Dzīvoja tēvs, māte un dēliņš Lupstainītis. Puiku mēdza ielaist ezerā, un viņš tur zvejoja. Mamma nes viņam ēst un sauc:
Krastā, dēliņ, nāc ar vējiņ’!
Krastā, dēliņ, nāc ar vējiņ’!
Lupstainīti, es tev nesu
Putras podu – vienā sviestā,
Vienā sviestā, vienā pienā.
Lupstainītis atpeldēja, paēda, paēda, mamma viņu saģērba, un viņš atkal aizpeldēja. Lauma izdzirdēja, ka mamma viņu tā sauc, un pati jau drīz spēcīgā balsī sauc:
Krastā, dēliņ, nāc ar vējiņ’!
Lupstainīti, es tev nesu
Putras podu – vienā sviestā,
Vienā sviestā, vienā pienā.
Neatpeldēja. Kad mamma pasauca, atpeldēja. Nu lauma ieklausījās, kā mamma sauca. Lauma pārnāca mājās, kalvē paplānināja mēli un gāja. Tagad jau smalkā balsī:
Krastā, dēliņ, nāc ar vējiņ’!
Lupstainīti, es tev nesu
Putras podu – vienā sviestā,
Vienā sviestā, vienā pienā.
Lupstainītis atpeldēja – lauma capt! Pārnesa mājās, ielika riekstu apcirknī: kad uzbarosies, tad viņu ceps. Lauma atnāk, iegriež viņam ar dzelzīti pirkstiņā: kad iztecēs tauki, tad ceps. Trešajā dienā viņa atnāca, iegrieza –no pirkstiņa jau iztecēja tauciņi. Tad lauma ienesa Lupstainīti mājā. Sakurināja krāsni. Pati aizgāja ciemiņus aicināt, bet Lupstainīti atstāja savai meitai, lai izcep. Bet krāsns jau sarkana kvēlo! Laumiņa sagatavoja Lupstainīti un jau gulda uz lizes. Bet viņš:
– Es taču nezinu, kā jāguļ. Tu man parādi!
Bet, kad laumiņa rādīja, viņš to – žvīkt! – un iešāva krāsnī. Vēl bizi viņai nogrieza un pakāra uz vadzīša. Atnāca lauma ar viešņām, velk cepeti no krāsns un ēd, ka vai plīst. Meitas nav, bet lauma domā, ka viņa aizgājusi vēl citas viešņas saukt. Laumas pieēdās un aizgāja pie ezera dzert. Bet Lupstainītis sēž ozolā. Laumas dzer:
Skalo, skalo, ūdenīti,
Skalo, skalo, vēsainīti,
Gardu gaļu, gardu gaļu,
Lupstainīša.
Bet tas, ozolā sēdēdams, atsaucas:
Neskalo, ūdenīt,
Neskalo, vēsainīt,
Pašu laumiņas
Gardo gaļu.
Un tad jau attapās, ka laumiņa apēsta. Ieraudzīja – uz vadzīša karājas viņas bize. Nu gan laumas metās ozolu cirst, ar zobiem grauzt, lai tik nogāztu! Bet Lupstainītis sēž un jau dreb. Garām lidoja zosu bars. Viņš sāka dziedāt:
Gā, gā, gā, jūs, zostiņas,
Gā, gā, gā, pelēcītes,
Gā, gā, gā, ņemiet mani,
Gā, gā, gā, aiznesieti
Gā, gā, gā, tēva sētā –
Gā, gā, gā, būs tur ēsti,
Gā, gā, gā, būs tur dzerti,
Gā, gā, gā, kvieši ēsti,
Gā, gā, dzerti medaliņš.
Taču zostiņas nepaklausīja, neaiznesa. Lidoja cits bars – raibum ta raibas! Viņš atkal dzied:
Gā, gā, gā, jūs, zostiņas,
Gā, gā, gā, raibulītes,
Gā, gā, gā, ņemiet mani,
Gā, gā, gā, aiznesieti
Gā, gā, gā, tēva sētā –
Gā, gā, gā, būs tur ēsti,
Gā, gā, gā, būs tur dzerti,
Gā, gā, gā, kvieši ēsti,
Gā, gā, dzerti medaliņš.
Bet laumas jau šņakstina zobus – līdz pusozolam iegrauzušās. Puika dzied atkal:
Gā, gā, gā, jūs, zostiņas,
Gā, gā, gā, raibulītes,
Gā, gā, gā, ņemiet mani,
Gā, gā, gā, aiznesieti
Gā, gā, gā, tēva sētā –
Gā, gā, gā, būs tur ēsti,
Gā, gā, gā, būs tur dzerti,
Gā, gā, gā, kvieši ēsti,
Gā, gā, dzerti medaliņš.
Arī šīs nepaņēma. Bet ozols jau tūlīt gāzīsies! Skrien trešais bars, baltas zosis. Puika atkal dzied:
Gā, gā, gā, jūs, zostiņas,
Gā, gā, gā, gulbainītes,
Gā, gā, gā, ņemiet mani,
Gā, gā, gā, aiznesieti
Gā, gā, gā, tēva sētā...
Zosis – capt! – paķēra Lupstainīti un aiznesa uz tēva sētu. Bet ozols – kraukš! – un nolūza. Visas laumas uzreiz – šņak, šņak, šņak! – uz galotni, bet – Lupstainīša nav.
Jo zostiņas aiznesa Lupstainīti uz tēva sētu, un sētā viņas par to pabaroja un padzirdināja.
