskarties viņas sejai, Emīlija no visa nelielā spēka pagriež galvu prom, baidoties no viņas maigā pieskāriena, kas nemaz nav īsts.
-Keita, lūdzu... - Māte jau atkal žēlojas par to, kāda gan viņai spītīga un neattapīga meita.
Emīlija vēl kādu mirkli spītējas, cerot, ka šādi varēs izvairīties no gaidāmā, tomēr viņa labi apjauš, ka beigu beigās tāpat viņa atradīsies altāra priekšā un visi domās, ka ir piepildījies viņas lielākais mūža sapnis. Naivuļi.
Agrāk viņas ar Keriju mēdza apgulties garā zālē, kas kutināja rokas un kājas, lūkoties zvaigžņu piebirdinātajā debess jumā un prātot par to, kāda būt abu kopējā nākotne.
Kerija vienmēr vēlējās kāzas un bērnus, kamēr Emīlija par to tikai pavīpsnāja, apgalvojot, ka viņa nevar iedomāties nevienu cilvēku uz šīs zemeslodes, ko varētu apprecēt.
Kerija, protams, uzmeta lūpu un pagriezās uz sāniem, tomēr viņa nebija domāju aizvainot savu draudzeni. Vienkārši vēlējās būt godīga un kādam paust patiesi to, ko domā.
Jau kopš bērnības ģimene viņai bija ieaudzinājusi dažādus kompleksus par savu puicisko augumu, kam iztrūka sievišķīgo apaļumu, garo matu un citu ekstru, kas piesaistīja zēnu uzmanību. Emīlijas mati tika pašrocīgi apgriezti ar milzīgām dzelzs šķērēm pirms tie vēl bija izauguši pienācīgā garumā.
Tēvs vienmēr lika vilkt puiciskas drēbes, apgalvojot, ka kleitās un citās meitenīgās drēbēs viņa izskatoties pēc pediņa. Emīlija redzēja savu vecāku savstarpējās attiecības, komunikāciju, jūtas un mīlestību, kuras vairs nebija vai tā nemaz nekad nebija pastāvējusi.
Emīlija piedzīvoja dažādas pakāpes ķildiņus, kas dažkārt pārauga neapturamā kautiņā vai strīdā ar plīstošiem traukiem, kliedzieniem un asarām.
Pieaugot, meitene apzinājās, ka nekad negribēs ilgstošas attiecības vai kāzas, jo tas tikai visu padarītu vēl ļaunāku. Kad kādā no filmu ainām parādījās šis mirklis, kad abi cilvēki smaidīja līdz ausīm, klusībā rīdami laimes asaras un skatījās viens otram tik dedzīgi acīs, it kā vēlētos viens otru apēst turpat uz vietas.
Tādos mirkļos Emīlija vienkārši vēlējās mest cūkādiņas tieši pa ekrānu, pēc iespējas ātrāk aizvācot no acīm tik klišejiski samāksloto ainu. Savā dzīvē viņa nebija plānojusi laulāties, lai būtu kopā ar kādu tikai ķeksīša pēc. Viņa zināja, ka viņas jūtas nekad nebūs tik dziļas un patiesas, lai ielaistos šādā bīstamā darījumā.
Un te nu viņa bija ar sev doto solījumu. Ar katru minūti, tas aizvien vairāk attālinās no meitenes, lai kā viņa censtos to satvert un pievilkt sev klāt kā tādu milzīgu plīša lāci.
Pirms ceremonijas viņa bija visādi izmēģinājusi tikt ārā no tā sasodītā ķermeņa, aizlidot prom un kādu laiku vienkārši nozust, tomēr nezināmu iemeslu dēļ tas nebija iespējams.
Lai kā Emīlija censtos, kad meitene atvēra acis, viņa atradās savās četrās sienās, ieslodzīta mīkstajā gultā ar pūkainajiem spilveniem un pēc ziediem smaržojošas segas.
Varbūt liktenis tomēr zina ko dara un viss notiek tā, kā tam jānotiek. Varbūt jau sen zvaigznēs tika ierakstīts, ka viņa apprecēsies pret pašas gribu un pie tam ar svešinieku, kurš domā, ka viņa ir puiša draudzene.
Vienā mirklī, kad māte stumj Emīlijas ratiņus ārā no istabas, viņai uznāk pamatīga smieklu lēkme, kas rezultējas ar šķīstošām siekalām un gārdzieniem no rīkles.
Mammas seja atrodas ļoti tuvu viņējai un tā izskatās uztraukusies.
-Tev viss labi? - Sieviete noglauda meitenes garos matus, kas ieveidoti vieglās lokās. Beidzot viņai ir galvas rota, kas patiešām ir apbrīnas vērta.
Emīlija klusē, jo ko gan viņai atbildēt, ja tāpat netiks saklausīta.
Pēc tam viņa tiek iesēdināta mašīnā, kas izrotāta ar baltu lenti un tikpat baltiem ziediem. Deividu nekur nemanīdama, viņa nospriež, ka varbūt puisis tomēr nācis pie prāta un atcēlis šo visu neprātu.
Tas, protams, ir līdz brīdim, kad mašīna apstājas baltas, greznas baznīcas priekšā. Tēvs izceļ viņu ārā un sāk stumt ratiņus baznīcas ieejas virzienā.
Dievnamā ir auksti un meitenes ķermeni pārņem drebuļi, bet viņai nav ne jausmas, vai pie vainas ir augstie griesti un akmens sienas.
Ceļš līdz altāram, kura galā stāv Deivids ar mācītāju, ir nokaisīts tādiem pašiem baltiem ziediem. Tēva rokas dreb. Emīlija to jūt, kad viņš stumj viņu pie Deivida.
Telpā neviena cita nav. Tikai viņas māte, kas kaut kur šņukst, nespēdama savaldīt saviļņojumu, ka cilvēks, kas nemaz nav viņas meita, tiek izdots pie vīra.
Emīlija neko neatceras no ceremonijas. Viņa attopas mirklī, kad zeltnesi skar auksts metāls.
Tad viņa paskatās uz savu roku. Tā ir apgredzenota.
Deivids aši noskūpsta meiteni uz vaiga un pāris cilvēki, kas atrodas telpā, aplaudē.
Emīlija aizver acis un tajā pašā laikā zaudē samaņu.
prasās vairāk bilžuku...